Kaldabruņas kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 22. martā

Kaldabruņas kopiena

Kaldabruņas saimnieki. Valsts autoceļš P72 asfalta segumu pazaudē jau pie Zasas. Un līdz Kaldabruņai vēl jābrauc teju trīsdesmit kilometri. Ciematā un apkārtējās viensētās, kas sevi pieskaita pie Kaldabruņas kopienas, dzīvo ap 100 cilvēki. Pēdējā sabiedriskā iestāde šeit bijis veikals. No skolas, bibliotēkas, pasta, kultūras nama Kaldabruņa atvadījusies jau krietni sen. Šis ciemats nekad nav bijis pagasta centrs, līdz ar to – nav arī pagasta pārvaldes, tā atrodas Rubeņos. Toties, tuvojoties Kaldabruņai, parādās Sēlijas valnim raksturīgais reljefs – pakalni, nolaidenas pļavas, mazas tērcītes. Nosaukumu ciemats ieguvis no “augstās akas” (vācu valodā Kalt Brunnen) – tā atrodas bijušajā muižas teritorijā, vienā no stāvākajiem apkārtnes kalniem.

Publiskā informācija par šo vietu visvairāk saistās ar bijušo Kaldabruņas sākumskolu – tur biedrība „Ūdenszīmes”, tur Pļavas muzejs, tur notiek pasākumi, brauc tāli viesi un pulcējas kopiena. Vēl arī Červonkas baznīca – Raiņa kristību dievnams, koncertu un atdzimšanas vieta. Māksla, kultūra, radošās izpausmes.

Kopienu sadarbības tīklā „Sēlijas salas” Kaldabruņa ir ieguvusi „Trejdeviņu sajūtu salas” nosaukumu. Nu tad, aiziet, sajūtās – Kaldabruņas saimnieki atved sievas! No tālienes. Skaistas, apņēmīgas, izglītotas. Dzīvo un būvē nākotni. Sarunājoties kopienā, sapratām, ka Kaldabruņai tā ir stabila tendence – re, kur divi Mārtiņi, divi Reiņi, Edgars, Artis… visi trīsdesmitgadnieku kategorijā, visi tās sievas atveduši uz dzimtajām mājām. Ar katru neizrunāsimies, ņemam trīs jaunās ģimenes – Reini un Elīnu Vavilovus, Mārtiņu un Leldi Uzkurus, Edgaru Kantānu un Andru Priedi. Un te – paga, paga, Annija, viena no Graudiņu ģimenes trīs māsām, uz Kaldabruņu atvedusi vīru Jāni. Vai tad meitenes neskaitās? Lūk, Kaldabruņas dzīvošanas sajūtas atklājas no četru jaunu ģimeņu skatījuma.

Ar ko vispār dzīvo Kaldabruņā? Ir trīs lielās zemnieku saimniecības, kas visas audzē šķirnes gaļas liellopus. Kā nu ne – tieši Kaldabruņas „Mežāru” saimnieki Dzidra un Romualds Jakovicki bija pirmie šo lopu audzētāji Latvijā. Vairāki viņiem sekojuši. Un veiksmīgi. Ir ap 20 vidējās saimniecības, audzē gan graudus, gan piena un gaļas lopus. Un piemājas saimniecības – teju katram, kam vien ir mājas un zeme.

Sava saimniecība jau ir arī Reinim un Elīnai Vaviloviem, audzē skaistās baltās govis. Elīna uz Kaldabruņu pārcēlusies no Baldones.
Elīna (E):
Vispār esmu dzimusi rīdziniece, pirms tam vēl vairāk nekā divus gadus dzīvoju Anglijā, tur pabeidzu koledžu.”, viņa saka.

Kā vispār iepazināties?
E: Tehnikumā. Mana sapņu profesija bija vetārsts. Un pēc Anglijas iestājos Bebrenes tehnikumā. Iesniedzot dokumentus, bija tik skaista diena, man ļoti patika, viss likās tik saulains! Tehnikumā arī iepazināmies ar Reini.

