Dunavas kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 18. martā.

Dunavas kopiena

Trīs vīri pie Daugavas un šonakt izgājis ledus. Ap pieciem rītā izgāja. Ūdens līmenis tik zems, kā citreiz vasarā, saka Andris Baltaruņķis. Un viņa sejā pavīd tāda kā vilšanās – plūdu šogad nebūs. Dunavā tiekamies ar trīs vīriem – pagasta pārvaldnieku Andri Baltaruķņi, bibliotekāru Sandi Ruļuku un kultūras darba organizatoru Arni Čakstiņu. Kas tā par kopienu, kur ne tikai pagasta pārvaldi, bet arī klasiski sievišķīgās profesijas ieņēmuši vīri? Un šie jau nav vienīgie. Sportu, zvejošanu un politiku Dunavā pieskata Uldis Auzāns, pērnajā gadā slēgtās pamatskolas direktors Uģis Vārslavāns rūpējies par bērniem un vēsturi. Par zemniekiem, uzņēmējiem nemaz nerunājot. Arī šeit dominē vīrieši.
No Dunavas Jēkabpils pilsēta atrodas 45 kilometru attālumā. Valsts autoceļs A6 gar Daugavas kreiso krastu ir gan izcili ainavisks, tomēr ar tehnisko stāvokli neizceļas. Daugavpils caur Dvietes mežiem krietni tālāk. Vēl var doties uz pārceltuvi „Baltais Gulbis” un nonākt Līvānos, ja pietiek drosmes. Trauslajiem un bailīgajiem te nav, ko darīt. Dunavas pagastā 2021.gada sākumā dzīvo ap 500 iedzīvotāji.
 
Dunavieši ir skaļi!, saka Andris. Visos pasākumos, saietos, uzreiz var pateikt, kur dunavieši sapulcējušies. Laikam tas no tā Daugavā nogrimušā zvana dunoņas, paskaidro Sandis.

Jā, Dunava savu vārdu ieguvusi no leģendas par velna nozagto baznīcas zvanu. Tomēr zvans bijis par smagu (un par svētu arī), nogrimis Daugavā. Tur tagad Zvonku sala. Un naktīs no Daugavas dzirdama dobja dunoņa. Spēcīga dunoņa dzirdama arī no Dunavas mežiem, kas sastāda 50% no visas pagasta teritorijas. Pēckara laikos tie bijuši partizānu pilni, un šis laiks ir dzīvs dunaviešu dzimtu atmiņās. Pie Baltā krusta meža vidū vienmēr svaigi ziedi. Mežu lielākā daļa ir A/S „Latvijas valsts meži” īpašumā, tādēļ mežsaimniecības uzņēmumu Dunavā nav. Toties ir veseli četri mednieku kolektīvi, no kuriem tikai viens pašu dunaviešu. Toties spilgts! Latvijas mednieku festivālos dunaviešus vienmēr pamana, un viņiem pašiem tas ir viens no spožākajiem gada notikumiem. Arī pagasta pārvaldnieks Andris ir kaislīgs mednieks.

Ko tad dara Dunavā, ar ko dzīvo?
Mums ir kādas 12 lielākas zemnieku saimniecības, nodarbojas ar graudkopību un gaļas liellopu audzēšanu. Tad apmēram 20 vidējie. Un mazie – gandrīz katram, kas dzīvo ārpus ciemata, mājās ir lopi, saimniecība. Ciematā gan vairs tikai kādiem trijiem govis ir palikušas. Nu, ko zemnieki – vasaras sezonā uz lauka, ziemā – mežā. Tīra krūmus, grāvjus, visu ko, stāsta Andris. Vai parādās arī jaunākās paaudzes saimnieki? Kā tad! Izrādās, no lielā duča kādi desmit jau ir jaunie, kas pamazām pārņem vecāku saimniecības. Pagasts ir liels, tajā bez Dunavas ir vēl trīs lielās „salas” – Sudrabkalns, Cukuriņi,Tadaine. Un tad vēl pulka mazāku – Celminieki, Ruskuļi, Ružu sala, Līči, Niedras, Rāceņovka, Jadvigova. Tie nosaukumi veidojušies pēc lielākās saimniecības, saimnieka vārda. Vai arī – kāds svarīgs cilvēks tur dzīvojis, babka kāda, vārdotāja, tad arī vietai vārds palicis, stāsta Sandis. Dunavai raksturīgi īpaši vārdi arī ceļu krustojumiem, meža pļaviņām. Sena un dzīva vieta. Iebraucēju šajā pusē maz. Ja nu ir, tad tie ieprecējušies dunaviešu ģimenēs un kļuvuši par vietējiem.
 
