Ērberģes kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 27. aprīlī.

Ērberģes kopiena

Zeltīte, Solveiga, Silvija, Žanna, Astra… „Ērberģiešu” vārdi ir kā tīšuprāt atlasīti no kādas poēmas par zvaigznēm. Iebraucot Ērberģē redzi – viss te ir dižens! Pat lieldienu zaķi ir īstās kažokādās, nevis prasti nokrāsoti. Negantajā vējā mastā plīvo divi karogi – Neretas novads un Latvija. Pār Marijas tiltu iet Žanna. Garā, elegantā mētelī, taisnu muguru, augsti paceltu galvu, smaidu sejā. „Ērberģiete”! Tādas viņas te ir, tikpat skaistas, cik skaisti viņām dotie vārdi, un tāda pati ir arī Ērberģe. Skola, kas muižas ēku apdzīvo gaumīgi, stilīgi un ar pietāti pret vēsturi, jaunā, glītā estrāde, Marijas tilts, mājīgās pagastmājas telpas.

Ērberģes kopiena ir stipra roka, kura zina, kurp Ērberģi īstajā brīdī pagriezt. Un, kad roka saņemas dūrē, tad tādi sīki šķēršļi kā „nevar”, „nesanāks” vai „naudas nav”, tiek aizslaucīti no ceļa nost, nekautrējoties. Rokas stiprums tur, ka Ērberģes labā katra sabiedrības grupa vai pašvaldības iestāde zina, kas tai darāms. Ja labumu var panākt skola, tad tā būs skola, ja biedrība – tad biedrība. Nav svarīgi, kurš piesaista finansējumu vai organizē pasākumu, ja ikkatra darbība pilina savu labumu kopējā katlā.

Ērberģes garšviela ir vesels aktieru kolektīvs, kura spilgtākā rota ir barons Hāns, jeb, kā citā dzīvē viņu sauc – Elmārs Vectirāns. Kolorīts kungs, jaunības gados, droši vien, lauzis meitu sirdis kā smilšu cepumiņus, muižas viesus sagaidīs visās 5 pasaules valodās. Ciemiņu uzmanību sagrābj ar pirmo minūti, un nepakam nelaiž vaļā līdz pat pēdējam brīdim. Savukārt, muižas dāmas nemaz arī nav piktas uz tādu lietu kārtību, jo zina, ka skaistāks un elegantāks fons baronlielkungam nav iedomājams.

Sarunājamies ar gandrīz pilnu „Ērberģiešu” sastāvu – Zeltīte Odiņa ir Mazzalves pagasta pārvaldes vadītāja, Žanna Miezīte vada izglītības, kultūras, sporta, tūrisma un jaunatnes dzīvi Neretas novadā, Silvija Lisovska ir Mazzalves tūrisma nozares kuratore, Astra Saveļjeva ir lauku attīstības speciāliste un projektu vadītāja. Klāt ir arī Elmārs Vectirāns, jau iepriekš pieminētais baronlielkungs. Pietrūkst gan vēl dažu balstu – Aivara Miezīša, kas ir skolas direktors un par kura gaumīgo, prasmīgo saimniekošanu skolā, muižas ēkā var tikai balti priecāties un vēlēties tādu skolu savā pagastā , Mazzalves kultūras darba organizatores Solveigas Koklevskas, kā arī Anitas Vectirānes, Mazzalves pagasta pārvaldes lietvedes, baronlielkunga īstās kundzes. Vai jūtat, kāds te, Ērberģē, ir spēks?

Kas jauns pie jums kopš pēdējās tikšanās reizes Zasā, pagājušā gada jūlijā?

Jauna estrāde. Cilvēku ziņā neesam krasi kritušies. Tikai pa bišķītim, ir vairākās vietās ceļi sakāroti, viena jauna iela pat noasfaltēta. Sēliju aizstāvējām, uz ceļa visi bijām ar plakātiem! Atdzimst Vecmēmeles muiža, ir pat jauna biedrība tam par godu, kas radās tieši ar šādu mērķi. Biedrība saucas “Atjauno muižu!”.