Vai bija grūti pārcelties uz Kaldabruņu?
E: Tas notika tā dabiski, sākām dzīvot kopā. Ļoti daudz nozīmēja arī tas, ka Reinim bija lopi! (Elīna smejas.)

Kā Reinis tik jaunos gados ticis pie savas mājas un saimniecības, vecāki palīdzēja?
E: Jā, Reiņa vecākiem Viktoram un Sanitai Vaviloviem pieder viena no lielajām Kaldabruņas saimniecībām, viņi arī ir stiprs kopienas balsts. Vēstures zinātāji, inteliģenti.
Reinis (R): Pamatā jau es pats! (Gandrīz apvainojas.) Septiņus gadus nostrādāju Skotijā, braucu uz īsākiem vai garākiem periodiem. Sākumā griezu brokoļus, bet ātri gāju uz augšu, tad vadīju brigādi, tehniku. Bļāvu uz tiem, kas slikti strādāja, metu ar brokoļiem un tā. Beigās apnika. Atgriezos. Par nopelnīto naudu izremontēju māju un izveidoju saimniecību. Elīna auklē mazo Tomu, meita Amēlija jau zibina biželes.
E: Gribētu gan arī savu uzņēmējdarbību, nesaistītu ar lopiem, sievišķīgāku. Tikko bērni paaugsies.

Mārtiņš Uzkurs savu jūrmalnieci Leldi Kaldabruņā saticis biedrības „Ūdenszīmes” pasākumā pirms pieciem gadiem.
Mārtiņš (M): Kaldabruņa mums šobrīd nav dzīvesvieta. Tā ir vieta, kur atrodas mūsu uzņēmums – galdniecība “Uzkuri”. Ar to saistām savu nākotni. Mums ir dzīvoklis Rubeņos, nopirkta remontējama māja Slates ciematā. Kaldabruņa ir mana dzimtā vieta, šeit maniem vecākiem ir vidēja zemnieku saimniecība, kas arī, protams, veido spēcīgu saikni.

Leldei ir interjera dizainera specialitāte, apgūta koledžā. Tad sekojis gads filozofijas studiju, pēc tām Latvijas Universitātē iegūts filoloģijas bakalaura grāds.

Vai nebija bailes pārcelties uz šejieni? Kā ar darbu, ar pašrealizāciju?
Lelde (L): Baiļu nebija, bija pārdomas. Taču nospriedu, ka sākšu kaut ko darīt ar projektiem, patstāvīgi, un tad jau dzīve sakārtosies.

Tā arī noticis – pirmais darbs bijis pašas izstrādātā projektā, drīz vien sekojis darba piedāvājums no Raiņa muzeja „Tadenava”, pusgads pavadīts, aizvietojot Jēkabpils novada „Sēlijas prasmju muzeja” vadītāju. Lelde apguvusi vides gida specialitāti, darbojas Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. 2020. gada nogalē abi ar vīru pieņēmuši lēmumu strādāt tikai savā uzņēmumā. Galdniecība „Uzkuri” dažu gadu laikā ir strauji izaugusi – no šķūnīša ar instrumentu plauktiņu nu jau tās ir lielas telpas Mārtiņa ģimenei .piederošās kaltes ēkā, kurās vēl bez Mārtiņa strādā divi algoti darbinieki. Šeit top dārza mēbeles, logi un durvis, virtuves iekārtas, mazās arhitektūras formas.
Ko darīs Lelde? Šī gada plānā ir biroja izbūve tieši viņai, apstiprināts jau trešais LEADER projekts piemērota inventāra iegādei. Rasēs un plānos interjerus, fotografēs, rūpēsies par mārketingu un skaistumu. Priekam un kustībai – rādīs tūristiem Sēlijas putnus.

Edgars Andru atvedis no Pierīgas. Andra beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārtikas tehnoloģijas fakultāti, apguvusi finanses un grāmatvedību, manikīra meistara prasmes un ko tikai visu vēl ne!