Iebraucējs ir Arnis. Uzsācis vadīt kultūras dzīvi Dunavas un Dignājas pagastos pirms gada. Un lielākā šī gada daļa pavadīta ierobežojumu apstākļos.

Patiesībā, mana situācija ir traģiska, viņš saka. Nav atbildes reakcijas no cilvēkiem, nevaram satikties, sarunāties. Vispār baidos, ka cilvēkos pazūd tā līdzdalība, empātija. Pie ekrāna jau var vērot tiešām augsto mākslu, sēžot uz dīvāna. Un cilvēki pie tā pierod. Saņemt un baudīt, it kā pastarpināti, nedodot neko pretī. Par to ir vairāk jārunā, jādomā, kā šo empātiju saglabāt, atjaunot. Kā kultūras darbinieks tu it kā visu laiku esi viens. Domā, ko varētu iesākt, ko izdomāt. Bet idejas jau dzimst. Un te atskan frāze, kas atkārtojas šīs sarunas laikā kā refrēns, no visiem trīs vīriem: „Sarunājoties visiem kopā pie galda, tā kā mēs tagad.”

Sarunājamies tiešām pie liela apaļa galda Dunavas tradīciju zālē. Ēkā, kas ir kopienas sabiedriskās dzīves centrs. Šeit līdz 2019. gadam darbojusies Dunavas pamatskola. Šobrīd ir bibliotēka, tradīciju zāle, moderna sporta zāle, feldšerpunkts, aptieka. Viss, kas kopienai vajadzīgs vienuviet. Tomēr – ēka ir milzīga, neizmantoto telpu ārkārtīgi daudz. Labā stāvoklī un labi uzturēta.
 
Siltināja un atjaunoja 2009.–2010. gadā par pagastu apvienošanas „sāpju naudu”, saka Andris. Tad vēl darbojās skola, un tajā papildus pašvaldības līdzekļiem ieviesti arī divi Sorosa fonda–Latvija programmas „Pārmaiņu skola” projekti. Īstenots LEADER programmas projekts un vēl citi finansējuma avoti piesaistīti. Tomēr nekas nav spējis saglabāt bērnu skaitu skolā.
 
Kas notiks ar ēku turpmāk?
Ir doma par tās iznomāšanu, varētu būt labas naktsmītnes tūristiem, nometņu vieta, domā Arnis. Nekāda lēmuma vēl nav! Andris noskalda. Bet tas būtu saprātīgi. Viss ir labā stāvoklī, sakopts un aprūpēts, viss virtuves bloks sagalabājies, sporta zāle izcila, arī sporta laukums ārā. Nu, redzēs, ko teiks lielais novads.
 
Kas noticis ar skolas kolektīvu, kur šobrīd ir pedagogi? Sorosa fonda projektu vadītāja Astra Liopa, mūzikas un mākslas skolotāja Guna Auzāne, azartiskais sporta un mājturības skolotājs Uldis Auzāns, direktors Uģis Vārslavāns?
Direktors pārcēlies uz Rīgu. Auzāni īrē dzīvokli Jēkabpilī, tur arī strādā. Astra aprūpē saimniecību, viņai tur lielas siltumnīcas. Šī inteliģences saujiņa faktiski no Dunavas kopienas ir attālinājusies.
 
Ko vispār gaida Dunava no administratīvi teritoriālās reformas?
Solījumu pildīšanu, Andris ir konkrēts, kā vīram un ilgstošam pagasta pārvaldniekam pieklājas. Un skaidrību. Paskat, tagad tikai runā – būs ceļiem nauda no tā atveseļošanās fonda. Bet kur ir ceļu programma? Nav viņas! Ne Satiksmes ministrijā, ne VARAM ([Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā]. Tikai runas. Saprotu, ka varbūt ir patīkamāk, politiski izdevīgāk kādam „ar savu roku” iedot – un tad saki man paldies, balso par mani, es tev ceļu uzbūvēju! Bet tomēr ir jābūt kritērijiem, kur un kādēļ tad būvēsim. Kur vispirms, un kur vēlāk. Par šo Daugavas kreisā krasta ceļu jau esam tā atklausījušies – ja paliks nauda, tad! Nu, kas tā par atbildi, kas? No kā paliks tā nauda? Viņi saka: Es Tev iedošu! Kas tad man no tā? Mana pārvaldnieka alga jau nemainās, ir ceļš vai nav. Visiem tas ir svarīgi, visiem, kas te dzīvo! Tagad nāk modē vietējo zemnieku tehniku piesaistīt ceļu būves darbiem. Bet kā lai uzņēmējs to plāno, ja nezina, kad vajadzēs? Ja zinātu skaidri, tad varbūt vēl kādu tehnikas vienību nopirktu, visi taču domā uz priekšu!
 