O, un tie ir vietējie, kas atjauno Vecmēmeles muižu?
Tagad vietējie. Muiža ir sabiedrībai atvērta, lai arī privātīpašums. Kā apskates objekts. Muiža ir kultūras piemineklis. Pagājušajā gadā riktīgi uzsāka darboties kā biedrība.
 
Tad būs kārtējais superobjekts Ērberģei!
Un pagājušogad taču tie stabi 1836 – Neretā, Pilkalnē, Ērberģē un Vecmēmeles muižā. Vēl mēs ejam “Sirds kilometru” – ir kilometru stabiņi gar ceļu, un tad visi ejam un pie katra stabiņa katrs fotografējas. Iziet 18.36 un tad visi vienā laikā iet līdz nākošajam stabiņam. Pēc tam vakarā visi satiekamies Pilkalnē un ir kopīgs vakars visiem gājējiem. Tā mums tagad tāda jauna tradīcija, šogad būs ceturtais gads. Jau cilvēki zina, ka būs tāds pasākums, iet tautastērpos, ir, kas iet ar karogiem. Un vēl pagājušogad bijām arī satikt tos, kas ar zirgiem jāja pa Latvijas robežu.
 
Ērberģē viss čum! Kā parasti, protams. Tikai vairāk.
Jā, tā ir gan. Kamēr nebijām sākuši runāt, šķita, ka nekas tāds nav noticis! (Smejas.) Un mums tūlīt būs ļoti lieli svētki! Šitāda (izpleš rokas), ši-tā-da grāmata būs par Mazzalves pagastu! Grāmatu raksta ļoti daudzi, bet Silvija [Lisovska] ir tā, kas visu liek kopā un sataisa. Ui, kā mēs šito svinēsim, kādi svētki mums te būs! “Mazzalves dižozolu stāsti”. Tur būs vietējo iedzīvotāju stāsti par to, kas te ir bijis – dažādās nozarēs. Jātur īkšķis, ka mums būs izdošanai nauda… Iesniedzām Zemgales kultūras programmai, lai varētu grāmatu izdot. Tur pat visi komati salikti jau, viss izrediģēts, tikai pati tehniskā izdošana palikusi.
 
Uh, būs Mazzalves Lielā enciklopēdija!
Jā jā, ar šķirkļiem! Varbūt beidzot tad cilvēki sapratīs, kā atšķiras Mazzalve no Ērberģes… (Smejas.) Cik te nav aizmaldījušies ar tiem nosaukumiem! Brauc teātris, mums te pilna zāle sēž, gaida izrādi. Nav. Zvanām: -Kur jūs esat? -Mēs esam klāt, bet kur JŪS esat? -Mēs sēžam zālē, gaidām jūs. – Mēs esam Lielzalvē, tūliņ būsim Mazzalvē! Tā tik bija “šausmu nakts! (Smejas.) Citi atkal brauc uz Zalvi, meklē mūs aiz Pļaviņām.
 
Droši vien šajos laikos ir kāds, kas, lai kā brauktu un maldītos, šejieni ir atradis par savām īstajām mājām?
Ir ir, tikai nav nemaz tā, ka ļoti viegli varētu dabūt. Ir, kas joprojām prasa ļoti lielu cenu. Bet ir ir, nāk rīdzinieki. Tagad taču te labs asfalts.
 
Atnācēji ir jauni cilvēki, jaunieši? Nu kā jaunieši līdz 40 gadiem, tādi?
Ģimenes, ar skolas vecuma bērniem. Daudz dod sociālās aprūpes centrs “Mēmele”, kas dod darbu ap 100 cilvēkiem. Līdz ar to ir darbs, un tur strādā tiešām daudz jaunu cilvēku. Ir arī tādi, kas pagaidām šeit atbrauc tikai uz brīvdienām, taču ir tādas ģimenes, kas attālināti strādā un dzīvo nu jau visu laiku.
 
