Berkeneļu kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 10. maijā.

Berkeneļu kopiena

Kalnā stāvēt. Un raudzīties cauri pavasara dūmakai, pirmajai zaļuma elpai un vēl nesaplaukušo zaru grafikai, braucot uz pašiem Sēlijas austrumiem. Cauri Subatei, piestājot pie Luterāņu baznīcas, ap kuru blīvi zied gaiļbiksītes, gluži kā kultivētas. Garām Pilskalnes Siguldiņai, cauri Sventei. Daugavpils aplī virzāmies jau uz Kauņu. Robeža tuvojas, un neilgi pirms Medumiem nogriežamies uz izcili ainaviska zemes ceļa. Berkeneļi, Kalkūnu pagasts, teju Daugavpils pievārte.

Vai šeit ir Sēlija?
Protams! Par to man nav nekādu šaubu. Un nebija manai vecmāmiņai, kura guļ tepat Berkeneļu kapos, saka Raiņa mājas „Berķenele” vadītāja Inese Bērziņa. Daugavas kreisais krasts vienmēr ir bijusi Sēlija, to esmu zinājusi jau no bērnības.

Par kalnā stāvēšanu, nešaubīgi, mudina domāt arī šodienas sarunas vieta, Raiņa māja. Sēlija ir latviešu lielākā literāta bērnības zeme. Vidienē viņa dzimtene Tadenava, tad Randene un Berķenele. Divi aktīvi muzeji.
Berķenele nav akreditēts muzejs, un tāds arī nebūs, kamēr es te strādāšu. Ineses Bērziņas nostāja ir pārliecinoša. Šī ir Raiņa māja. Tieši māja. Berķenelē nav saglabājusies neviena lieta, kas būtu piederējusi tieši Pliekšānu ģimenei. Tādēļ uzskatu, ka akreditēta muzeja veidošanai nav pamata. Tur ir tik daudz dokumentācijas, akreditācija, noteikumi – nē, es gribu strādāt plašāk, vairāk uz sabiedrību, uz sajūtām un notikumiem. Par kalnā stāvēšanu gan jums taisnība – Berkeneļi ir būvēti uz skaista pakalna, lai izceltos kā pērlīte apkārtnē.

Kas tad vēl ir Berkeneļos, un vai tas vispār ir ciemats? Varbūt tikai Raiņa māja?
Ne gluži – Berkeneļos šī gada sākumā ir deklarējušies 52 cilvēki. Izteiksmīgā Berkeneļu luterāņu baznīca ir pārņemta pašvaldības īpašumā. Berkeneļos 2018. gadā reģistrēta biedrība „Gallerhof” , kas nodarbojas ar ekotūrisma popularizēšanu, jaunatnes un kultūras jomas jautājumiem, īsteno gan vietēja mēroga, gan starptautiskus projektus. Tieši Berkeneļos ir reģistrētas 3 zemnieku saimniecības, viens individuālais komersants un SIA „Gallerlabs”, kas ir saistīts ar jau minēto biedrību „Gallerhof”, un nodarbojas ir izglītojošu rotaļlietu ražošanu. Uzņēmējdarbības objektu, kas piedāvātu vairākas darbavietas, ciematā nav. Gan ekonomiskās, gan sociālās un kultūras dzīves centrs ir Raiņa māja. Arī kopumā Kalkūnu pagastā pašvaldības pakalpojumi un iestādes ir pieejamas vāji – pagastā ir viena pamatskola, kas atrodas Randenes ciemā; bibliotēka un pagasta pārvalde – Kalkūnu ciemā. Daugavpils piepilsēta, Kalkūnu ciems ir tikai 3 kilometrus no pilsētas robežas. Līdz ar to pagasta iedzīvotāji izmanto pilsētas piedāvātos pakalpojumus. Atšķirībā no Sēlijas vidienes kopienām, šeit uzmanība jāpievērš arī Kalkūnes pagasta nacionālajam sastāvam. Un statistika vēsta, ka šeit dzīvo 19,7 % latvieši, 49,7 % krievi, 19,2 % poļi, 7,6% baltkrievi, 2,0% lietuvieši, 1,3 % ukraiņi un 0,5 % citas tautības.

