Dignājas kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 27. martā.

Dignājas kopiena

Četri simti astoņdesmit deviņas. Tik daudz Dignājas pagastā pierakstītu tautasdziesmu uzrāda interneta vietne dainuskapis.lv . Un 2021. gada sākumā Dignājas pagastā dzīvo 480 iedzīvotāji. Lūk, ar tām deviņām dignājieši var padalīties, tāpat katram pagasta iedzīvotājam paliek pa savai dziesmai.

Dignāja ir īsts Sēlijas folkoras un tradicionālās kultūras smagsvars.
Mums nekad nav bijis šaubu par Dignājas vietu Sēlijā, saka Inta Stroža, ilggadīga pagasta kultūras dzīves vadītāja. Šobrīd Inta ir sudraba gados, rūpējas par muzejistabu „Laipa”, kā arī palīdz interesentiem sameklēt dzimtas saknes. Dzimtas koku pētīšana ir viņas aizrautība, kas uz Dignāju atved interesentus no visdažādākajām Latvijas un pasaules vietām. Interesanti ir tas, ka vietējo, sēļu, ir maz. Kurzemnieku visvairāk, Inta norāda.
 
Sēlijas vārdu dignājieši sākuši skandināt jau no 1995. gada, kad Dignājas pilskalnā sarīkoti pirmie Daugavas svētki. Šiem svētkiem tapusi arī īpaša himna ar Intas Strožas vārdiem un Aīdas Bikaunieces mūziku. Visu šo iemeslu dēļ sarunu par Dignājas kopienu vispareizāk šķiet sākt ar „Laipas” apmeklējumu. Inta ir īsta novadpētniece, un, izrādās, šī aizrautība ir pārmantota.
 
Skolotāja Aina Mikulāne bija īsta Dignājas un Sēlijas vēstures, folkoras entuziaste. Mani kā jaunu kultūras darbinieci viņa šajā darbā ievirzīja. Nebija kur likties! Arī tagad pie manis ir liela daļa viņas apkopoto materiālu, Inta smaida. Muzejistaba „Laipa” mājvietu atradusi Vandānu ciematā, tai pašā ēkā ir pasts, pieņem ģimenes ārsts, arī frizieris. Pagājušajā gada rudenī pašvaldība izremontējusi speciālu telpu ekspozīcijai. Pati ekspozīcija gan vēl top – nav viegli izstādīt gadu desmitiem krātus materiālus, kas apkopoti mapēs, pierakstos, fotogrāfijās.
 
Dignājas pagasts kādreizējā Jaunjelgavas apriņķī bijis pats lielākais, tas ietvēris lielu daļu tagadējā Dunavas, Rubeņu, Zasas pagastu, teju visu Ābeļu pagasta teritoriju. Katras laiku maiņas Dignājas teritoriju ir samazinājušas. Paskat, pat Dignājas pilskalns tagad atrodas Dunavas pagastā! Intas Strožas stāstā vēsture atveras kā platekrāna kino. Un, ja mums būtu jātur ļauns prāts par vēsturiskajiem nodarījumiem uz kādu tautību, tad tie noteikti nebūtu ne krievi, ne vācieši, bet – zviedri! Padomājiet, ja hercogs Jēkabs būtu to kanālu izracis, tad Dignāja tagad būtu nozīmīga ostas pilsēta, bet tie zviedri taču viņu sagūstīja, neļāva pabeigt! Arī daudzos citos vēstures griežos Dignāja ir bijusi ugunslīnijā. Pirmā Pasaules kara laikā fronte atradusies tieši pie Daugavas, tur nopostītas visas mājas. Iespējams, tādēļ turīgākās zemnieku saimniecības atradušās tālāk no krasta, iekšzemē. Un turienes saimniekus visvairāk skāris 1949. gada izsūtījuma vilnis, uz Sibīriju aizskalojot 129 cilvēkus. Lielākā daļa no viņiem atgriezušies savās mājās, dzīvojot virtuves kaktā vai vienā istabiņā. Tomēr to iedzīvotāju skaitu, kas dzīvojis pagastā 1936. gadā, diezin vai kādreiz sasniegsim. 3672 cilvēki. Teju viss patreizējā Jēkabpils novada iedzīvotāju skaits.
Uz šo situāciju gan Inta raugās rāmi: Skatos senajā vēsturē. Nav jau pirmā reize, kad pagasts iztukšojies. Pēc lielā mēra, piemēram, palika 17 cilvēki. Dzīvoja mežos, alās. Izdzīvoja un piepildīja zemi no jauna. Arī tagad nāks jauns vilnis, gan cilvēki atplūdīs.
 