Saruna iet aizgūtnēm, kūsājot, kā pilna ar dzidriem gaisa burbulīšiem. Nav izšķirams, kurš tieši kuru vārdu pasaka, jo ir skaidrs, ka te ir pierasta lieta – viens teikumu iesāk, otrs turpina, trešais – pabeidz. Baronlielkungs ik pa laikam iespraucina kādu mēreni bezkaunīgu vietējās folkloras anekdoti, visi nospurcamies kā skolas zeņķi aiz malkas šķūnīša un pievēršamies nopietnākām lietām.
 
Uzņēmēji jums arī ir labu labie, vai ne?
Jā, “Liellopu izsoļu nams”, piemēram. Īpašnieks nekad nav liedzis savu sponsora roku vietējai dzīvei. Mūsu uzņēmēji vidusskolas izcilniekiem dod, piemēram stipendijas! Kādiem četriem vai pieciem. Jā, mums tā ir! Caur Vītola fondu, protams. Bet paši izdomāja, paši nokārtoja, nevienam nebija jālūdz. Kaspars Ādams un Kaspars Baltacis  tā ir viņu – iniciatīva, lūk. “Liellopu izsoļu nams” labprāt uzņem skolēnus, jauniešus. Ļoti atsaucīgi vienmēr, tāds vēl viens Ērberģes stiprais plecs. Mākslinieki Helmaņi, baznīca zem klajas debess “Svēteļi”. Tā nav klasiskā baznīca, izveidota tāda dabas svētnīca, dabas, vides objekts. Arī ļoti atvērti, uzņem svētceļniekus. Svētceļniekiem tur ir iespējams nakšņot. Kaut gan arī klasiskā baznīca, draudze, šobrīd ir ļoti aktīva. Tagad mums te visādas jubilejas “sakrājušās”, tā kā pagājušā gadā nekādas svinēšanas nevarēja notikt. Baznīcai, skolai, pašai Ērberģei kā ciemam.
 
Jā, tagad viss ir sakrājies, cilvēki, noteikti, tā aizcietušies, ka apgāzīs riņķī jubilejas ar visiem galdiem! Tūristi grib, vietējie grib. Kāda jums Ērberģei bija pagājusī vasara tūrismā?
Bija laba. Bija gan kāzas, gan dzimšanas dienas, lielās grupas, bija ģimeņu formāta grupas. Tiešām laba tūrisma vasara bija. Labi ikgadējie muižas svētki arī sanāca. Bet lielākais pagājušās vasaras notikums – jaunās estrādes atklāšana. Ļoti skaisti, diženi. Koncerti reizi mēnesī, pazīstami mākslinieki muzicēja. Estrādei vēl nākamais labiekārtošanas posms priekšā.
 
Par ko sapņojat?
Sapnis, protams, vēl promenāde gan upi. Un tad mēs muižas dāmu kleitās, kungi arī tērpos – saģērbies un pa promenādi staigā… Daudz, daudz skaistu kleitu! Ak! Muižas klētij arī savi sapņi, tur vienīgais, ka klētij nav īpašnieka. Ēka nepieder vispār nevienam. Tas ir neticami, bet fakts. Tik skaista ēka, tur tik interesantu visu ko varētu uztaisīt. Pažobele augšā milzīga. Bet šobrīd vēl neesam atraduši veidu, kā sakārtot tās visas īpašumu lietas. Ja nu vienīgi ar spēcīga jurista palīdzību. Jo uzturēts jau īpašums tiek, daudzu gadu garumā, vienalga, tas taču ir muižas teritorijā, pašvaldība aprūpē.
 
