Dvietes kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 3. aprīlī.

Dvietes kopiena

“Katrai vietai savs tērps, sava bagātība, sava slava, vakardiena, šodiena un rītdiena”, teicis Pēteris Kokins, nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks, kura mūžs veltīts Dvietes attīstībai un dvietiešu labklājībai. Mēs ar Dvieti esam uz viena viļņa, kopš iepazināmies 2017. gada nogalē. Tik daudz sāls kopīgi pa to laiku apēsts un tik daudz laba kopīgi piedzīvots. Tiekamies “Apsītēs”, kur laimīgas apstākļu sakritības rezultātā bez “Apsīšu” un Dvietes stiprās sirds Vandas Gronskas satiekam arī Viktoriju Rītiņu un Daci Tamani, kuras nesen uzsāka savu nelielu izbraukuma ēdināšanas rūpalu, un Andžeju Reiteru, kurš Dvieti (vai arī Dviete – viņu) ieraudzīja, iemīlēja un iekaroja strauji. Acīmredzot, uz visiem laikiem.
Acumirklī “Apsīšu” gars pārpludina telpu. Uz galda kafija, eklēri un pīrāgi. Dāmu acis met asus zibšņus. Sajūta, it kā ar šejieniešiem būtu ticies vēl tikai vakar, bet šodien turpinām pusvārdā aprauto sarunu. Mājīgi. Tik mājīgi, ka gribas ieritināties uz spilveniem apkrautā beņķīša un ļaut, lai par tevi parūpējas. Esi drošībā, mājās, starp savējiem. Vari teikt, ko domā, jautāt, ko gribi. Un, pēkšņi pilnīgi nekur vairs nav jāskrien.
 
Andžej? Kāpēc tā ir Dviete?
Andžejs (A): Man vectēvs bija Daugavas plostnieks. Tas piemineklis, kas pie Dunavas, man ir ļoti tuvs, katru reizi apstājos. Tajā laikā vecvecmamma dzīvoja pie Staburaga. Tā, pēc laikiem, kā Sprīdītim izstaigājot pasauli un pabijušam daudzās valstīs, ja precīzi, tad 58, sapratu, ka ir jābrauc atpakaļ mājās. Tagad gan man vairs nekur nav jābrauc, man te ir, ko darīt.
Atpakaļ nepagriezt. Jā. Tas tā baigi specifiski. Nav jau tā, ka es te kaut ko būtu izdomājis… Toreiz, pēc tās filmas [LTV daudzsēriju filma “Neatklātā Sēlija”], kad aizbraucu projām, bija tāda sajūta kā pēc klubiņa. Viss notika tā ļoti ātri, bet pēc tam saproti, ka, nez, kāpēc, velk atpakaļ. Tomēr iepatikās, vajag vēl. Un tad saproti, ka nevari vairs aizbraukt projām. Tas ļoti tā – vienā rāvienā notika. Kaut kādus divus pārgājienus te biju uztaisījis, un pēc tā otrā sapratu, ka nu nemaz nebraucas projām.
Kā pārcēlos, tā simtprocentīgi esmu šeit, uz vietas. Protams, izbraucot ārpusē nokārtot kaut kādas lietas. Bet jā, esmu uz vietas šeit tik ļoti, ka viss. Rīgā dzīvokļa man vairs nav. Esmu simtprocentīgs šejienes iedzīvotājs. Man jau ļoti gribējās, lai neviens nepamana, ka es te esmu…
Viktorija (smejas): kā tad! Te katru pamana. Var nepamanīt tādu, kurš ielīdis un nelien ārā. Ne tādu, kurš visu laiku kustas!
 