Kādi bijuši šie divpadsmit gadi Jēkabpils novada sastāvā?
Labi gadi, saka Dunavas vīri. No novada puses ir bijis viss – Dunavā sakārtota ūdenssaimniecība, ielu apgaismojums, vietējie ceļi. Uzlabojums bijis jūtams ar katru gadu. Ja sākumā naudu ļoti taupīja, tad tagad principā pietiek visam – ja tev ir laba ideja, un tu proti to pamatot, tad būs arī resursi īstenošanai. Pamatot, kādēļ jāiegulda nauda Dunavā, lielajā novadā vajadzēs citādāk. Jāgādā, lai mūs tur dzird un pazīst.
 
Pēc administratīvi teritoriālās reformas varēs veidot kopienu valdes. Vai Dunavā tāda būs? Vai varbūt ir vajadzīga arī kāda nevalstiskā organizācija (NVO), kas rūpējas par pagasta attīstību?
Kopienu valde būs noteikti, Andris ir pārliecināts. Dunavieši par sevi pastāvēs. Nezinu par NVO. Būtu dabiski, ja tajā kopienu valdē tiešām tiktu ievēlēti cilvēki, kam rūp sava vieta, kas nesavtīgi par to gādā. Ja parādās vēl kāda institūcija, vai nebūs atkal lieka birokrātija, neskaidrības? domā Arnis.
 
Kopienu valde, tātad, Dunavā būs. Kā ir tagad? Vai pie Andra skrien cilvēki, tikko rodas kāds jautājums,vajadzība?
Skrien pie mums visiem, nosmaida Sandis. Kā nu kuram ierastāk. Un dunavieši vispār ir prasīgi. Ir arī tā, ka ne pie mums, bet tūlīt uz novadu zvana. Jā, ir dažādi, Andris var pastāstīt virkni piedzīvojumu. Piezvana, piemēram, un sūdzas, ka ceļš uz viņa mājām apledojis un neizbraucams. Sak, lai pārvaldnieks skrien kaut vai ar grants spainīti šim pa priekšu, ja reiz ceļus nevar sakārtot. Izrādās, tam prasītājam mašīnai nav tehniskās apskates un riepas galīgi plikas. Nu, uzliec labas riepas, laukos taču dzīvo! Un nevajadzēs prasīt, lai pārvaldnieks tev skrien ceļu pakaisīt.
 
Kā ir Dunavā ar nevalstisko sektoru? Un vispār – ko dara sievietes?
Jā, ir divas aktīvas nevalstiskās organizācijas – „Dzīves prasmes” Dunavā un „Pavadiņa” Sudrabkalnā. Un tās nu patiešām ir sieviešu organizācijas! Aušana, adīšana, visi iedomājamie un neiedomājamie rokdarbi. Biedrību vadītājas Anita Ozoliņa un Valija Flandere ir spilgti sievišķīgas Dunavas sabiedriskās dzīves rozes. Arī Ērika Narkeviča, Līga Navicka. Un sabiedriskā centra mākslinieces (amatu apvienošanas kārtībā – apkopējas), kas visu paveic mīlīgā košumā – Anna Goģe un Santa Novika–Kusiņa. Arī šajā tikšanās reizē Santa atskrien pie apaļā galda ar pavasarīgu dekorāciju – „lai jums kaut kas jauks, uz ko paskatīties!”.
 