Kā Inese ar savu stigro sēlietes stāju izjūt šo daudznacionālo vidi?
Cilvēki ir cilvēki, par to īpaši pat nedomāju. Pašam skaidri jāzina, kas esi, un tad jau viss ir kārtībā. Tā šeit bijis vienmēr. Ja reiz par vidi un kopienu runājam, tad jāsāk ar tuvākajiem kaimiņiem, un tādi Raiņa mājai ir trīs. Redzējāt, tur pie stāvlaukuma ir Natālijas māja. Kas tik tur nav savilkts! Batuts un veca tehnika, visdažādākās lietas un izvietotas arī visdīvainākajā veidā. Taču Natālija vienmēr nāk uz pasākumiem, ir aktīva, iesaistās, ļoti daudz sarunājamies par sadarbību, viņai vienmēr ir jaunas idejas. Kādas? Nu, piemēram, izdomāja – audzēs aitas. Te taču brauc ekskursanti, daudz bērnu, viņiem patiks aitiņas! Patiks gan, tas noteikti. Bet tās aitiņas dodas prom no Natālijas teritorijas taisnā ceļā uz manējo, un apgrauž tūjas, ozoliņus, visu ko, kas nu tām patīk. Kā pa kalniem mums tā sadarbība, bet tomēr tā ir sadarbība. Otrs tuvākais kaimiņš ir latvietis. Un attiecības ar viņu gan par sadarbību saukt grūti. Redzat, cauri Raiņa mājas teritorijai viņam vajadzēja atjaunot servitūta ceļu, izraka taču vecus dokumentus, izcīnīja to ceļu. Tagad ir. Un viņš nekad neskatās, vai šeit ir nometne, pasākums vai tūristu grupa, brauc cauri ar savu smago mašīnu. Grūti. Bīstami un aizvainojoši, jo šeit jau man nav nekā privāta, kā īpašuma, tā es domāju. Darbs, aizrautība, pati dzīve. Un tas tomēr ir ļoti privāti. Tādēļ arī to sāpīgi uztveru. Trešais kaimiņš, kuru nekad neesmu redzējusi, ir Kanādas latvietis, nu jau miris. Taču viņam pieder Berkeneļu muižas ansambļa kalpu māja. Un visu šo gadu laikā, kopš šeit strādāju, mums nav izdevies atrast nekādu risinājumu, sazināties ar mantiniekiem. Māja grūst, un tas bojā muižas ansambļa kopējo iespaidu.

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai kādu vietu pieņemtu kā pašu dzīvi? Un kā vispār Inese nonākusi līdz Raiņa mājai
Mana dzimta ir no šejienes, no Berkeneļiem. Zinu, ka arī es šeit kapos gulēšu. Tomēr nekad nebiju plānojusi tieši strādāt Raiņa mājā. Man ir agronoma izglītība, un pēc studijām ieprecējos Ilūkstē. Tomēr dzīve neizdevās, pašķīrāmies. Man vienmēr interesējusi kultūra, izglītība. Izstudēju arī pirmsskolas pedagoģiju, sāku strādāt kultūras namā. Pēc šķiršanās pārcēlos uz dzimto vietu. Un tad mani uzrunāja Daugavpils novada kultūras pārvaldes vadītāja Ināra Mukāne, izdzirdējusi, ka tāda Bērziņa te aktīvi ņemas. Raiņa mājā sāku strādāt 2000. gadā – ar jaunu tūkstošgadi, tā teikt. Ai, sākumā man tik smagi gāja! Priekšniecība ir priekšniecība, un nebija jau man ne to zināšanu, ne tās pašapziņas, protams. Norāda tikai – tas nav tāds, un šis nav tāds, un to tur likt nevar, un tādus priekšmetus lietot nevar. „Ko jūs iedomājaties, Bērziņa, te taču inteliģenti cilvēki nāk!”. Turpināju, cenšoties īstenot gan to, ko man no sirds gribējās, gan to, ko prasa priekšniecība.

