Ilzu (Kacītes) kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 4. aprīlī.

Ilzu (Kacītes) kopiena

Lieldienu svētdiena ar retām sniega pārslām gaisā. Tāda, kas nemudina domāt par dārzā noslēptām šokolādes olām un visdīvaināko veidolu zaķiem, kas izbiruši skvēros, autobusu pieturās, pie kultūras namiem un veikaliem. Svētdiena, kas ar ziemeļa griezīgo neatlaidību dzen vietu, procesu un cilvēku atdzimšanas virzienā. Kustībā, kura neatlaidīgi laužas caur zaru kailumu. Un, gluži kā Lieldienu lielais notikums vai katra pavasara ziedēšana, ik reizi pārsteidz savā neatkārtojamībā. Īstā diena Ilzu kopienas piedzīvošanai.

Šī nudien ir viena no noslēpumainākajām Sēlijas kopienām. Akmens no alas tālajā Jūdejas zemē vēl nav novelts, ja jūs tur neesat bijuši. Valsts autoceļš P73 ar kvalitatīvu asfaltu un izteikti retu auto plūsmu. Kādus 20 kilomentrus no Aknīstes, braucot Rīgas virzienā, ceļa kreisajā pusē ir norāde „Ilzenbergas muiža – 10 kilometri”. Un tā jau atrodas Lietuvas teritorijā. Zemes ceļš šaurs un līkumots, klasiskā Sēlijas pakalnu ainava. Labajā pusē – Stupeļu pilskalns, meži, lauki, cirsmas, krūmāji. Dažas mājas ar kustīgu saimniekošanas daļu. Kādu brīdī šķiet, ka norāde bijusi maldinoša – kāda muiža, kāda Lietuva, kāda vēl baznīca pirms robežas… Lauki un krūmāji, tā arī brauksim, līdz ceļš beigsies pavisam. Nav tikai zināms, kur.

 

Ilzu baznīca un to ietverošo māju komplekss paveras kā oāze – nuja, šai dienai piederas tuksneša zemes salīdzinājumi. Baznīca, protams, kalna galā. No Ilzenbergas muižas kompleksa nodalītās ēkas sakoptas un apdzīvotas, mastā plīvo Latvijas karogs. Tālrunis gan pīkst, ka esam jau Lietuvā. Gaidot sarunu ar Ilzu baznīcas mācītāju Kārli Žolu, paspējam piedalīties arī Lieldienu dievkalpojumā, ko blakus viņam notur mācītāja – sieviete. Jā, jo šī ir Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas Pasaulē draudze. Un sieviešu ordinācija ir viena no tām parādībām, kas to atšķir no Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas Latvijā.

 

No kurienes brauc cilvēki uz Ilzu baznīcu?
Ir tepat no apkārtnes mājām Kacītē, no Rites, no Jēkabpils, no Rīgas, stāsta Kārlis Žols. Tagad vairāk par 15 cilvēkiem dievkalpojumā nedrīkst piedalīties. Parastā situācijā brauc arī no Ogres, Jaunjelgavas, citām Latvijas vietām. Kad robeža bija vaļā, nāca cilvēki no Lietuvas, daudzi Ilzenbergas muižas darbinieki.
 

Baznīcas kalna vējā sagatavots cienasts, māju, un, izrādās, arī baznīcas īpašnieki –Valentīna un Jānis Sarkaņi – to gatavo pēc katra dievkalpojuma. Zupas katlu maisa saimnieks Jānis lācīgā kažokā. Par kafiju gādā jauns vīrietis stilīgos pārgājiena zābakos un ar rūdīta piedzīvojumu meklētāja šarmantajām manierēm. Sarunājamies Sarkaņu mājas mīlīgajā siltumā.

 

Kas tad īsti šeit notiek? Draudze, kopiena, privātīpašums, kas tas ir?
Izrādās – vieta ir neviltoti unikāla. Kārļa Žola stāsts liek ilgi klusēt, un tikai tad var turpināt uzdot jautājumus. Lūk – Ilzu baznīca un tai piegulošās ēkas vēsturiski bijušas Ilzenbergas muižas kompleksa sastāvā. Taču pirmās Latvijas brīvvalsts laikā pati muiža tikusi Lietuvai, bet šī teritorija palikusi Latvijā. Robeža pa vidu, domā, ko darīsi. Ilzenbergas muižu iegādājies kāds no Lietuvas bagātajiem vīriem, un tā tagad atdzimst iespaidīgu investīciju greznumā. Cita veida oāze otrpus robežai. Ilzu baznīca piederējusi Neretas draudzei un 20. gadsimta 90. gadu iedvesmā draudze arī mēģinājusi dievnamu uzturēt. Taču pietiekami ātri sapratuši, ka tas nebūs iespējams, un no īpašuma atteikušies. Tas nonācis Viesītes novada pašvaldības pārvaldībā. Reāli teju trīsdesmit gadus par Ilzu baznīcu rūpējusies Sarkaņu ģimene – pieskatījuši, uzkopuši, remontējuši, rādījuši cilvēkiem un sargājuši no izpostīšanas. Arī šodien katram viesim baznīcas durvis atvērs Valentīna Sarkane. Rādīs un stāstīs. Viņu mājās tūristiem pieejama naktsmītne, pirts, zvejošana dīķī un īsta lauku maltīte.