Kā jūs apstājāties Edgara dzimtajās mājās?
Edgars (Ed): 
Lēmums nebija straujš. Mammai vajadzēja saimniecībā palīgu. Šeit tomēr mājas, visa saimniecība. Braucām un palīdzējām, līdz nolēmām, ka nav jēgas bezgalīgi mētāties pa īrētiem dzīvokļiem pilsētās. Brauksim uz šejieni.

Kā bija Andrai?
Andra (A): (smaida) Nu, sākumā Edgars domāja, ka esmu drusku no cukura. Tomēr nu jau pagājis laiks, saprata, ka tā tas nav.

Andras darbdienas paiet biedrībā „Ūdenszīmes” – viņa apguvusi lāzergravēšanas un kokapstrādes prasmes, patstāvīgi vada šo darbnīcu, izgatavo suvenīrus, vada meistarklases. Un, protams, dara arī visu citu, kas nu kultūras un tūrisma vietā nepieciešams. Edgars strādā savā saimniecībā un dodas palīgā arī uz „Uzkuru” galdniecību. Viņi bija tie, kuri pirms lēmuma pārcelties atbrauca uz biedrību sarunāties – kā te izskatās? Kur varētu strādāt Andra? Kādas vispār perspektīvas šai vietai?

Annija Graudiņa savu programmētāju Jāni Lazdu atvedusi no Madonas. Jānis strādā IT uzņēmumā, darbu veic attālināti jau krietnu laiku pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas valstī. Pati Annija studē Jēkabpils Agrobiznesa koledžā ekonomiku un finanses. Un jau iemēģina savu uzņēmējdarbības nozari.
Annija (Ann): Tas ir sarežģīti, Latvijā vēl maz izplatīts, arī ar tehnoloģijām saistīta iecere.

Abi audzina mazo Alisi, palīdz Annijas vecākiem vidējā zemnieku saimniecībā, kur Annijas pārziņā ir paprāvs dējējvistu pulciņš. Gluži kā Viedās Eiropas vīzijās – piecelies no sava datora, kur esi veidojis programmatūru Vācijas, Polijas vai Anglijas uzņēmumam, izej ārā pabarot vistas. Un ielej meitiņai glāzi tikko slaukta piena.

Vai bija viegli Jāni pierunāt braukt uz Kaldabruņu?
Ann: Es gribēju palikt tēvu zemē. Un viņš arī daudz nespurojās. Viņa vecmāmiņai ir lauku mājas, šo dzīvi pazīst.

Vai Kaldabruņa ir laba vieta dzīvei, uzņēmējdarbībai?
Ann: Ir patīkami redzēt, ka vairākiem iet labi. Tas dod drošības sajūtu. Lauksaimniecība kļūst par stabilu biznesu. Visiem, kas ir noturējušies, ar katru gadu klājas arvien labāk.

Jaunā paaudze nav vērsta uz konkurenci. Vai sadarbosieties nākotnē?
R: Protams, mēs jau tagad visi sadarbojamies, vai tad ne? Saimniecības iet uz augšu, vienam otru jābalsta.
Ed: Laukos tu viens nevari pastāvēt, ir jāsadarbojas. Tā nav konkurence. Tā ir kopējā sajūta, ka iet uz augšu. Mēs katrs ejam uz saviem mērķiem, un neskatāmies, ka tam tur varbūt iet ātrāk un labāk.