Protams, ka sekojam līdzi, ko Tu dari. Tava “Tēvu un dēlu skola” – kā Tev tur iet? Kā Tu domā, cik tālu tas varētu izaugt?
A: Šovasar varēšu jau pieņemt cilvēkus lielākā vai mazākā skaitā. Īstenībā, arī tagad varu paņemt kādas ģimenes uz divām, trim dienām. Nakšņojam mežā, uzbūvējam savu cirvi. Pagaidām līdz krēslu būvēšanai nevaram vēl tikt, nav vēl tik daudz man inventāra. Bet visu cītīgi taisu uz priekšu. Ko vīrietim vajag prast, kad viņš paliek ārā, dabā, uz lauka? Palikt dzīvam, veselam un izveidot savu mazo, drošo pasaulīti, kur dāmas nolikt siltumā gulēt. Tās visas izdzīvošanas lietas. Tas ir pirmais.
Otrais – viņam ir jāprot mājās kaut ko uztaisīt. Katrs nebūs galdnieks vai mākslinieks, bet katram ir jāprot uztaisīt krēsls, jāprot uztaisīt cirvis. Un trešā lieta – viņam ir jāuzzina, kas viņš ir. Kā to saka indiāņi – “no kurienes tu nāc, kas tu esi un kurp tu ej”. Ļoti precīza lieta. Tāpēc taisu lielajā Vikingu mājā karšu ekspozīciju. Tur pašam jāsaliek kontinenti, pasaules karte, turklāt – ja es pasaku, ka mēs dzīvojam Austrālijā, tad karte jāsaliek tādā rakursā, kā to darītu austrālieši, ka Austrālija ir centrs un tad visu pārējo uz priekšu, kur ir Latvija un līdz pat tam, kur ir savs novads. Respektīvi, jāsaprot, kas viņš ir, no kurienes viņš atnāk.
Tālāk, noteikti, būs meistarklases amatniekiem, māksliniekiem. Man tādu ir gana daudz pazīstamu. Tā nav kičošanās vai kaut kas tāds. Kad bērni mācās skolā, viņiem nav svarīga mūzikas teorija, viņiem interesē paši mūziķi. Interese par priekšmetu nāk caur interesi par cilvēku. Tad ir interese par to, kā tāda māksla vispār ir uzbūvēta. Un, kad redz to cilvēku un dzird to īsto stāstu, tad gribas arī sevi pacelt, līdzināties. Jā, uz vasaru varēšu uzņemt cilvēkus.
 
Un, ja pie Tevis iebrauc lielais tūristu autobuss? Tu viņus vari nodarbināt?
A: Jā, man viņiem būs, ko piedāvāt. Ir veci, primitīvi instrumenti, kas strādā. Labi, lēnāk, grūtāk, čīkstēdami, bet strādā. Jā, viss ir. Seno instrumentu ekspozīcija, stāsts, kā ar tiem apieties. Var redzēt, kāda ir instrumentu attīstība, no kurienes tas superskrūvgrieznis ir uzaudzis. Kas viņš bija pirms tam.
 
Esi skatījies kādus ārējus finanšu piesaistes avotus? Ēku daudz, darba tik daudz!
A: Neesmu skatījies. Ne tāpēc, ka man nav tādas pieredzes, bet mans dzīves koncepts ir tāds, ka visu daru pats. Ja man nav, par ko, tad vienkārši nedaru tajā brīdī. Droši vien, ka nav pareizi. Ļoti labprāt ar kādu tagad sadarbotos. Bet skaidri zinu, ka pats projektus nerakstīšu. Man pavisam citu Dievs ir devis.
 
Projektu rakstītājus atradīsi, tepat Dvietē ir projektu īstenotāji ar pieredzēm! Kā Tev vispār patīk Dvietes dāmas?
A: Dvietes dāmas ir traki darbīgas un temperamentīgas!
 
Jā! Dvietes dāmas ir vienas no temperamentīgākajām Sēlijā, tas nu ir tiesa! Viņas ir ļoti smukas. Kā piesprauž brošu, kā uzliek kroni, uh!
Dace: Briesmīgi smukas!
 
Draudzīgi pasmejamies par lokālo humoru, kur vārds “briesmīgi” tiek lietots jebkad, kad vajag izteikt kaut ko vispārākajā pakāpē. Turpinām izjautāt Andžeju, viņu mājās gaida steidzami darbi.
 
Vai pieļauj domu piedalīties vietējās politikas veidošanā?
A: Īsti nezinu, vai tas ir mans dzīves aicinājums. Tomēr esmu pasniedzējs, tas man ir pirmais – pāri visam, bez tā savu dzīvi nevaru iedomāties. Bet, ja politika paaugsies līdz tādam līmenim, ka tā tiešām būs par cilvēku, tad jā. Tad noteikti un bez kādas raustīšanās. Kamēr jautājums vairāk par to, kurš kurā brīdī ir pie šprices… Tad es vēl pagaidīšu, lai nomainās paaudzes, varbūt.
 