Kāda ir diženā Dignāja šodien? Un kur vispār tā atrodas?
Par to sarunājamies Dignājas pamatskolas zālē ar skolotāju, folkoras ansambļa „Dignōjīši” vadītāju un uzņēmēju Aīdu Bikaunieci, biedrības „Motosporta klubs „Slīterāni”” vadītāju, uzņēmēju Andi Bikaunieku, biedrības „Cirkuži” vadītāju Ingu Stūrmani un Dignājas pamatskolas pirmsskolas skolotāju Ievu Dreimani.
 
Vispirms – Dignājai nav sava izteikta centra. Pagasts stiepjas gar Daugavas krastu un pretējā krastā esošo valsts autoceļu A6 kā gara lente. Vandāni, ciemats, kurā izvietojusies pagasta pārvalde, muzejistaba „Laipa”, bibliotēka, atrodas 30 kilometru attālumā no Jēkabpils. Vēl dažus kilometrus pirms Vandānu ciema darbojas lielā satiksmes dzīsla – pārceltuve pār Daugavu, kas aizved tieši uz Līvāniem. Virzoties pa autoceļu Dunavas virzienā, parādās staltā Dignājas skola. Vēl pēc pāris kilometriem – Dignājas luterāņu baznīca, puskilometru no tās – bijusī pagastmāja, ko šobrīd atjauno onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība „Dzīvības koks”.
 
Protams, tas, ka nav centra, mūs ļoti ietekmē! saka Andis Bikaunieks. Kā tad citādi? Tik nejēdzīgs plānojums. Nav tādas vienas vietas, kur varētu satikties. Pārvietojamies no Vandāniem uz skolu, tas ir ļoti neērti, viņam piekrīt arī Inga Stūrmane.
 
Jautājot par nākotni jaunā novada ietvaros, paceļas balsis. Oi, dignājiešu balsis!
Tās atzīmē arī visās folkloras ansambļu skatēs – „Dignōjīšiem” ir īpašas balsis. Tā, lai skan par Daugavu, es skaidroju, citādi mēs nemaz nevaram, apliecina Aīda.
 
Neredzu es te nekādu nākotni! Padomājiet, cik cilvēku ir Jēkabpils pilsētā, un cik – lauku teritorijās? Kā tad mēs viņus pārbalsosim, kāda ietekme var būt? Andis ir tiešām skeptisks. Un tā birokrātija, viss taču ir vienos papīros, kas ar to var tikt galā! Kāds darbs, kāds šeit uz vietas? Es esmu noguris visu laiku nesties ar to karogu pa priekšu, cik tad var! Ilgi man ir tā biedrība. Mototrasi taču iekārtojām, tādas sacensības ir notikušas, no visas Latvijas brauca komandas. Tagad aktīvākie puiši ir izauguši, aizbraukuši citur dzīvot. Jāvāc atkal jauna komanda. Bet kā tad tu to vari? Motosports ir dārgs, vecākiem jāieguldās, cik daudzi to var? Pašvaldība atbalsta NVO, kā tad, atbalsta! Iedod 500 eiro, un tad tu dari visu par velti, daudz dari, un vēl vairāk dari, lai viņiem pateiktos, publikācijas, atskaites rakstītu un tā!
 