Un kāda ir sadarbība ar pašvaldību, ko varētu vēlēties no tās?
L: Kā uzņēmēji no pašvaldības mēs nevaram vēlēties neko vairāk. Viņi savu iespēju robežās dara visu – ir mazais konkurss biznesa ideju atbalstam, mūs reklamē, aicina uz tirdziņiem, pasākumiem, izplata informāciju, uzrunā. Ir arī pašvaldības pasūtījumi.
M: Jā, par tiem pašvaldības pasūtījumiem gan man ir pārdomas. Uzņēmumam tas ir ļoti labi, tie veido nozīmīgu ieņēmumu daļu. Labi, ka mums uzticas un dod darbu. Tomēr šad un tad aizdomājos – pašvaldība var atļauties pakāpi dārgākus pasūtījumus, nekā privātie. Piemēram, lapenīte par 2000,00 €. Pašvaldībām tādas ir bieži, privātajiem – ļoti maz. It kā jau pareizi, tomēr gribētos redzēt to izmaksu izlīdzināšanos. Lai cilvēki, kas teritorijā dzīvo, varētu atļauties apmēram to pašu, ko var maksāt pašvaldība. Man šķiet, tas būtu loģiski.
Pārējie jaunieši savai uzņēmējdarbībai pašvaldības atbalstu nav izmantojuši. Ja domājam no iedzīvotāju viedokļa, tad Uzkuri ir paskarbi.
L: Vispirms – lielāku atvērtību, uzticēšanos saviem iedzīvotājiem. Līdzvērtīgu, cieņpilnu komunikāciju visos līmeņos. Pašvaldībai ir jārēķinās ar to, ka laukos dzīvo gudri un varoši cilvēki, bieži vien no pašvaldības puses šis līmenis tiek pazemināts. Tādēļ arī mums pietrūkst cita kultūras piedāvājuma, kas būtu risināms tieši ar šo kvalitatīvo komunikāciju.
R: Ceļus, no pašvaldības mums vajag, tikai ceļus, pārējo mēs paši izdomāsim! Un citi jaunieši pievienojas, protams, pa labu ceļu attālums nav nekāds attālums.

Kāds tad ir šis ceļa aspekts? Aug bērni, kā ar izglītību, medicīnas pakalpojumiem, visu citu?
E:
Skola laukos varbūt ir pat labāka, nekā pilsētā. Mierīgi, vairāk disciplīnas.
Ann: Skolā neparādās jaunie skolotāji, kaut arī pedagoga gadu skaits nav tas noteicošais izglītības kvalitātē. Skolas lielumam nav nozīmes, ir vajadzīgi labi, aizrautīgi pedagogi. Un tādi, kas var uzturēt disciplīnu.
R: Kā – izglītība, medicīna, tas pats taču ir ar visu citu! Policija, ugunsdzēsēji, un tā tālāk. Ceļu vajag normālu! Brr, es esmu braucis ar ātro palīdzību līdz Jēkabpilij pavasara šķīdonī…

Un kam tad zvanāt, ja kaut kas notiek? Kaimiņam! Par to visi ir vienisprātis. Kaimiņš palīdzēs, un tu palīdzēsi kaimiņam. Tā ir normālā dzīves kārtība, bez tās nevar un nevarēs.

Vai tiešām neko citu Kaldabruņai nevajag?
R: 
Nu, varētu būt apgaismojums Kaldabruņas centrā. Piemēram, es varētu ziemas vakarā pa gaismu uz Uzkura darbnīcu aiziet, tagad ar lukturīti.
Ann: Ko Tu ar to apgaismojumu? Zvaigznes spožākas, kad viņa nav! Zini, ka cilvēki no pilsētām brauc skatīties zvaigznes tieši uz vietām, kur nav gaismas piesārņojuma?

Nav gaismas piesārņojuma. Tavs tuvākais ir tavs kaimiņš. Laba vieta dzīvei un uzņēmējdarbībai. Vai Kaldabruņa ir Sēlijā? Un kas šeit sēlisks?
Ann: (Kā jau iedzimtā, ir sēliski asa): Cilvēki, kas runā tā, it kā viņiem aiz muguras būtu vesels bars. Mēs! Pat viens cilvēks tā runā, ar lielu aizmugures spēka sajūtu.
R: Protams, īsta Sēlija, kas gan cits! Sēļi ir spītīgi. Un kareivīgi. Pa Daugavu taču vikingi brauca, un mēģināja te laupīt. Sēļi neesot ļāvušies, kauslīgi un drosmīgi.
L: Kaldabruņa ir vieta, kur sākas Sēlijas paugurvalnis, Daugavas ieleja. Skatoties no Kaldabruņas kalna, redzams, kā pakalni tā lēzeni laižas Daugavas virzienā. Ainava, kādas nav nekur citur.