Ar ko sākāt, kas bija tie faktori, kas palīdzēja izveidot Raiņa māju par sabiedriski kustīgu, pievilcīgu vietu?
Vispirms, nolēmu, ka Berkeneļu slēģi nekad nebūs ciet! Ko tas nozīmē? Redzat, kad sāku strādāt, muzejs darbojās tikai vasaras sezonā. Pienāk rudens, un slēģi tiek aizvērti. Taču māja ir māja, slēģiem jābūt atvērtiem visu gadu. Tas par māju. Taču sapratu, ka ir vajadzīga sava kopiena, citādi nekas nebūs. Kas tad te ir – es, viena speciāliste, apkopēja un dārznieks. Sāku ar skolēniem. Man vēl līdz pandēmijas sākumam darbojās teātra studija „Kamolītis”. Mums mēģinājumi notika vienu reizi mēnesī – 3 dienas, un ar nakšņošanu. Tā izauga mana kopiena! Tik draudzīga, stipra, saliedēta. Tieši šie bērni, kas nu jau pieauguši, ir mani lielākie palīgi un atbalstītāji.

Varbūt ir svarīgi izveidot pašiem savu nevalstisko organizāciju?
Vai, mums jau tāda ir! Biedrība „Betkas”. Ziniet, kā izveidojām? Pirms Daugavpilī atvēra Marka Rotko centru, visi mākslinieki jau pulcējās šeit, Berkeneļos. Teritorijā var redzēt skulptūras, vides objektus. Ir skaisti un interesanti, ļoti labi. Bet ja jūs zinātu, kā tas ir nācis! Plenēra pēdējā diena, visam jābūt gatavam, un tu sešos no rīta kopā ar vietējiem traktoristiem cel augšā tās skulptūras. Mākslinieks pats gan nav pieceļams. Ja ar radošajiem cilvēkiem nedarbojies cieši kopā, tad rezultāta nebūs. Apskatījām Raiņa bērnistabu, tai interjeru veidoja Kristiāna Dimitere, bija projekts, bija samaksa, viss. Bet projektiem taču ir termiņi, un šitais iet uz beigām, bet Kristiāna tik domā un pīpē, un meklē iedvesmu. Nu tad ķērāmies klāt visi – gan krāsojusi esmu, gan tādas mēbeles meklēju, ko viņa gribēja bērnistabai, gan aizkarus un lustras abažūru tamborējām pašas. Tas jau bija tuvu atklāšanai, Kristiāna zvana – zini, vajag tur tamborētus aizkariņus ar zirdziņiem, un lustras abažūru arī tādu pašu! Nu tad rāvām četras dienas pēc kārtas, un viss ir gatavs. Rezultāts patiešām ir iespaidīgs, izdevās visu iecerēto īstenot!

Mēs palikām pie biedrības. Ko dara „Betkas? Un ko plāno nākotnē?
Sākām ar nometņu organizēšanu. Rakstām arī kultūras projektus, darbojamies ar skolēniem, visu darām, ko vien vajag! Ja vajag, piesaistu cilvēkus no citurienes, ne vienmēr tie ir vietējie, kas nāk palīgā. Nākotnē gribam organizēt nometnes ne tikai bērniem, bet arī sievietēm, kuras pārslimojušas vēzi. Atjaunošanās nometnes.

Kādēļ šāda doma?
2016. gads bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Saslimu ar krūts vēzi. Pārāk nervozēju, pārāk pārdzīvoju, pārāk centos visiem izdabāt. Un pateicoties slimībai, sāku domāt savādāk. Ziniet, cilvēki ir pieraduši pie vieglajiem ceļiem. Pieraduši, ka tu tikai dod un dod. Un viņi prasa vēl. Taču jāprot arī ņemt. No Raiņa, protams, daudz esmu mācījusies. Un viņa daiļradi atklāju tikai pamazām. Taču par nometnēm runājot, mani pašu pēc slimības piecēla biedrības „Dzīvības koks” nometne. Piecas dienas, un tu esi gatava jaunai dzīvei. Iedomājieties, pēc operācijas un ķīmijas taču daudz kas mainās. Vispirms, tev nav vienas krūts. Un tas nav viss. Noiet mati, un kāda pieņemas svarā, kāda stipri novājē, mainās āda. Liekas, ka vairs nekam nederi. Taču jāsaprot, ka tiešām tā vairs nebūs iepriekšējā dzīve. Bet tā būs dzīve! Vajag piemērotas drēbes, parūku, kosmētiku. Jā, tu esi citādāka, bet ne mazāk vērtīga. Piemēram, kad nogāja mati, es pat nopriecājos – cik viegli parūku izvēlēties! Un tagad, paskat, kādi mati atauguši, biezāki un skaistāki nekā bija! (Inese smejas.)