Sākam skaitīt, kas tad tomēr labs noticis Dignājas pagastā pēdējo desmit gadu laikā – re, skola saremontēta, izbūvēts sporta laukums un estrāde, Vandānu ciematā sakārtota ūdenssaimniecība, apgaismojums, asfaltētas ieliņas, izremontēta un iekārtota Ģimeņu atbalsta telpa. Vai maz?
 
Kā, vai tad viņiem tas tāpat nav jādara? Tas taču ir pašvaldības pienākums, mums vēl īpaša pateicība jāizsaka? Pagastā trūkst darbinieku, nav neviena, kas rūpētos par kopējo sakoptību, skolas bērniem jāiet estrāde uzkopt! Ievas Dreimanes, īstas dignājietes, balss ir ļoti izteiksmīga.
 
Pagasts nerūpējas par teritorijas sakoptību, Dignājā trūkst skaistu vietiņu, kur aiziet pastaigāties. Pat autobusu pieturas, pat tās biedrība „Cirkuži” apgleznoja. Un Vandānu uzrakstu uzstādīja. Cilvēki ir pasīvi, uz kultūras pasākumiem nenāk. Un vispār kultūras pasākumi netiek pareizi plānoti un organizēti. Ceļš ir briesmīgs. Un asfalts uz Dignājas pusi virzās pārāk lēni. Nav satiksmes autobusu, nav dzīvojamā fonda. Daugava? Kā tad! Vai tad Dignājā ir kāda vieta, kur var ērti tikt pie Daugavas? Peldvietas arī nav, tur, redz, tādi un šitādi saskaņojumi vajadzīgi.
 
Nav jau tā, ka pašvaldība neatbalstītu Dignāju. Mums ansamblim ir nopirkti instrumenti, tautastērpi gan izgatavoti, gan atjaunoti. Jā, Dignājai ir savs tautastērps, un visam ansamblim tas ir, sarunas asumu sazemē Aīda.
 
Jā, te nu ir dziļi jāieelpo. Vai tiešām jūs tā domājat, visi taču aktīvi, darbīgi cilvēki, šeit dzīvojat un bezgala daudz darāt savas vietas labā?
Nu, mēs jau nesakām, ka viss ir slikti, mēs tikai gribam, lai būtu labāk! Andis izelpo. Un varbūt taisni tādēļ, ka vēsturiski visu laiku apdalīti, tādēļ mēs esam tik nikni!
 
Kad emocijas aizpūstas pār Daugavu, sākam skaitīt, kas tad Dignājā īpašs un labs. Saraksts stiepjas garumā.
 
Bez šaubām, īpaša, leģendas vērta parādība ir folkloras kopa „Dignōjīši”. Mazie dzied jau no 1997.gada, lielie – no 2007. Visās Latvijas folkloras kopu skatēs dziedātāji ir plūkuši laurus. Un ne tikai Latvijā vien. Autentiskais Dignājas tautastērps un skanīgās balsis apceļojušas krietnu daļu Eiropas valstu. Un Latvijas folkloras kopu repertuārā ir kādas 20 Dignājā pierakstītas dziesmas. Mēs dziedam autentisko folkloru, saka Aīda, Tas var nepatikt, saka, jūs kliedzat. Bet tādēļ jau nemainīsimies. Tā ir mūsu tradīcija. Gan „Dignōjīšus” gan dignājiešus grezni raksturo viena no 498 šeit pierakstītajām tautasdziesmām:
 
Kur, puisi, raugies?
Šurp, puisi, raugies!
Bija mans augums
Trijādu rotu:
Bij zīļota, bij pērļota,
Bij sudraba matpiniņš.
 
Pavēles izteiksmi novērtējāt?
 