Vai tas ir atkarīgs tikai no paaudžu maiņas? Vai nav jāmaina attieksme un pašu cilvēku domāšana? Ja gribam, lai cilvēks būtu primārais, cilvēkam pašam jābūt stipram.
A: Jā! Tāpēc arī sāku no tās vietas, kuru es varu ietekmēt. Bez kredītiem, bet kādas citas finansiālas atkarības. Tā ir mana mazā karaļvalsts. Ne tāpēc, ka man ir kādas saimnieka ambīcijas. Tādu man vispār nav, pilnīgi nemaz. Bet ideoloģija ir vienmēr bijusi, un ir arī šobrīd. Tad es skatīšos, kā to darīt tālāk. Kādu filiāli uztaisīt… 2, 3, 4 filiāles… Nekad mazāk es neesmu domājis! Atbrauca mana māmiņa ciemos: Nu tad beidzot tu nomierināsies. Hahā, nu nē!

 

Mēs varam mainīt tik, cik paši varam izdarīt?
A: Ja tu esi gana liels spēks, kas parāda rezultātu, tad tu esi spējīgs, tiešām spējīgs kaut ko ietekmēt. Bet ne otrādāk. Tā metode ir tāda, vismaz es pats tādu piekopju, es nevienu nepārliecinu, vienkārši turpat blakus daru. Daru blakus, daru labāk. Un tad viņam ir interese – hm, ko viņš tur dara? Tāpat kā cīņās – es nemēģinu nevienu trenēt, vienkārši šīs cīņas kustības viņam blakus daru labāk. Un viņam gribas līdzināties, viņš saprot – nu, ja šis tā var izdarīt, tad, hm… Tad viņš sāk lēnām atkārtot.
Lielākoties jau brīnās un domā – nē, nu gan jau Andžejam ir zem deķa kaut kāds motīvs tomēr. Nevar būt, ka tik vienkārši. Bet finālā, kad vairākus gadus redz, ka tas motīvs tomēr ir tieši tas, kas skaidri redzams, tad sāk arī kustēties un noticēt tie, kas līdz šim ir bijuši tūlītējā rezultāta gaidītāji.
 
Tu mācies sēlisko izrunu, valodu?
A: Nē (smejas). Man ir divi cilvēki, no kā es sēļu valodu dzirdu gana bieži. Pat ne valodas nesēji, bet tiešām tie, kas tajā runā. Tā ir Benita no Bebrenes un Anda no Zasas . Piedevām, tās ir divas diezgan dažādas sēļu valodas, kas uzreiz rada tādu dižāku skatījumu.
 
Ja tie ir divi vārdi – Dviete. Mēs Dvieti nosaucām par vīnogu salu, bet Tev, varbūt Dvietei ir kāds cits vārds?
A: Nē, nav citu. Apzīmējums ir precīzs. Arī man Dviete asociējas tieši ar vīnogām. Ne tāpēc, ka tieši šajā mājā [Paula Sukatnieka mājā “Apsītes”] tiku pieņemts no paša pirmā mirkļa, bet tāpēc, ka tā tiešām ir visspilgtākā asociācija. Vīnogas šeit ir spilgtākas par Daugavas klātbūtni, kas ir būtiska un uzsverama maģistrāle. Kas iet blakus. Bet – vīnogas no šīs vietas Latvijā aiziet visur, te ir vīnogu centrs. Tas ir jūtams uzreiz. Tā ka, jā, Vīnogu sala ir ļoti precīzs Dvietes nosaukums. Precīza asociācija.
 
Vai nāksi ar mums, Sēlijas kopienām un cilvēkiem, kopā dažādos pasākumos, kad visiem mums būs jāsāk būvēt Sēlijas vēsturiskā zeme? Identitātes nosaukšana vārdā ir pašos sākumos. Kas gan cits to veidos, ja ne pati šī pilsoniskā sabiedrība, nevalstiskie?
A: Jā, tam es piekrītu uz visiem simts. Tie, kas veido un veidos identitāti, ir cilvēki, nevalstiskais sektors. Jā, protams, ka nākšu. Jo kaut ko tādu nekad nevar izdarīt formālā veidā. Tā ir sabiedrības lieta, griba un veidols, ko mēs ieliksim tagad Sēlijas robežās. Noteikti, ka es šajā procesā ar to, ko zinu, protu un gribu, varu būt pat vairāk noderīgs, nekā esot savā, vienā punktā vai projektā. Gribu ar cilvēkiem strādāt plašākā formā.
 