Ko ieprecētās sievas novērojušas cilvēkos? Kas šeit atšķirīgs? Katrai ir bijuši piedzīvojumi ar īpašajiem vārdiem – Elīna nav sapratusi, ko nozīmē „buļāks” un „teļāks”, Leldi Mārtiņa vecmamma samulsinājusi ar teicienu „Ja maisiņš ir cēls…” Andra maizes kastē ilgi meklējusi Edgara mammas prasīto „peirāgu”. (Skaidrojums nesēļiem – „cēls” – saka par nesabojātu, veselu mantu, un „peirāgs”, izrādās, ir baltmaizes kukulītis; bullīšus un telītes, jācer, atšifrēja arī nesēļi).Ttaču tas nav būtiskākais.
L: Konservatīvi. Ir stabilas vērtības, pie kurām paliek ilgstoši. Dara lēni un pamatīgi. Tas rada drošības sajūtu. Protams, pilsētā ir cita dinamika. Tomēr iepriekšējās krīzes laikā biju Jūrmalā, Rīgā, un tur valdīja milzīgs stress, nedrošība. Tagad ir jauna krīze, un esmu šeit. Jūtos droši. Mierīgi un droši.
E: Tradīcijas. (Smaida) Atceros, kā mani pārsteidza tas, ka Reinis uz ballēm nāca uzvalka biksēs un spīdīgās kurpēs. Pilsētā jau neviens tā neģērbās. Tā ir pašcieņa, tradīcijas, arī tāda savas vērtības, stabilitātes sajūta.

Cik svarīga jaunajiem ir vietas atpazīstamība? Tas, ka te ir ko redzēt? Visi jaunieši ar savām otrajām pusītēm ir devušies izbraucienos un pārgājienos pa tuvāko apkārtni. Pat mazāk uz kultūras pasākumiem. Iepazīt dabas un tūrisma vietas, to gan.
A: Ļoti, ļoti svarīgi. Kad man uz dzimšanas dienu atbrauca radi, bija tik labi, ka varēju viņus atvest uz šejieni – Kaldabruņas skolu. Parādīt Pļavas muzeju, radošās darbnīcas. Tas uzreiz piedod vietai citu vērtību – te ir arī kaut kas cits, ne tikai lopi un dārzi. Kultūras vietas, kas dod iespēju dzīvot laukos arī citādi. Ļoti svarīgs arī sadarbības tīkls „Sēlijas salas”, jo es pati taču šeit neko nezināju, tik daudz ir vietu, uz kurām aizbraukt, cilvēki, ko satikt. Tā jau tu kļūsti par savējo.
Ann: Jā, svarīgi, lai būtu, kur aiziet, nevis tikai pastaigāties. Ļoti gaidām, kad uzbūvēs to skatu platformu kalnā. Tas būs tiešām īpašs Kaldabruņas objekts – kalns, kur saule nenoriet. Pie tam, ja vieta ir populāra, atpazīstama, tas mudinās arī citus pārcelties uz šejieni.
R: Mums pašiem arī jārūpējas par to, lai mūs zinātu, lai būtu, kur aiziet. Piemēram, uz Kaldabruņas pilskalnu nav tās brūnās zīmes, kas norāda uz kultūras pieminekli. Nu, vajadzīga viņa ir! Citādi pat paši vietējie nezina, kas te apkārt redzams.
L: Ir svarīgi parādīt, ka laukos ir kvalitatīvas kultūras vietas. Ka vispār var dzīvot pavisam citādāk, nekā varbūt ir pieņemts. Ir jālepojas pašiem ar sevi. Un cilvēki aizvien vairāk to dara. Lepojas ar savu vietu. Veido to. Šī tendece aizvien iet plašumā. Nevis aizbraukt kaut kur, bet izveidot labu vietu pašiem, tur, kur mēs esam. Novērtēt to, kas mums ir. Jo visās tajās vietās, kur, mums šķiet, ka ir – cilvēki jau to ir izveidojuši.