Ko gaidāt no reformas? Kas tur galu galā sanāks?
Diemžēl te nu jāsaka, ka neko labi neizskatās. Reformas rezultātā mēs būsim nomale. Līdz šim mēs bijām tas pašvaldības gals, kas tuvāk Rīgai, tad tagad viss apgriezīsies kājām gaisā. Nu, kāds tas ceļš no apļa uz Aizkraukli… Klīst runas, ka taisīs ceļu. Taisīties jau taisās… Vārdu sakot, lai vai kā, pašiem par sevi būs jāmāk pastāvēt, pašiem par sevi būs jāprot cīnīties. Un pašiem kopienas dzīve jāuztur. Slikti, ka nemācēsim naudu uzzīmēt. Tā jau mēs paši visu ko varam izdarīt, mēs tiešām varam praktiski visu! Vienīgā nauda, ko varam izkalt, tie ir “hāni” [muižas suvenīrnauda]. Dīvaini šoreiz ir tas, un tas ir visā Latvijā, ka tad, kad viss jau ir nolemts, noticis, tad mēs prasām – kā tad tagad darīt? Atbilde ir – nu, paši nāksiet kopā un izdomāsiet! Un tā arī nav skaidrs, kur tad īsti bija pamats apvienošanai, reformai?
 
Bet varbūt tas pat nav slikti, ka katram jādomā par sevi un situācija piespiež paļauties tikai uz sevi? Jo galu galā jau tāpat tā notiek – ir tik, cik cilvēki uz vietas izdara.
Nē, nē, tās lietas tiešām mums netrūkst – kaut ko izdarīt, kaut ko sakārtot, kaut ko izdomāt. Cilvēku aktivitāte ir ļoti laba. Visvairāk bail, lai reformas rezultātā nav tā, ka tie cilvēki, kas tikko uz šejieni ir atnākuši, neaiziet atkal projām. Jo sāk justies kā nomalē. Ja būs cilvēki, tad visu varēs darīt. Citādi iestāsies “ja būtu” riņķa dancis – ja būtu darba vietas, būtu cilvēki, kas strādā, ja būtu, kas strādā, būtu bērni, būtu atkal jauni cilvēki, būtu skola, būtu, būtu, būtu…
 
Jums ir milzīgs pluss – jūs esat tā kopiena, kas, pirmkārt, labi zina, ko grib. Otrkārt, prot paprasīt. Treškārt, prot pareizi šos līdzekļus izmantot, un izmantot optimāli. Jums ir šie sapņi. Jūs visi ejat vienā virzienā. Daudz bēdīgāk ir (un tas nav retums), ka vietējie nemaz nevar tā pateikt, ko tad īsti viņi grib. Ir slikti, vai ir nekā. Bet, kad pajautā, par ko sapņojat, uz kurieni virzāties, kur gribat nonākt, atbildes tajā brīdī nav.
Ziniet, no kā ir drusku bail? Ka nerodas tāds maldīgs pandēmijas laika iespaids, ka bez pagasta darbiniekiem vai vispār citiem cilvēkiem mierīgi var iztikt. Jo nav aiz tā neviens nomiris, ka nav šīs tiešās saiknes. Bail, ka krīzes situācija netiek pieņemta par pamatu tam, lai atgrieztu mūs vienu no otra. Bet cilvēkiem vajag socializēties, vajag būt kopā, lai nepazustu kopīgie mērķi, Ir jārunā, ir vienam otru jāredz. Nevar to aizstāt ne ar Rīgu, ne Aizkraukli, ne digitālo vidi. Tad vairs nav nekāda mīļuma, nav vairs tad kopienas. Tik svarīgi ir katram zināt, ka esmu ievērots savā kopienā, piederīgs, daļa no šejienes. Un tas būs tikai katrā vietā, to nevar sareformēt, apvienot, nošķirt vai citādi mākslīgi radīt vai regulēt. Nedrīkst pazaudēt nevienu aktīvo cilvēku, nevienu nevalstisko organizāciju, tieši otrādi – tos vajag atbalstīt, ieraudzīt, saklausīt. Nedrīkst tā būt, ka administrācija nezin savu cilvēku, nepazīst visus pēc sejām! Es te zinu visus, kā kuram šobrīd iet, varbūt tieši tagad vajag atbalstu, palīdzību, lai arī viņš neko nelūdz. Ne katrs cilvēks lūgs palīdzību, bet tas brīdis ir tāds, kad tiešām vajag!
 