Jā, pēdējo trīs gadu laikā mēs esam satikušās vairākas reizes. Un katrā tikšanās reizē šķiet, ka Inese kļūst tikai jaunāka, skaistāka un enerģiskāka. Arī šodien, viņai sēžot verandas pretgaismā, viduspavasara gaismas veido maigi zaļganu auru. Apbrīnojama dzīvības spēka pilnu. Arī Raiņa mājai ir jauni vērienīgi plāni.
Šogad pabeigsim klēts renovāciju, ir jau redzams, cik skaisti, pamatīgi tas notiek. Tur būs amatu māja. Kā jau klētī, jo klēts mūsu tradīcijā ir svētums. Tur glabājas vērtības, tradīcijas. Tādēļ šai amatu mājā gribu tikai senos, autentiskos amatus, lai tiešām saglabājas prasmes. Nekādu dekupāžu, makramē, krūzīšu apgleznošanu! Nekādas ātrās demonstrācijas un izklaides radošo darbnīcu, kur katrs dalībnieks kaut ko ātri saķibina, un viņam, redz, ir ko līdzi paņemt. Protams, tas visiem patīk, un no tā paša jau pieminētā vieglā ceļa tas nāk. Berķeneles klētī aicināsim tikai amatniekus ar senajām prasmēm. Un tas ir lēns process. Skatītājs varēs būt tikai skatītājs. Jā, viņam būs iespēja iepazīties ar to, kā top audekls, pīts grozs, kā vij virves. Taču amatnieki nebūs arī demonstrētāji, kā teātrī. Viņi strādās tā, kā ir pareizi. Un tad, kad viņiem tas būs iespējams.

Berkeneļos ir reģistrēta vēl viena biedrība „ Gallerhof”. Vai sadarbojaties?
Ai, Viktors Gallers ir tāds aktīvists, uz visām pusēm! Viņš pasniedz vides dizainu Daugavpils būvniecības koledžā, ar saviem studentiem mūsu teritorijā ir nākuši uz praktiskajām nodarbībām, Viktors arī koordinē Daugavpils jauniešus, biedrībai ir starptautiskie projekti. Nu, ļoti, ļoti aktīvi darbojas. Redzēsim, kā tas attīstīsies, bet katrā ziņā priecājos, ka viņš nopircis vecu māju tieši Berkeneļos, to pamazām atjauno.

Ar Viktoru derētu iepazīties, nodomājam, taču šodien laikam neiznāks, jo saruna Raiņa mājas verandā vēl burbuļo un veļas ārā pa logiem, pāri vides objektiem un krūmājiem. Ar ko tad sadarbojas Berkeneļu kopiena?
Mums ir cieša sadarbība ar trīs Daugavpils skolām, viņi regulāri uz šejieni brauc. Gan uz Dzejas dienām, gan citiem pasākumiem, gan talkām. Un vēl, vai, noteikti pasakiet, ka sadarbojamies taču ar Daugavpils novada pašvaldību. Šodien vispār ir īpaša diena – saņēmu Berkeneļu baznīcas arhitektoniskās izpētes dokumentus. Septiņus tūkstošus tie maksāja, taču pašvaldība naudu atrada. Un baznīca ir pašvaldības īpašumā, ne visas vietvaras to uzņemtos. Nu jā, arī par baznīcu mums ir lieli plāni…