Nevar dvēseli uzrakstīt kā protokolu?
A: Nevar.
 
Kas ir Sēlija? Lauva vai vilks?
A: Man šķiet, ka vilks drīzāk.
 
Kāpēc vilks?
A: Tas ir ļoti… Vilks ir skaists, gudrs dzīvnieks. Citādāk protošs sasniegt rezultātu, tieši tāpēc ar krietni lielāku izdzīvošanas spēju kā, piemēram, lauvam. Pavisam noteikti ar lielāku izdzīvošanas spēju. Bez tam – vilks ir dziļš. Lauva vairāk ir fasāde. Es esmu ar lauvām gana daudz bijis kopā savvaļā, dabā. Lauvas ļoti reti dabū savu medījuma daļu. Lielāko daļu noņem hiēnas, šakālēni. Jā, lauva ļoti reti kad dabū savu daļu. Lauva gan izskatās bezgala pompozi, bet tas nav dziļums. Sēlija ir vilks!
Es neesmu Sēlijā uzaudzis. Un man ir pilnīgi skaidra tā sajūta, kāda ir šeit, no malas ienākot. Kā tas ir tīri – bez klišejām. Bet sajūta ir ļoti skaidra, jā.
 
Andžejs dodas mājās, būvēt tālāk īstenojamies savus sapņus, un paliekam ar košajām Dvietes dāmām: Vandu Gronsku, Viktorija Rītiņu un Daci Tamani.
 
Nu, klausieties, meitenes, jūs gan protat ieraut vīriešu sirdis Dvietē! Un, jo jaunāki, jo ātrāk te pielīp. Āris [Āris Ādlers] taču arī ar pirmo reizi pilnīgi vai traks pēc Dvietes. Un tikai : “Nu, tās Dvietes dāmas!”, un “Mana Vanda…Dviete, Dviete!”.
 
Vanda (V): Ir tādi cilvēki, pa īstam savējie, ar ko sakrīt viss no pirmās reizes. Uzreiz jūti, ir vai nav. Mums ļoti, ļoti veicies. Trāpās uz viena viļņa.
Viktorija: Tāpēc, ka vajag tā, lai ir, par ko kopīgi pasmieties, humora izjūta lai sakrīt. Un, kas vissvarīgāk, ka cilvēks pats par sevi ir spējīgs pasmieties! Kopā pazirgoties, tas parāda īsto cilvēka dabu.
Dace: Vajag būt patiesam, tā, ka līdz sirds dziļumiem. Tad tu tikai parādi, kāds esi. Un, ja esi labs, tiešām labs sirdī, tad ļoti viegli sapas viss.
 
Kāds bija pagājušais 2020. gads, kādi tuvākie plāni?
V: Mēs pagājušo gadu ļoti labi pastrādājām. Tagad top jaunā klases ekspozīcija, re, te visi stendi, visu gadu izlaiduma bildes. 30 gadi… Šito visu sadarījām pa ziemu. Salasīsimies kādu dienu, aiznesīsim [uz Dvietes muižu], saskriesim un, paukš, paukš paukš, aiznesīsim, viņi ļoti viegliņi.
 
Ir vīnogas, ir muiža, ir saldējums, ir Andžejs ar savu lietu, ir zoodārzs, novadpētniecības materiālu krātuve. Kas vēl Dvieti taisa?
V: Mums vēl ir baznīca, kas tūliņ nāks ar savu jaunu piedāvājumu. Tikko projektu uztaisīja. Tādus kā bēniņus, kā mansardu restaurēja. Tur būs sakrālais mantojums – vecie šūdinājumi, raksti, tur brīnišķīga telpa. Drusciņ gaida vēl iekārtojumu un tad arī ņems tūristus un visu rādīs un stāstīs. Un arī pašu baznīcu, protams. Jūnijā, šķiet, ka jūnijā, taisīs publisku atvēršanu.
 