Dignājas pilskalns, Dignājas skola, Daugavas svētki, dzīva apdziedāšanās tradīcija, Dignājas baznīca, Slīterānu mototrase, pārceltuve uz Līvāniem. Vēl Dignājā ir trīs lielas zemnieku saimniecības, kas nodarbojas ar dārzeņu, labības un gaļas lopu audzēšanu. Kādas 20 vidējās, un daudzās no tām parādās arī jaunākā paaudze.
Ceriņi! negaidītu pavērsienu vērtību uzskaitē ienes Ieva Dreimane Dignājā ir tik daudz ceriņu. Atbrauciet uz šejieni maijā, pie katras mājas zied ceriņi. Viss pagasts ir vienos ziedos. Un vēl – šeit ir droši. Patiesībā, mēs dzīvojam kā Dieva ausī. Varu salīdzināt, esmu dzīvojusi un strādājusi Īrijā, Zviedrijā. Šeit mēs pazīstam viens otru, un neatstāsim nelaimē. Pat tad, ja tas cilvēks, kas guļ ceļa malā, ir acīmredzami piedzēries. Nu, neatstāsim mēs viņu tur guļam! Tas pats ar visu citu, nebrauksim garām, paskatīsimies un palīdzēsim. Un visi to zina. Tas rada tādu drošības, mājas sajūtu. Šeit ir manas mājas, tādēļ arī esmu Dignājā, nevis kur citur – Rīgā vai Īrijā.
 
Sarunā piedalās divu aktīvu Dignājas NVO vadītāji. Vēl kopienā ir redzama aktīva Latvijas mēroga NVO – Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība „Dzīvības koks” , kas atjauno vēsturisko Dignājas pagastmāju. Šeit darbosies rehabilitācijas centrs. Kā tad ir ar šo sektoru, vai tas ir svarīgs Dignājai?
Andis saka: Svarīgs, protams, ka svarīgs. Apvieno cilvēkus ar konkrētām interesēm. Es jau gan teicu, ka esmu noguris. Tagad ir ļoti grūti – kopš izmainīja to likumu par ziedojumiem, es arī nevienam uzņēmējam vairs nevaru prasīt, lai atbalsta pasākumus. Viņam taču nekas no tā netiek! Paskat, arī „Dzīvības koks” nevar savu ēku pabeigt. Sāka taču par ziedojumiem, gāja uz priekšu. Tagad – nekā, ļoti lēnām viss notiek.
 
Inga ir pārņēmusi biedrības „Cirkuži” vadību no brīnišķīgas, gaišas sievietes Dzidras Nartišas, kura aizsaulē devusies 2019. gada septembrī. NVO paceļ cilvēkus. Paceļ tieši tās lietas, ko tu dari ne tikai savā, bet visu labā. Tas apvieno un iedvesmo. Cilvēki sāka nākt aizvien vairāk. Vandānos sāka darboties Ģimeņu centrs, visu laiku pievienojās pa kādai ģimenei klāt. Mums pagastā pietrūkst tāda mīlīga mājīguma, jauku vietiņu. Par to arī jārūpējas kopienas NVO, un „Cirkuži” to dara. Esam izveidojuši apskates objektu bijušās naftas bāzes vietā, apgleznojuši autobusa pieturas, uzstādījuši Vandānu uzrakstu, bērnu rotaļu laukumu iekārtojuši. Tagad, ar ierobežojumiem, viss ir sabremzējies.
 
Kā pārdzīvo ierobežojumu laiku Dignājā?
Inga saka: Mēs vairs nesatiekam viens otru, nezinām, kas notiek kaimiņos. „Cirkužu” darbam tas ir ļoti traucējis.
Ieva uzsver drošības un miera sajūtu Dignājā. Aīda ir ļoti konstruktīva: Jā, mēs tiešām mazāk zinām par to, kas notiek kaimiņos. Toties zinām daudz vairāk par to, kas notiek tālākās vietās. Kādreiz tam pietrūka laika, visi bija aizņemti ar saviem pasākumiem. Tagad daudz biežāk uzzinu par to, ko dara citi. Ir tik daudz interesantu attālināto pasākumu. Pie tam – viss jau ir atkarīgs no pašiem. Kad skolā uzsākās attālinātās mācības, daudzi bija izmisumā – kā tad mēs tur pieslēgsimies, kas tik nu notiks. Tagad paši smejamies, re, iemācījāmies un darām! Nekā tik ļoti sarežģīta tur nebija. Arī uzņēmējdarbībā, kur mēs ar Andi tur darbojamies jau 28 gadus, var ieraudzīt jaunas iespējas. Nevari tirgoties kā ierasts? Nu, meklē jaunas iespējas! Pieņem pasūtījumus, pats sūti, pieved cilvēkam vajadzīgo uz mājām. Interneta veikalu var vadīt no jebkuras vietas.
 