Ko šobrīd vajag Mazzalves pagastam?
Mums nav mājražotāju! Gaļu mums ved no citas vietas, stādus arī, piena produktus arī. Nezinu, kāpēc tā ir sanācis. Esam meklējuši iemeslus, pagaidām nevaram tādus atrast. Vajag suvenīrus, būtu labi braukt uz tirdziņie Bet, jocīgi, ka nav, ar ko! Mums ir viena laba adītāja, un tas arī viss. Tas tiešām ir dīvaini. Vai arī ir tā, ka darīt jau cilvēki dara, bet nav nokārtojuši juridiskās lietas un tāpēc netiekam ar šo uz priekšu. Ja palūgsi, sasies sieru, piemēram, bet nav tā, ka paši piedāvātu. Tas nu mums tiešām pietrūkst pilnai laimei.
 
Vajag tikai to vienu, kas iesāk. Tad nākamais ieskatās – ā, redz, kā! Sapudurojas lēnā garā. Gan jau mājražotāji, amatnieki, gaida muižas klēti, un tā klēts gaida viņus.
Ērberģei  ir raksturīgi – mēs esam četri vai pat pieci vienā. Kurš var konkrēto vajadzību risināt, tas arī iet pa priekšu. Ja var pašvaldība, tad dara pašvaldība, ja var skola, tad skola ir darītājs, ja var biedrība, tad biedrība iet pa priekšu. Tikai tā var tikt pie rezultāta. Viss iet kopējā katlā.
 
To ļoti var just, pat  ļoti. Redzēt, just, no jums sadzirdēt. Tādas vietas mirklī atpazīsti, kur nevelk katrs uz savu pusi, bet velk visi uz vienu.
Mums arī no sirds veicas. Kā tad mēs pie barona tikām? Laimīga nejaušība. Šuvām barona tērpu muižai un nav, uz kā uzvilkt piemērīt. (Elmārs: es gāju nejauši garām un mani iemērīja par baronu taisni tērpā!) Nu ja, un tagad viss, barons ir muižā galvenais, mēs tur savās smukajās kleitās tikai tāds kā fons. Visa uzmanība uz baronu, aplausi, smaidi, ovācijas. Barons ir Ērberģes eksporta prece, pie vajadzības apkungo arī dažas citas Sēlijas muižas, jā.
 
Mums, kopienām, sanāks vienots Sēlijas tēls?
Man liekas, ka sanāks. Daudz jau ir kopīgi izdarīts, ir kopīgie lielie pasākumi, “Sēlija rotā”, piemēram. Tikai, nu jā, kas ar to tagad tālāk notiks? Galvenais jau ir ieiet tādā labā tradīciju ritmā, nepalaist, ka vienu gadu notiek dižs pasākums un pēc tam vairs nav. Tradīcijas vajadzīgas. Gribi negribi, jāpārlaužas un jāizdara. Kaut kādā jaunā pagriezienā, bet jāizdara. Pulcēšanās, kopība ļoti vajadzīga.
 
Nesen bijām Saukā, sadzirdējām vienu labu ideju, ko jau šogad atdzīvināt visas Sēlijas apjomā. Bet varbūt jums arī ir kāda laba ideja? Lai arī šobrīd nav finansējuma, var taču uzsākt labas lietas arī bez finansējuma. Kamēr šī gada jūklis un administratīvā pārformēšanās, iespējams, kaut ko varam cilvēkiem?
Vienojošās lietas jādara ne vasaras sezonā. Aktīvie cilvēki vasarās ir pārslogoti, pasākumi paņem praktiski visu laiku. Esam pārskrējušies. Tad, kad sāk iestāties tumsa, tad parādās arī laiks un sāk gribēties kaut kur citur. Vakarēšanas, ne vakarēšanas, bet kaut kas uz to pusi. Viens pagasts uzņem citu ciemos. Un tad dodas pie nākamā pa ķēdīti. Izstāstīt, ko mēs darām, paštukot kopīgi uz nākamo gadu sadarbības. Jo vasaras izsmeļ tukšus. (Apklaušināties, vai kaimiņos ir brīvas meitas, apcerīgi iestarpina Barons.)
 