Tā ir draudzes iniciatīva?
V: Jā, jā, jā! Tā ir draudzes iniciatīva, visu viņi paši. Tur tās vecās sutanas vien, padomājiet, cik tur darba daudz ieguldīts, kā tur šūdināts viss ar rokām, katrs diedziņš, visas tamborētās špices, kādas brečkas, fantastisks roku darbs! Kad to visu vēl sīki izstāstīs, izrādīs, to visu bagātību! Vēl viena daļa no kultūrvēsturiskā mantojuma. Tādu ekspozīciju mūsu pusē nav. Protams, arī pašas baznīcas vēsture un droši vien arī par apkārtnes vēsturi. Nevaram vien sagaidīt! Ļoti, ļoti interesanti jābūt.
Vēl Dvieti kas kuplina – mums ir smuki kolektīvi. Amatierteātris, tas mums ir stiprs kolektīvs, re kur abas smukās meitenes [Dace un Viktorija], tad mums vēl ir labs senioru deju kolektīvs “Saulespuķes” un spēcīgs vidējās paaudzes deju kolektīvs, tā mums ir liela vērtība. Vēl Dvietē ir tāda īpatnība: Dvietē gandrīz neviens jaunietis netika cauri, neizejot deju kolektīvu! Gandrīz katrs no mums ir pabijis Rīgā uz lielās Dziesmu svētku estrādes. Biju es, bija visi mani bērni. Mums tādu dzimtu ir bezgala daudz, kur dejojuši ir visi. Tā ir svēta lieta. Un, ja nu dvietiešiem kādreiz nepietika meitu, tad bija apvienotie Ilūkstes un Dvietes deju kolektīvi. 70.-80.gados meitas uz pilsētu aizbrauc mācīties un paliek puiši, tad ir vesela paaudze, kas to apvienoto deju kolektīvu posmu ir izdzīvojuši. Mums dejošana ir ļoti spēcīga tradīcija. Noteikti jāatzīmē Rita Stapkeviča, kas bija ļoti laba kultūras nama vadītāja. Dvietē balles bija visforšākās, vienmēr kultūras nams bija pilns ar cilvēkiem. Brauca no nezinkurienes, jo te cilvēki de-jo-ja! Visi dejoja. Vēl tagad sirdī tas stāv.
Kāpēc tas tā bija? Mums bija savi iekšējās kārtības noteikumi, sava latiņa. Piedzēries neviens uz kultūras namu nedrīkstēja nākt, tāds tur iekšā nemaz netika. Meitām vienmēr bija smukas kleitas. Varbūt es par daudz runāju par pagātni, bet kādreiz, kad gājām uz balli, mums nekad nebija prātā ņemt kaut ko līdzi ēdamu, dzeramu.
Viktorija: Tagad galvenais ir laikus aizteikt galdiņu! Ieej kultūras nama foajē – pilns ar cilvēkiem, sēž pie galdiņiem, ēd, dzer, bet deju zālē neviena nav, muzikanti spēlē, bet tauta ēd rosolu blakus telpā.
V: Pagastā vajag iekšējās kārtības noteikumus! Un nekas tur tāds nav, to var izdarīt. Bija tādi noteikumi pagastā – malkai jābūt sakrautai līdz Jāņiem. Visām puķu, zemeņu dobēm jābūt sakoptām līdz Jāņiem. Tas nebija rakstīts likums, bet visi zināja, kā tā jābūt un to ievēroja. Tāda profesija – daiļdārznieks – vispār parādījās tikai 70. gados. Mičurina kolhozs [Dviete] bija pirmais, kam bija daiļdārznieks. Tā kopīgā lepnuma tagad ļoti pietrūkst. Mums nevajadzēja tikai to maizes riecienu, bet vajadzēja arī puķi pie sāna.
 