Berkeneļu baznīca ir atsevišķs kalns. Ar gleznu galeriju aizgruvušajos logos. Ar ainavas galeriju uz Daugavu.Ja reiz sākām runāt par pašvaldību, ko domā Inese par reģionālo reformu? Ko gaida no pašvaldības nākotnē?
Par reformu daudz neuztraucos, varbūt Ilūkstes novadam tas būs grūtāk. Uztraucos par ko citu. Redziet, es esmu komandas cilvēks. Un man vajag, lai katrs cilvēks, kurš šeit atnāk strādāt, ir komandas daļa, neatkarīgi no amata nosaukuma. Piemēram, pavisam nesen meklējām apkopēju. Un tas nemaz nav vienkārši! Vienai par smagu darba instrumenti. Otrai salst rokas. Trešajai – ak tu dieniņ, man garām kapiem būs uz darbu jānāk! Ceturtajai – vai tad man būs ar cilvēkiem jārunā? Protams, ka būs! Mēs taču ņemam komandas dalībnieku, nevis tikai grīdu mazgātāju. Katram ir jāredz kopējā bilde. Un, ja manis nav uz vietas, tad apkopējai vai dārzniekam arī jāprot uzņemt cilvēki, paskaidrot, visu nepieciešamo. Redzēt, kur puķes jāaplej, kur krēslam kāja izļodzījusies. Un ja viņa nebūs kādreiz uz vietas, es arī pati varu gan puķes apliet, gan grīdas izmazgāt.

Darbā taču mēs pavadām lielāko daļu no savas dzīves. Nevajag mums vairs to hierarhisko kārtību, kur priekšnieki un padotie, un katrs zina tikai savu vadziņu. Lūk, to arī gribētu sagaidīt no jaunās pašvaldības – lai spēj strādāt kā viena komanda, nevis komandēt. Lai redz kopējo novada ainu. Lai nekomandē un nepazemo cilvēkus, bet atrod laiku vismaz ar katru darbinieku, ja ne ar katru novada iedzīvotāju, izrunāties. Saliedēties un iedvesmot.

Nokāpjam no kalnu kalniem, un līkumojam caur Berkeneļu ciemu. Un tur tā mājiņa ar košajām aplodām un svaigu mājas numuru gan ir to vērts, lai apgrieztu mašīnu un nofotografētu! Mājiņā nokustas aizkari. Un kaimiņos rosība. Pie mašīnas pienāk enerģisks, sprogains vīrietis: “Kas jūs interesē? Vai kādu meklējat?” Stāstām arī – lūk, rakstām par Berkeneļu kopienu, par nevalstiskajām organizācijām un vispār par šejienes dzīvi. Un mājiņa ir tik skaista kā pastkarte, nenoturējāmies, piestājām.

Jā, tur dzīvo divas kundzes – vienai pāri 90, kā jau vecums. Otrai arī, bet viņa vēl žiperīga. Radi dzīvo Baltkrievijā, tagad robežas slēgtas, nevar atbraukt. Tad nu mēs pieskatām. Vispār daudz man to pieskatāmo meiteņu – pašam mājās divas, viņas divas tepat pāri ceļa! Kas vēl Berkeneļos? Pie baznīcas taču bijāt? Ļoti gribam to atjaunot, bet tas notiek lēnām. Vēl ir plāni šeit būvēt viesnīcu, hosteli.

Vai Tu esi Viktors Gallers?
Esmu gan! Pazināt? Es jau esmu sabiedriski pazīstama persona, ietagojiet savā rakstā mūsu biedrību!

Pazinām gan, taču ne pēc publiskās informācijas, bet pēc Ineses precīzā apraksta. Tad nu esam satikušas arī Viktoru, un pārliecinātas, ka kāda plašāka saruna ar viņu vēl ir priekšā. Mājupceļā pavasara gaisma ir kļuvusi krietni zaļāka. Koki salapo acīmredzami, dažu stundu laikā. Atceramies, ka Inesei nav pajautāts kāds konkrēts novēlējums citām Sēlijas kopienām. Visa saruna ir noritējusi kā blīvs vēstījums. Ticējums vēsta, ka tai laikā, kad bērzu lapiņas mazas kā peļu ausis un vēl saritinājušās, tās dēvē par Dieva stabulēm. Šodien dzirdējām varenu simfoniju.

 

Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!