Un kāds atbalsts būtu nepieciešams Dignājas NVO no jaunā novada?
Šeit dignājieši ir konkrēti. Protams, nepieciešams finansējums. Kā tad, finansējums ar mazāku birokrātiju! Un tāds, kas piesaistīts konkrētai vietai. Lai nebūtu tā, ka labākie rakstītāji, vai tie, kam lielāks atbalsts deputātu vidū, dabū visu. Tātad – konkrētai teritorijai, kopienai piesaistīts finansējums. Vēl – lai NVO sektoru vairāk uzrunā, ieklausās un respektē. Nevis tikai tad, kad paši neatlaidīgi skrien virsū. Pašvaldības speciālistu pieejamība NVO, lai var saņemt konsultācijas, palīdzību projektu izstrādē. Vislabāk būtu atsevišķs speciālists, kas strādā tieši ar nevalstisko sektoru. Lai nav tā, ka tas ir desmitais papildus pienākums. Pieredzes apmaiņas braucieni nevalstiskajām organizācijām, tie ir ļoti vajadzīgi! Un kā ar funkciju deleģējumu? Tur nu gan mums pašiem vēl jāpadomā. Jānoformulē, ko mēs īsti gribam,” saka Inga.
 
Nevalstiskais sektors ir viena joma. Kā ar kopienu valdēm? Vai tajās piedalīsieties?
Noteikti piedalīsimies, saka Ieva. Savas intereses ir jāaizstāv, kas cits to darīs?
Tam piekrīt arī pārējie. Pašiem jābūt aktīviem un viedoklis jāaizstāv. Jo lielāks novads, jo spēcīgākiem jābūt cilvēkiem mazajos pagastos. Taču kopienu valdi var izveidot teritorijas, kurās ir vismaz 1000 iedzīvotāji.
 
Tātad, Dignājai ar kādu jāapvienojas. Kā tas varētu izskatīties?
O, nu mēs varētu izveidot kopīgu valdi ar Dunavu, varbūt izdotos atkarot kādu daļu no pagasta teritorijas, ambīcijas par Dignājas diženumu nepiemirst Andis.
 
Teritorijas atņemšana ir viena lieta. Otra lieta – sadarbība. Ar ko tad visvairāk sadarbojas dignājieši?
Izrādās – ar Līvāniem! Aiz Daugavas, nevis tepat, pa labi, pa kreisi – ha, visi tā dara. Bet ne jau mēs. Protams, šo sadarbību nodrošina gan lielais ūdensceļš, gan pārceltuve. Pie tam, Līvānu pilsēta ir pievilcīga. Nu, ko mums var piedāvāt Jēkabpils? jautā Andis. Kādas tur labas darbavietas ir izveidotas pēdējos gados? Kokapstrāde, un viss. Jēkabpils kā novada centrs nerada tādu vilkmi, lai uz turieni tiektos. Līvānos tad ir daudz vairāk darbavietu, un daudzveidīgākas. Arī izklaides, atpūtas piedāvājums Līvānos ir krietni pievilcīgāks nekā Jēkabpilī.
Dignājieši ir pieraduši doties pāri Daugavai. Ziemā pa ledu, vasarā laivās vai ar pārceltuvi. Daudzi tur strādā, mācās vidusskolā, brauc uz kultūras pasākumiem un veikaliem.
 