Labi, pieņemsim, ka šādi noteikumi tiek izstrādāti un pieņemti pat oficiāli, kā pašvaldības izdots iedzīvotājiem saistošais akts. Vai tas strādātu? Un kas to kontrolētu?
Es tikai atceros, kā bija. Varbūt tas ir slikti, ka es tik daudz runāju par pagātni? Pagastā ļoti bieži tikāmies un ļoti bieži toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Pēteris Kokins ar sabiedrību runāja. Iedomājieties, ja vadība kopā ar sabiedrību izlemj izvēlēties par Dvietes galveno virzienu tūrismu. Ja visi cilvēki zinātu šo vīziju un izprastu – kāpēc! Nevar no cilvēka bezmērķīgi prasīt – sakrauj malku, mazgā logus, cērp dzīvžogu! Kāda tur citam teikšana, mana sēta, mani logi! Bet, ja ikviens zina, ka ciematam tā vīzija ir tūrisms, ka mēs uz tā, varbūt, pelnīsim, no tā būs kaut kāds kopējs labums? Un, ja mēs zinām to kopīgo mērķi, ja katrs saprot, kāpēc? Tad ir pavisam cita motivācija.
Un, šito obligāti ierakstiet, ja nebūtu “Sēlijas salu”, mēs te pēdējos gadus būtu sēdējuši kā paralizēti. Izolēti no pasaules. Mēs esam bezgala pateicīgi, ka ir tāds kopīgs Sēlijas lielais maršruts. Cik draugu, cik domubiedru, kopīgu pasākumu un visa kaut kā!
Viktorija: Ai, cik viegli ir kaut ko palaist vējā. Bet tik grūti ir kaut ko jaunu pacelt!
 
Tad sanāk, ja cilvēki zinās šo kopējo vīziju, viņi ies uz to katrs sev pieejamā veidā? Cik nu kurš varēs. Un, ja kāds slinko vai nesmuki izskatās, tad kaimiņš var ar pilnām tiesībām teikt – klausies, mēs taču esam tūrisma ciemats! Kas tev te par veco siena gubu rēgojas ceļa malā? Novāc gan, nesmuki kaut kā…
V: Dvietē mēs vēl dzīvojam ar tā laika garu – mēs bijām sakoptākais, skaistākais ciemats Latvijā! Un vēl cilvēki atceras un atmiņā tas ir palicis. Nebūtu grūti to lepnumu atdzīvināt. Ja tikai runātu. Nevar tā, vienu reizi gadā, vai, kas vēl trakāk, vienreiz četros gados pirms vēlēšanām. Vajag biežāk. Ja tā ir viena reize, tad visi aizcietušies, nāk un izbļauj savas sīkās, personiskās bēdas, kas nu kuram sakrājies, bet īstajām lietām – plānošanai un kopīgu mērķu izvirzīšanai – tai vienā reizē laika nemaz nav. Ir jātiekas re-gu-lā-ri! Vajag uzlādēt. Un uzlādēt var tikai runājot. Bet – ne pa vienam šu-šu-šu kaut kur aiz stūra. Visus kopā!
 
Kāds ir Dvietes cilvēks?
V: Dvietei ir tāda īpatnība – mēs varam ikdienā kasīties, bet, ja mums kaut kas kopīgi vajadzīgs izdarīt, tad visi iet un dara. Vajag tikai pateikt, kas vajadzīgs. Piemēram, “Apsītēs” svētki. Mums pieved pīrāgus. Mēs varam 500 cilvēku pabarot par brīvu ar tiem pīrāgiem, ko mums saved! Saved, ziedo. Jo cilvēkiem rūp tā Dvietes labā slava, saimnieka lepnums. Turēt šniti. Mēs varam, šitik saimniecību, pieniņu, sviestiņu. Mēs varam pabarot savus ciemiņus. Tajos pašos “Apsīšu” svētkos – Edgaram jau vairs vispār nav jālūdz nekas, pats prasa – vai tad siena ruļļus par galdiņiem šogad nevajadzēs? Tādi cilvēki ir Dvietē.
Kad kāds precas, viss ciems skatās, lai uz tās ielas ne nezālītes nebūtu, visa Dviete saposta. Lai līgava redz, kādā vietā ienāk. Nav tas mans dēls no kaut kādas čuhņas nācis, tā lūk! Un ir ļoti svarīgi, ka var aizvest savus ģimenes ciemiņus pa ciematu un parādīt, palepoties, kādā sakoptā, skaistā vietā dzīvojam, pastāstīt par cilvēkiem, kas dara kādas interesantas un vērtīgas lietas. Ka vari pateikt – esmu no Dvietes, no gaišās puses! Bet jābūt ir tai apziņai, ka esam vienā laivā, un šļūcam uz to vienu virzienu. Tā sajūta ir vissvarīgākais. Citādi nekas nebūs. Ja būs tā sajūta, cilvēki darīs un būs lepni un priecīgi par padarīto.
 