2019. gadā biju Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas Pasaulē Latvijas apgabala prāvests, saka Kārlis Žols. Un tad arī parādījās Ilzu baznīca. Tas stāsts jau ir tāds interesants – redzat, Latvijas Evanģēliski luteriskajai baznīcai Latvijā ir draudzes ārpus Latvijas. Un mums ir draudzes visur pasaulē, arī Latvijā. Taču nav nevienas baznīcas, kas būtu tieši mūsu. Ir vairākas draudzes Kurzemē, telpas īrējam. Taču man gribējās tādu pamatu, stabilitāti. Sāku meklēt neizmantotas, nepieskatītas, bezsaimnieka baznīcu ēkas. Ilzu baznīcu ieraudzīju internetā, un tā uzrunāja uzreiz. Iespējams, tādēļ, ka manas dzimtas saknes ir Sēlijā – Eglaine, Šēdere, šī Latvijas puse. Un, kad sazinājos ar Sarkaņu ģimeni, pārliecība par to, ka tā ir mūsu baznīca, ļoti pieauga.
 
Kas notika tālāk?
Viesītes novada pašvaldība rīkoja Ilzu baznīcas izsoli. Un Latvijas Evanģēliski luteriskā baznīca Pasaulē savāca līdzekļus, lai… Lai palīdzētu šo baznīcu nopirkt Sarkaņu ģimenei.
 
Kā, vai tiešām baznīca ir privātīpašums? Un jūs kā draudze šeit darbojaties tīri uz uzticības pamata?
Jā, apliecina Kārlis, Ilzu baznīca ir vienīgais privātais dievnams Latvijā. Kā vēsturiska baznīcas ēka. Ir privātās kapellas, mūsdienās būvētas, taču – nekā tāda kā šeit. Un ir jau mums arī līgums ar Sarkaņiem, tomēr pamatā tā tiešām ir uzticība. Pie tam – domāju, ka tas ir tikai loģiski. Baznīcai ir jābūt šīs ģimenes īpašumā, jo viņi taču gadu desmitiem to ir pieskatījuši, aprūpējuši, ieguldījuši savu naudu neatliekamos remontos. Tas ir tikai pareizi.
 
Stāsts apdullina. Šeit, līkumota ceļa ievestā nekurienē, darbojas Pasaules latviešu draudze. Luterāņi. Valentīna Sarkane sarunājas krieviski un dāvina katram viesim ažūru eņģelīti. Noteikti ne luterāņu ticībai bijusi piederīga. Uz dievkalpojumiem nāk ļaudis no Lietuvas – katoļi taču! Un Rites, Jēkapils, Jaunjelgavas ļaudis – ja arī luterāņi, tad tomēr ar Latvijas Evanģēliski luterisko baznīcu saistīti. Apkārtējo māju iedzīvotāji, nebūt ne sirmmāmiņas – baznīcā gājējas, bet priecīgi jauni zemnieki piedalās dievkalpojumā un rūpējas par apkārtnes sakopšanu.
 
Šis ir robežu pārkāpšanas laiks, arī baznīcai. Konfesijai nav nozīmes, kopā būšanai ir nozīme. Mēs varam būt vienā kopienā, esot kopā paši un kopā ar Dievu. Mēs visi šeit lūdzam. Nekad neesmu skatījies, kādai konfesijai cilvēks pieder. Tā ir kopā būšana, kas ir svarīga, un ceru, ka baznīca to pildīs,  rāmu kopsavilkumu izdara Kārlis Žols.
Vispār šo vietu vēlamies attīstīt kā kultūras, retrīta vietu. Rīkot koncertus. Aicināt cilvēkus atgūt mieru un līdzsvaru. Vienojošā tieksme uz garīgo kā kultūras izpausmes veidu. Tikko būs atcelti ierobežojumi, dibināsim draudzi. Sadarbosimies kopīgos projektos gan ar Ilzenbergas muižu Lietuvā, gan ar citām Sēlijas kopienām. Varēsim organizēt ziedojumu piesaisti baznīcas remontam – pašas redzējāt, cik ļoti tas ir vajadzīgs. Tomēr galvenais ir tas, ka Ilzu baznīca un visa šī vieta fascinē. Noskaņa, aura, kur cilvēks var piedzīvot retrītu. Oāze. Un tādu arī domājam to veidot. 
 