Tas taču nav salīdzināms, norāda Ieva.Vai nu tu brauc trīsdesmit kilometrus pa sliktu ceļu, vai arī iesēdies laivā, un desmit minūšu laikā esi pilsētā. Ar pārceltuvi tas pats. Plānojot kultūras pasākumus, mums vienmēr jāizpēta, kas notiks Līvānos. Ja tur būs kāds koncerts, balle, tad skaidrs, ka dignājieši dosies uz turieni. Notikumi citās vietās mūs tik ļoti neietekmē.
 
Sadarbības tīklā „Sēlijas salas” Dignāja ir ieguvusi „Divu krastu laipas salas” tēlu. Un tas ir precīzs. Dignāja ir kā gara laipa. Gar Daugavu un pār Daugavu. Sen un pamatīgi laipota tēvu tēvu laipa. Vietām sudraboti gluda. Vietām dēlītis izkritis. Vietām margu nekad nav bijis. Vietām sarūsējušas naglas uzglūn gājējam. Un vietām ilgi skaties tumšā ūdenī – kur tā laipa, vai vēl ir?
 
Ko dignājieši paši domā par savas vietas rādīšanu, par tūrismu?
Aīda lepojas ar Dignājas skolu. Te katru rudeni ekskursijās brauc folkloras kopa „Ceiruleits” no Līvāniem. Priecājas par teritoriju, estrādi, pašu skolu. Arī no citām Latvijas vietām skolu apmeklē. Taču – kā tad to organizēt stundu laikā? Par to ir nopietni jādomā. Dignājas skolas muzejā šovasar parādījies jauns krājums – skolotājas Ainas Mikulānes veidotās mapes par katru pagasta iedzīvotāju. Iedomājieties, par katru! Tie ir kolhozu laiki, 20. gadsimta 50. un 60. gadi. Vai nu tas cilvēks bijis laukstrādnieks, slaucēja, brigadieris vai skolotāja. Par katru ir apraksts, vēl mašīnrakstā. Un fotogrāfija. Ziņas par visām mājām. Par skolu – kurš skolotājs strādājis, ko mācījis, klašu izlaidumi, stāsta Aīda.
Tad ir dzimtas sakņu meklētāji, kuri brauc pie Intas Strožas. Savs cilvēku loks jau izveidojies „Dzīvības kokam”, un savs – Melitas Svilpes „Kliņģerītēm”, kur zāļu tējas, ārstnieciskās ziedes, pirts. Tūristiem pievilcīga ir arī Dignājas luterāņu baznīca. Un kur tad vēl Daugava! Pat, ja nebūtu nekā cita, tad pietiek ar šo diženo upi un Vandānu pārceltuvi.
 
Kas nepieciešams, lai Dignājas laipu aktīvi laipotu daudzi soļi?
Vajag cilvēku, kas stāv laipas galā, un ceļotājus ved tālāk,” saka Inga. Tas gan nav mans aicinājums, es to nevaru. Dignājā būtu vajadzīgs tūrisma informācijas centrs. Un darbinieks, kas uzņem ciemiņus. Telpas, kur sākt laipošanu gudra, aizrautīga pavadoņa vadībā. Digitalizēts, vai citādi uzskatāmā veidā apmeklētājiem padarīts pieejams Dignājas izcilais vēsturiskais mantojums.
 
Varbūt to var uzņemties kāda no nevalstiskajām organizācijām, izmantojot fukciju deleģējuma instrumentus? Tieši tūrisma funkciju mazpilsētās un reģionos vairāk nodod NVO sektoram. Rau, Jaunjelgavā ir spožs piemērs. Iespējams, derētu arī Dignājai, ja vien izdotos… Jā, ja izdotos aizaudzēt izkritušos dēlīšus ar folkoras un vēstures dārgumiem. Nolocīt sarūsējušās naglas kā tautastērpa jostu pēc koncerta. Uzlikt mardziņas no atmiņām un pierakstiem. Ar dziesmu pārcelt pāri tumšā ūdens vietām.
 
Vēlējums citām kopienām arī skan dziesmā:
Pī Daugavas loba dzeive, lai jums visiem labi iet…” Aīdas stiprā balss atsitas visos zāles stūros. Izejam ārā. Un gaidām atbalsi.
 
Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!