Vietas atpazīstamība. Sajūta, ka visiem klājas aizvien labāk. Kas vēl nepieciešams, lai jaunas ģimenes pārceltos uz laukiem? Tieši uz Kaldabruņu, šai gadījumā.
„Dzīvojamais fonds!” – šis izsauciens skan no visiem jaunajiem. Jo visi dzīvo vai nu vecāku mājās, vai cieši blakus, vai nelielā dzīvoklītī, kas iegūts tīrās veiksmes rezultātā. Un visi vēlas vairāk neatkarības, savu telpu, savu māju. Taču – tas prasa ļoti nopietnas investīcijas. Un nav vietas, kur varētu apmesties tai periodā, kamēr šīs investīcijas tiek sastrādātas.
Ed: Uz pilsētām jau bieži vien pārceļas tieši tādēļ, ka tur ir īres dzīvokļi! Ne tik daudz darba iespēju dēļ. (Un pārējie viņam pievienojas). Daudziem šeit atklātos pilnīgi cita dzīves perspektīva, ja varētu īrēt normālu dzīvojamo telpu, kamēr top savs bizness, sava māja.
L: Pie tam, ne visi varbūt vēlas dzīvot viensētā. Kādēļ skolotājam vai kādam attālinātā darba veicējam nevarētu būt dzīvoklis rāmā ciematā? Nelielā, draudzīgā kopienā, bez pilsētas stresa, tuvu dabai. Un tomēr bez tām apjomīgajām rūpēm, ko prasa lauku māja.

Šādu dzīvokļu nav nedz Kaldabruņā, nedz pagasta centrā Rubeņos. Un tā ir ceļu sliktajam stāvoklim līdzvērtīga problēma. Administratīvi teritoriālā reformā notiks jau pēc pāris mēnešiem. Vārdos un attālumos gan Kaldabruņai nekas daudz nemainīsies – tā arī turpmāk atradīsies Jēkabpils novadā, ar novada centru 55 kilometru attālumā. Tomēr novads būs piecas reizes lielāks, citi darbinieki, cita pārvaldes sistēma. Kā tas būs? Būs kopienu valdes, teritorijās, kurās iedzīvotāju skaits sasniedz 1000 cilvēkus. Ne jau Kaldabruņā ar tās simtu!

R: Ar Rubeņiem kā vietu mums kaut kā nav sadarbības. Tas ir pagasta centrs, tomēr vairāk braucam uz Bebreni, uz Daugavpili. Uz Jēkabpili tikai tad, ja vajag dokumentus kārtot. Protams, Daugavpils virzienā arī ceļš ir labāks.
Ann: Jā, Kaldabruņas cilvēki vienmēr vairāk skatījušies uz Bebrenes pusi. Nomale jau mēs paliksim šā vai tā, tas nav nekas jauns.

Leldei un Mārtiņam ir citādi – dzīvoklis Rubeņos, topošās mājas vieta nākamajā pagasta ciematā, Slatē. Sadarbojas, brauc gan uz Rubeņiem, gan Jēkabpili, kā citādi.

Kopienu valde? Kā būtu labāk, lai pārstāvētu Kaldabruņas intereses?
Ann: Labāk jau būtu tā, kā ir tagad. Mēs kopienā, biedrībā varam visu izrunāt, izdomāt, kas vajadzīgs, un pēc tam uz valdi dot jau vienotu viedokli. Piemēram, tā kā ar to skatu platformu – mēs kopīgā sapulcē domājām dažādus ierosinājumus, tad bija iespēja iesniegt pašvaldībai vienu. Platforma bija pati populārākā. Ātri savācām parakstus, Lelde uztaisīja vizualizāciju. Un tagad taču būvēs! Tur tomēr vajadzīga visas kopienas iesaiste.
R: Jā, ko tad tur viens ko Kaldabruņas darīs tajos Rubeņos. Tur jau nekad visus nesadzirdēs, bet mums vajag kopīgi izrunāties, vienoties un pieņemt lēmumus.