Kā vispār jūtat Sēliju, kas šeit īpašs, atšķirīgs?
Sēlija man ir īpaša, vispirms, dzimtas sakņu dēļ, saka Kārlis. Jau teicu, ka mana tēva dzimta ir no Eglaines, Šēderes puses. Iespējams, tādēļ šis Latvijas reģions man ir ļoti tuvs, to pat grūti noformulēt. Mēs visi piederam Latvijai. Šī vieta saka, ka esmu tai piederīgs. Tas ir kaut kas mistisks, neizskaidrojams. Sēlijas lauki man saistās ar lielu siltumu. Dvēseles vērtības esmu sajutis ļoti. Īstas, neviltotas. Man šķiet, ka tur, kur latvieši ir sajaukušies ar citām tautībām, tur izpaužas pats labākais – gan latviešos, gan citās tautās. Šeit mēs esam tik dažādi, ka tev ir telpa, kur kļūt par savējo. Jā, man patīk gan Kurzeme, gan Vidzeme, gan Latgale. Tomēr – tikai kā apmeklētājam. To sirsnību un patiesumu, to iespēju būt savējam pa īstam, to piedzīvoju tikai Sēlijā. Sava loma ir tam, ka esmu 15 gadus pavadījis ārpus Latvijas, kalpojot ļoti dažādās draudzēs. Un katrā zemē taču cilvēkiem ir atšķirīgas tradīcijas. Tomēr varam atrast to vienojošo, kas mums ļauj būt kopā. Būt vienai kopienai. Iespējams, Latvijā baznīcas tradīcijas varētu būt iekšēji un ārēji atvērtākas.
 
Un kā ar pašvaldību? Vai sadarbojaties?
Ar Rites pagasta pārvaldi ļoti labi sadarbojamies. Es kalpoju arī draudzē Stokholmā, pirms ierobežojumiem braucu vienu–divas reizes mēnesī vadīt dievkalpojumus uz turieni. Arī šodien Ilzu baznīcas dievkalpojums tika pārraidīts latviešu draudzei Zviedrijā. Un Stokholmas draudze sūta dāvanas uz Rites pagastu, šodien ir savākti Lieldienu sveicieni, ko kopā ar pagasta pārvaldi nogādāsim trūcīgajām ģimenēm. Pagājušā gada Ziemassvētkos bija lielāks ziedojums, tad Rites kultūras namā organizējām pasākumu, izdalījām dāvanas. Dievkalpojumā redzējāt pagasta pārvaldes darbiniekus. Ļoti laba sadarbība vietējā līmenī. Un tajā pat nav nekā reliģiska. Arī labdarības aspekts nav galvenais. Kopīgas rūpes par vietu un cilvēkiem, tas ir būtiski.
 
Tālāk saruna aizvirzās uz valsts lietām, lauku teritoriju attīstību.
Ziniet, es piecpadsmit gadus nozīvoju ASV. Kad 2015. gadā atgriezos Latvijā, bija milzīgs šoks – kur ir cilvēki? Vai tiešām te neviena vairs nav? Tieši šajos gados bija notikusi lielā emigrācija. Un kam tad būs vajadzīgs pagasts, kam baznīca, ja šeit nebūs cilvēku? Tas ir pats būtiskākais. Kas tam par iemeslu? Neesmu politiķis, bet, manuprāt, Latvijā nav centralizētas domas par reģionu attīstību. Nekad nav bijis. Un šajos gados, ko pavadīju ārzemēs, ļoti daudz tikos ar cilvēkiem, kas no Latvijas aizbraukuši. Kāds viņos ir rūgtums, aizvainojums! Cik daudz slikta viņi runā par Latviju, saka, ka nekad uz šo pusi neskatīsies, par atgriešanos nemaz nerunājot. Vispirms jau šķiet – kas tie par cilvēkiem, kā viņi tā drīkst runāt par savu zemi. Bet, kad dzirdi viņu stāstus, tad arī saproti, ka tam ir ļoti smagi, pamatoti iemesli. 
 
Bet ir taču tie, kas atgriežas. Starp citu, kādēļ pats atgriezāties Latvijā?
(Smaida) Nu, tie ir tādi vairāk nostalģiski iemesli. Vecāki jau ļoti gados. Un pats neesmu no tiem, kas gatavs nomirt svešumā. Sapratu, ka ir īstais laiks – vai nu tagad, vai nekad.
 