Vai uzņēmēji piedalās sabiedriskajā dzīvē, iesaistās kopīgās lietās?
Kad bija skola, tas bija izteiktāk, saka Sandis. Atcerieties, Dunavas skolā pavasarī notika tādas „labo darbu pēcpusdienas”. Tad visus aicināja uz skolu, pateicās, pasniedza goda rakstus un kādu mazu balviņu. Cilvēkiem tas bija svarīgi, visi tur pulcējās. Tagad es pat nezinu, kā tas varētu veidoties.
Arī Arnis saka: cilvēki ir jāuzrunā. Šis laiks ir ļoti smags daudzās nozīmēs. Skola slēgta, reģionālā reforma notiek, epidemioloģiskās situācijas ierobežojumi. Cilvēkiem jāsanāk kopā, kopienā. Jāizrunājas tā, kā mēs tagad, pie galda.
Sandis piekrīt: protams, mēs jau arī tagad varējām uzlikt zoom tikšanos. Un? Tajā zoomā viens tikai var runāt. Tagad mēs varam runāt visi reizē, un vienalga viens otru dzirdam un saprotam. Tas ir pavisam citādāk. Jāizrunājas, tā kā mēs tagad.

Vēl bez nevalstiskā sektora Dunavā ir divas senlietu privātkolekcijas – Jānim Stankevičam un Laurim Stikānam. Atkal vīriem! Viņi gan nevēloties cilvēku pūļus savās mājās uzņemt. Kolekcijas veidotas sev, savai dzīvei un priekam. Nāktonei arī, protams, lai saglabājas.
Dunavas katoļu baznīcas draudzē pamatā darbojas sievietes. Un Dunavas baznīca ir viens no ciemata „zīmoliem”. Neogotikas stilā būvēto sarkano ķieģeļu celtni redz pat no Aizdaugavas. Sakopta, ar greznu interjeru.


Tepat aiz baznīcas ir Eglaines upīte, un aiz tilta, kā saka, sākas „ļuteru zeme”, smaida Sandis. Sudrabkalnā jau dzīvo luterāņi, un šī parādība ir tik raksturīga Sēlijai – katrā salā sava ticība.

Kas vispār Dunavā sēlisks? Vai jūtat sevi kā Sēliju?
Arnis gan Dunavā ir ienācējs, taču viņa dzimtas saknes ir tepat Gārsenē. Sēlis, tātad. Un viņš saka: Dunavā sēļu valodu ikdienā dzird retāk. Kaimiņu pagastā, Dignājā, cilvēki vairāk runā vietējā izloksnē. Tomēr – runa jau nav viss. Tas, ka beidzot sevi var nosaukt par sēli, ir svarīgi tādai cilvēka stabilitātei. Padomājiet, cik daudz mēs esam dalīti un pārdalīti! Jēkabpils – it kā Zemgalē, kad nāk Dziesmusvētki, tad kolektīvus atkal sūta pie Latgales zonas. Dunavas pagasts ir pabijis gan pie Dignājas, gan Rubenes, gan Dvietes pagastiem. Tā dalīšana ir bezgalīga, un cilvēks apjūk, zaudē savu identitāti, pašu saprašanu par to – kas tad es esmu? Tad parādās sens un stabils jēdziens – Sēlija. Tas dod drošības, sazemējuma sajūtu. Vairāk par to ir jārunā, it sevišķi šajā nedrošajā laikā. Tas ir tāds kā atklājums, kad identitāti nosauc Vārdā.
Sandis, kā jau iedzimts dunavietis vairākās paaudzēs, smejas un stāsta: tā izruna ir ļoti bagāta. Sēliskā runa atšķiras pat viena pagasta ietvaros. Zinu stāstu vēl no padomju laikiem, kad brauca lopu skaitītāji no vienas fermas uz otru. Nu, tad aizbrauc skaitītājs no Cukuriņiem uz Sudrabkalnu un prasa: cik ta tev tō cyuku ira? Fermas pārzinim nenāk ne prātā kaut ko skaitīt, viņu uztrauc filoloģija: kopš kura ta laika couka par cyuku ir palikusi? Nesēļiem jāpaskaidro, ka runa iet par cūkām.

Dunaviešus var pazīt nekļūdīgi. Vīrus pēc azartiskā mirdzuma acīs, drošās stājas un taisnās runas.

Kas man ko var padarīt? Te, Dunavā, ir viss! Meži, Daugava, mana zeme. Nu, labi, re kur vienpadsmit hektāri ar zviedru kviešiem apslīkuši, sēkla maksāja 300 eiro tonnā, zem ūdens var redzēt, cik smuki bija sadīguši. Eh, dzīvo un priecājies! Un Dunavas sieviete ir tā, kura, sakopusi lopus, atairējas pa plūdu ūdeņiem uz vakara koncertu nevainojamā frizūrā, smalkā kosmētikā un augstpapēžu kurpēs. Noņem mežģīņu plecu lakatu. Pašas darinātu. Un kāpj uz skatuves dziedāt. Tā, lai skan pāri Daugavai.