Cik vispār svarīgi ir tas, ka Kaldabruņā darbojas biedrība? Ir vieta, kur visiem pulcēties. Vieta, kas veido ciemata atpazīstamību, pārstāv intereses pašvaldībā, ievieš jaunumus un ziņo par jaunumiem?
M: Mani šī vieta ļoti iedvesmoja. Nezinu, vai man būtu pieticis drosmes tik ātri uzsākt savu biznesu. Bet te bija paraugs, ka tu ļoti daudz vari sasniegt, piesaistīt Eiropas finansējumu laukos ne tikai lauksaimniecībai. Un padomu varēja paprasīt vienmēr. Vispār jau jāsaka, ka lauki lielā mērā dzīvo, pateicoties Eiropai. To nevajag noliegt, un no tā kaunēties. Tās ir iespējas, kas jāizmanto.
A: Ja es nebūtu šeit, „Ūdenszīmēs”, es vispār neko nezinātu par kopienu! Pazītu varbūt tikai tuvākos kaimiņus un vēl kādu onkuli. Te satiekas cilvēki, var iepazīties, iedzīvoties. Un arī par citām apkārtnes vietām noteikti zinātu pavisam maz. Tas ir no tādas sabiedriskās dzīves viedokļa. Bet vispār jau tagad man šeit ir darbavieta, kas arī nemaz nebija plānots. Esmu apguvusi ļoti daudz jauna! Tikko pabeidzu arī pirmsinkubācijas apmācības Jēkabpils biznesa inkubatorā. Starp citu, Lelde mani tur uzaicināja. Ja nebūtu satikušās, nezinātu par šādām iespējām. Bet šeit mēs dalāmies ar jaunumiem, iesakām viens otram, palīdzam.
Ann: Šī ir vienīgā publiskā telpa Kaldabruņā. Kā citādi lai mēs satiekamies? Mēs visi sargājam savas privātās telpas. Man nepatīk, ja kāds iejaucas manējā. Un nepatīk arī doties cita cilvēka privātajā telpā. Kopīga vieta jau arī veido kopienu.
R: Cilvēki varētu vairāk atbalstīt savas kopienas telpu, atnākt biežāk. Tomēr visi saprotam, ka ikdiena katram sava.

Paraugoties uz jauno ģimeņu pulciņu, jāsaka, ka visi ir saistīti ar „Ūdenszīmēm” – Andra šeit strādā, Elīna un Edgars ir darbojušies brīvprātīgo programmā, Lelde regulāri iesaistās dažādos projektos, Annija ir izaugusi ar „Ūdenszīmju” nometnēm un radošajām darbnīcām, arī tagad palīdz ar stikla rotaslietu fotografēšanu, Mārtiņš ir tas, kurš atskries palīgā risināt tehniskās problēmas. Uz pasākumiem un talkām nāk visi, ja vien ikdiena to pieļauj, protams. Kaldabruņas redzējums pēc desmit gadiem visiem ir vienots – šeit būs jauni uzņēmumi, labi ceļi, cilvēki vairāk pārcelsies. Uzņēmumi kļūs daudzveidīgāki.

Citām kopienām un ģimenēm Uzkuru vēlējums skan latviski: Saskatiet iespējas. Nemeklējiet darba devēju, ticiet sev. Nepadodieties pie neveiksmēm, tas ir dabiski – es daru, kļūdos, un no tā mācos. Stingrs pārliecības kodols par izdošanos. Tas ir svarīgākais.

Pārējie vienojušies sēliskam vēlējumam tieši Kaldabruņai: Koldabruņai gribātu nūvēlēt daudz ģimeņu, uzņēmeigu cilvāku i lobus ceļus. I nezaudēt kūpeibu.

Spožas bruņas un tīrs ūdens augstajā akā. Lai visiem tā!


Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!