Tomēr, nedomājam taču, ka valsts pārvalde grib kaut ko sliktu. Domā, plāno, mēģina ieviest uzlabojumus. Kādēļ tiem trūkst gaidītā efekta?
Manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka valsts pārvalde Latvijā ir pārāk aizrāvusies ar citu valstu pieredzes pārņemšanu. Paskatās, ka citur dara tā, un aizmirst paraudzīties uz reālo situāciju Latvijā. Labi, ASV cilvēki brauc 200 kilometrus uz savu pašvaldību, uz darbu, bet Latvijā to nedarīs! Mums ir citi apstākļi, citi cilvēki, citas tradīcijas. Tādēļ administratīvi teritoriālā reforma mani biedē. Tas atkal ir pārņemts no citām valstīm, centralizācija kļūst aizvien lielāka.
Nerēķinoties ar nācijas īpašībām, ar reālo situāciju uz vietas. Ir tas populārais teiciens: „Domā globāli, rīkojies lokāli.” Bet mēs gan domājam, gan rīkojamies it kā globāli – pazūd tas lokālais, nerīkojas mūsu pārvalde lokāli, Latvijas cilvēkiem piemēroti. Un mums ir jātur roka uz pulsa, jāseko, lai pašvaldībās un Saeimā tiek ievēlēti tie cilvēki, kuriem patiešām rūp mūsu intereses.
 
Ja būtu politiķis, ko pats darītu citādi?
Grūti par to spriest, jo neesmu. Tomēr, raugoties tiešām lokāli un reāli, jāsaka, ka PSRS izveidotā infrastruktūra ir iznīcināta, un kas nāk vietā? Cerība? Solījumi? Neslavējot tos laikus, tomēr jāsaka, ka laukos bija nodrošināta kultūras pieejamība, arī apdzīvotība bija krietni lielāka. Protams, cita politiskā un ekonomiskā iekārta, par kuru nebūt nejūsmoju. Un šodien esmu pateicīgs par to, ka ceļš uz Ilzu baznīcu no asfalta ir izbraucams. Taču, ja būtu politiķis, tad novirzītu krietnu daļu no pārspīlētajiem valsts reprezentācijas izdevumiem tieši uz reģionu infrastruktūru – ceļiem, kultūru, dzīvojamā fonda sakārtošanu laukos. Ir taču 21. gadsimts, mums visiem patīk ērtības. Un mēs nevaram prasīt cilvēkiem – atsakies no visa, nāc uz laukiem, upurējies.
 
Un kā ar cilvēku parasto? Kacītē, Ritē, Kaldabruņā, Medumos? Kas ir jādara mums? Jūs šodien teicāt „Kristus ir augšāmcelies!”. Un mums, braucot sarunāties ar kopienu cilvēkiem, ir jāsaka: „Ei, mēs dzīvosim!”. Kā tieši mums jādzīvo šodien, lai rītdiena būtu labāka? Labāka ne tikai materiālā izpratnē.
Ļoti liela Latvijas problēma ir tā, ka cilvēks, tikko nokļuvis kādā amatā, tūlīt atraujas no realitātes. Un mēs viņam to atļaujam, saka Kārlis Žols. Es to vairāk izjutu tieši baznīcas sistēmā. Šķiet neticami, bet ASV latviešu draudzē mēs bijām četri cilvēki – mācītājs, draudzes priekšnieks, saimniecības pārzinis, apkopējs. Un visi līdzvērtīgi. Katrs darīja savu darbu. Sanācām kopā, izrunājām, kas kuram veicams. Šeit – pavisam cita pasaule! “”Mācītāja kungs. Deputāta kungs. Priekšnieka kungs.” Mēs jau paši to veicinām, it kā baidāmies, gribam pieglaimoties. Mums jāmācās izsist tā kalpa mentalitāte no sevis. Neskatīties kā no apakšas uz augšu, jo tam nav nekāda pamata. Katrs no mums pilda savu pienākumu.Un viens no kopienu cilvēku pirmajiem pienākumiem ir šī mūsu pārstāvju pieturēšana pie zemes. Pie dzīves, pie Latvijas realitātes. Tas mums ir jāmācās. Ātri un katru dienu.
 
Kārļa Žola novēlējums Sēlijas kopienām skan vietai un laikam atbilstoši:
Kristus saka: „Es dzīvoju, un jums arī būs dzīvot!” Ticu, ka Sēlija arī dzīvos, plauks, attīstīsies, pateicoties Sēlijas patriotiem un Dieva žēlastībai.”
 
Nav jēgas augšāmcelties, ja nedomā dzīvot. Un dzīvot nav jēgas, ja neredzi uzplaukt spējīgus pumpurus sastingušos zaros. Sniegs aizies vasaras mākoņos. Robežas atvērsies. Aizbrauciet pie Ilzu kopienas, kad rodas šaubas par dzīvotspēku. Ciemata tur nav. Tur ir oāze.
 
Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!