Varbūt viņiem nemaz nevajag īpašu organizāciju, kas turētu šo vietu kopā? Viņi paši vareni turas. Kā plūsma Daugavā.
Dunavas pagastā ir pavisam īpaša sala – Tadaine jeb Tadenava, kur dzimis Rainis, dižākais latviešu vīrs.

Vai dunavieši ar to lepojas?
Protams, saka Andris. Ar šio mēs katram varam parādīt, ka Dunava reiz ir tā vieta, kuru nezināt ir kauns. Tieši tā arī bija vienā mednieku festivālā, kad vienam nu mūsu kolektīva žurnālists prasīja, no kurienes viņš ir. No Dunavas? Kas tā tāda par vietu? Un mūsējais pretī – kā, cienītais, jūs nezināt, kur dzimis Rainis? Nu, še tev, pēc tam to vietu gan no intervijas izgrieza, bet mēs atceramies. Un varam tā inteliģenti nokaunināt katru, kas nezina Dunavu – kā, jūs nezināt, kur Rainis dzimis? Ar Raiņa muzeju „Tadenava” ne tikai lepojas, bet par to arī rūpējas. Muzeja teritorijā ir Tadaines klubs, kas ir pašvaldības īpašums. Izremontēts, aprūpēts, pilnībā iekļaujas muzeja kompleksa dizainā. Vēl Tadenavā ir Latvijas mazākā bibliotēka meža pļaviņā. Ilggadīgajai bibliotekārei Ainai Timofejevai aizejot pensijā, bibliotēku apmeklētājiem reizi nedēļā atver Sandis.
 
Kāda būvēsies dzīve Dunavā pēc desmit, piecpadsmit gadiem?
Sandim ir reāls skatījums: Dunavā jau tagad atgriežas cilvēki, kuri sagaidījuši pensijas vecumu. Atšķirībā no daudziem citiem ciematiem, Dunavā dzīvojamais fonds ir sakārtots, arī daudzdzīvokļu mājās. Ir tā, ka Rīgas dzīvokļi paliek bērniem, un pensijas vecuma dunavieši atgriežas šeit. Te ir mierīgāk, lētāk, dzimtā puse tomēr. Arī tie, kam ir senču mājas, tās pieskata un kopj. Redzam mēs tās mašīnas – piektdienas vakarā kravā naglas, skrūves, krāsas. Svētdienas vakarā – burkāniņš, kāpostiņš, kartupeļu maisiņš. Saikne ar Dunavu ir dzīva, zinām, ka viņi atgriezīsies, tiklīdz varēs.
 
Vai neparādās attālinātā darba veicēji?
Tādu gan ir maz, varbūt tagad kāds strādā no Dunavas. Tomēr tā nav tendence. Dunavieši, kā jau lauku cilvēki, arī pilsētā nonākot, izvēlējušies darbus, kas darāmi ar rokām, klātienē. Un atgriešanās notiek vien tad, kad darba gaitas noslēgtas.
 
Ja plašās Dunavas sabiedriskā centra telpas tiek saistītas ar tūrisma un nometņu mītes attīstību, tad – kas strādās ar tūrismu? Vai dunavieši ir gatavi iesaistīties kopienu sadarbības tīklā „Sēlijas salas”?
Arnis jau Sēlijas tūrismā ir degunu apsildījis, un saka: Protams! Mēs ļoti labprāt to darīsim. Ciešāka sadarbība jau veidojas ar biedrību „Sēlijas laivas”, prieks, ka viņi grib savos maršrutos iekļaut arī Daugavu, tāpat Tadenavā laivu noma būtu labs papildus piedāvājums.
Tomēr vajag kādu, kas tura roku „uz pulsa””, atzīmē Sandis. Jābūt tam apaļajam galdam, kur sanākt kopā un izrunāties tā kā mēs tagad. Un jābūt cilvēkam, kas sasauc kopā, citādi nekas nebūs.
 
Vēlējumi citām Sēlijas kopienām ir īstā Dunavas garā:
Es nezinu, ko novēlēt, bet zinu, ko viņi visi vēlas, saka Andris Ceļus, labus ceļus!
Sandis pievieno liriku: Aizbraukt var pa jebkādu ceļu. Prom. Bet, lai atgrieztos, ir vajadzīgs labs ceļš.
Arnis saka īsi: Turās. Un pieskata viens otru.
 
Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!