Kurš tad būs piemērotākais mēnesis? Oktobrī vēl brauc tūristi. Novembris – patriotu mēnesis. Par decembri viss skaidrs, tur arī vienā skriešanā. Marts ir projektu iesniegšanas pīķa stunda. Paliek janvāris, februāris? Ar Meteņiem uzmest kaut kādus jaunus sakarus, jaunu audumu?
Jā, paliek tikai janvāris, februāris. Tad iznāk, ja nesēdi aizkrāsnē, brīvāka brīža gandrīz nekad nav?! Bet kaut kad taču vajag aizbraukt vienam pie otra un izlielīties. Tāda došanās vienam pie otra ir ļoti laba, tā ir sarosīšanās, gatavošanās, sakoncentrēšanās. Gan tam, pie kā brauc, gan tam, kurš brauc. Tieši tiem vajag, kas maksimāli strādā  savām salām, idejām padalīties, iztriekties. Un, ja sanāk uz Meteņiem, tad tiešām pieķert klāt arī tautiskās padarīšanas.
 
Nu ja, bez idejiskā fona nav ko mētāties pa pasauli.
Var jau arī bez idejiskā fona, bet tad nav tas.
 
Jā, jā, ir, kas var, ir, kam sanāk, jā, bet diezin vai tā būs Ērberģe. Starp citu, ja runājam par mētāšanos, tad kuras ir tās vietas, kur ērberģieši visvairāk mētājas? Ar kurām kopienām visbiežāk sazvanāties, ar kurām ir kopīgas štelles?
Esam laivojuši ar Gārseni, uz Dvieti esam bijuši, Zasā vismaz divas reizes, ja ne vēl vairāk. Bet tāda ļoti regulāra sadarbība, ka vienkārši piezvani un apjautājies, kā iet, nav. Neviens jau mēs tā aplam bez jēgas nezvanāmies. Bet, ja vajag palīdzību, piemēram, pasākumam? Tam pašam tirdziņam amatniekus, mājražotājus. Tur jau ir tas labums, ka šādās reizēs tiešām ir, kam piezvanīt. Brauciens pa Zemgali salām [2020. gada] vasaras beigās bija svētīgs. Kad visi kopā braucām, cieši sapazināmies, un tad var izrunāt autobusā visu, kas braucienā piedzīvots, un arī Zemgalē līdzīgus cilvēkus satikt. Ļoti labs pasākums tas bija. Tas ļoti daudz ko dod. Kam es varēšu piezvanīt, kad man vajadzēs to vai šito? Jebkurā gadījumā – turēt sveci zem pūra nav nekādas nozīmes, jo, pat, ja gribēsi tieši to, ko esi kādā vietā ieraudzījis, tāpat sanāks pavisam citādi un pa savam. Iedvesmu tu esi dabūjis, un taisi tālāk pa savam, tā, kā tev tas vajadzīgs un tā, kā tu vari.
 
Ko Ērberģe novēlēs citām kopienām?
Tas pirmais būtu – dzīvesprieku, un otrais – dzīvotprieku!
 
No Ērberģes negribas braukt prom, lai arī vējš ārdās kā negudrs un sit ciet acis, ausis un elpu. Milzīgais ozols muižas pagalmā gan nejūt vēju, tam stumbrs ir resns un grubuļains, zari tik plaši, ka no skolas logiem var saplūkt lapas Jāņu vainagam. Tas nozīmē, ka arī saknes iet zem muižas, kur tagad skola. Stipras, plašas, dziļas saknes.
 
Vēl aizstaigājam līdz jaunajai estrādei, gara acīm jau redzam „Ērberģietes” dāmu cepurēs un krinolīnos defilējot pa promenādi, kurai tur ir jābūt, lūzt vai plīst, domās novēlam skaistajai klēts ēkai drīz tikt pie īstā saimnieka, kurš par to jau rūpējas gadiem ilgi, laimīgi nopūšamies un braucam mājā, visu ceļu smaidīdami. Eh, stiprā Ērberģes roka, lai skaista tava vasariņa!
Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!