Kas dzīvē mainās, kad sāc draudzēties ar citām kopienām?
V: Cik mums jaunu draugu, draudzeņu! Melita no Dignājas, Saukas rožu meitene Ilze, Saukas plūškoku meitene Gita, Sēlpils Maija, Ērberģietes, Zasa, Kaldabruņa, Alīdas kafeja, Pilskalnes Lidija… Neizstāstāma bagātība! Viens tu pat pasākumu nevari uzrīkot. Vai tev vajag tirdziņu vai kādu tēmu – tagad viss tev ir! Mēs nevaram dzīvot pa vienam. Mums ir, ko paaicināt, katrs nāk ar savu pienesumu. Un tad ir tā bagātība. Es nerunāju par materiālo, tā ir cita bagātība, svarīgāka.
Un vēl – citi tev liek paskatīties uz sevi arī no citas puses. Atbrauc un burtiski atver acis! Tad izej caur Dvieti, skatoties ar cita acīm un redzi to, pie kā ikdienā esi tik pieradis, ka nepamani nemaz. Ja mums pašiem kaut kā nav, mēs aicinām citus. Mums sadraudzēties ar citiem – tas ir viens štrunts! Un mēs braucam arī pie citiem. Tā ir draudzība, atbalstošais plecs.
Viktorija: Jebkurā gadījumā, lai kaut kas labs sanāktu, ir jābūt ļoti lielam patriotam. Lai tā dzīvotu, veltītu savai kopienai praktiski visu dzīvi. Ir jālido tā dēļ, vienam tādam katrā vietā jābūt. Un tādam cilvēkam ir jāizjūt arī šīs vietas pateicība kaut kādā veidā. Un atbalsts jājūt. No līdzīgiem, līdzvērtīgiem.
 
Dace, Viktorija, kā jums gāja pēdējo gadu?
Dace: Mums viss iet tikai uz augšu! Mēs tik izdomājam jaunas receptes, iegādājamies jaunus aprīkojumus, iedomājam – tur varētu kaut ko interesantu. Nu nemaz nevaram sūdzēties! Protams, ja būtu bijis iespējams doties izbraukumu ēdināšanā arī rudenī, ziemā, būtu drošāk. Ir nedrošība, bet mēs neatlaižam, turpinām vienalga. Darba jau pietiek, vienalga, savas saimniecības. Bet pasākumu pietrūkst, cilvēku.
 
Bez tiem, diviem “Sēlijas salu” gadiem būtu saņēmušās uz šo savu mazītiņo sabiedriskās ēdināšanas biznesu?
Viktorija: Oi, nē, noteikti nē! Un mēs tik augam ar katru reizi ar ēdienkartēm. Domājam tagad ko tādu īpašu “Mājas kafejnīcu dienām” septembrī. Jaunus traukus un gatavošanas veidus izmēģinām.
Dace: Vajadzētu kādas mācības vēl iziet.
 
Uz “Māju kafejnīcu dienām” Lauku ceļotājs organizēs mācības tiem, kas pieteikušies.
Dace: Oi, tas gan būs ļoti forši! Tad tik jāiet un jāmācās!
 
Ko teiksiet citām, draudzīgajām kopienām pavasarī?
Viktorija: Izvairies no cilvēkiem, kuri mēģina piezemēt tavas vēlmes. Tā allaž rīkojas garā sīki ļaudis. Patiesi diži cilvēki vienmēr tev liks sajust, ka arī tu vari kļūt dižs.
Dace: Nekad nejauc zināšanas ar gudrību. Pirmās palīdz nopelnīt iztiku, otrā palīdz gūt veiksmi.
Vanda: Pastiepsim pretim viens otram roku. Ne, lai ko ņemtu vai dotu, bet, lai cits citu justu, lai mēs turētos kopā.
 
Dviete – dieviete, Dieva mīlēta vieta. Ja Dievs ir, tad viņš ir pa gabaliņam katrā no tiem, kas nopļauj mauriņu, iestāda un apkopj puķi, atnes pīrāgus ciemakukulim, atved siena rulli par ēdamgaldu uz svētkiem, pieņem savā ģimenē svešus bērnus, būvē skolas, ražo saldējumu, glezno debesis māju logos, saglabā sakrālo mantojumu, pagriež seju pret Dvietes palieni, ieelpo un redz tālu jo tālu.
 
Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!