Saukas kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 19. aprīlī

Saukas kopiena

Saucējs sauca aiz upītes, es nezinu, kas tur sauc… Saucējs aiz ezera, aiz krūmājiem, aiz lēzeniem pakalniem, grūstošām padomju laika industriālajām būvēm iesauc ciematā, kur atbildes sauciena elpa iesprūst dziļi pakrūtē. Pamesta lauksaimniecības skolas ēka pašā centrā, tās pavadošais sastāvs – saimniecības būves, kopmītņu māja, sarkanu ķieģeļu skurstenis. Dažas apdzīvotas daudzdzīvokļu mājas ar asfalta atmiņām starp tām.

Gaišākais pagasts! Silta kā pirmā narcise uzplaukst saucēja balss. Sarunājamies ar Veltu Lāci, Saukas bibliotēkas saimnieci.
Velta Lāce (V): Protams, ka Sauka ir gaišākais pagasts! Tā izsenis ir bijusi viens no sēļu zemes lielākajiem, gaišākajiem novadiem. Visiem zināms Saukas ezers, Ormaņkalns, Dievkalniņš, Saukas evanģēliski luteriskā baznīca. Sauka ir gaismas saucēja. 1858.gadā tika nodibināta Draudzes skola Ķesteros, kur 36 gadus par skolotāju strādāja Juris Dauge. Jura dēls Aleksandrs kļuva par Latvijas izglītības ministru. Saukā dzimis komponists Arvīds Žilinskis, Saukas pagasta „Juču” mājās – Latvijas fotogrāfijas pamatlicējs Mārtiņš Buclers. Saukā bija divgadīgā lauksaimniecības skola, lauksaimniecības tehnikums. 1939. gadā Saukā uzcēla Latvijas laikā lielāko celtni laukos, kam deva nosaukumu „Saukas Vienības nams”. No 1954. Līdz 2004.gadam ēkā atradās arodskola, kurā ļoti vajadzīgas profesijas apguva tūkstošiem jauniešu. 2004.gadā skolu likvidēja un ēku pārdeva. Tad ciematiņā palika tikai bibliotēka.
 
Velta Lāce Saukā strādā piecdesmit pirmo gadu. Līdz slēgšanai – skolā, pēc tam – bibliotēkā. Un katrs šī pusgadsimta gads ir pielicis viņas smaidam mīļumu, acīm šķelmīgumu un runai labestību. Protams, ka Saukas ciemata centrs ir bibliotēka.
(V): Padomājiet, bibliotēkā taču katru dienu ir svētki! Gandrīz katru dienu kādam literātam ir dzimšanas diena, jāsvin tikai. Un tajā dienā es arī kaut ko no viņa darbiem izlasu. Tas nekas, ka ir lasīts, piemirstas jau arī. Nupat Jānim Veselim bija jubileja, pārlasīju viņa darbus. Tepat Jāņa Ezeriņa jubileja, Arvīdam Skalbem bija nesen. Un Ausmas tante dara tāpat. Arī citi lasītāji.
Vispār, Saukas bibliotēka atšķiras ar to, ka lielākā daļa no mums lasa kultūrvēsturi. Nedaudzi vieglo literatūru, žurnālus. Ar to arī Sauka ir īpaša.
 
Šeit jāatzīmē, ka runājam tieši par Saukas ciematu, nevis par visu pagastu. Saukas pagastā ir divi ciemati – Sauka un Lone. Divi gali, kā saka vietējie. Viens ražošanai, otrs – izglītībai. Izglītības galā Saukā šobrīd dzīvo 60 cilvēki, daudzi no viņiem ir bijušie skolotāji, inteliģenti. Visus pārskaitīju, visus, saka Veltiņa. Lonē pagasta pārvalde, kultūras nams, bibliotēka, uzņēmumi, krogs „Pie Viktora”. Kustīgas un turīgas zemnieku saimniecības. Kaut arī visā pagastā iedzīvotāju skaists nesasniedz četrus simtus.
 

Tātad esat bibliotēka ar mūžīgajiem svētkiem un lasītājiem, kas lasa kultūras vēsturi?
(V): Katram būtu jānoliek eksāmens vietu vēsturē! Katram! Par tiem, kuri domā kaut ko vadīt un valdīt, nemaz nerunājot. Veltas balsī ieskanas asums. Tā jau veidojas vietas piederība. Tu to iepazīsti, saproti tās seju un bagātības.

 

Un kā tad ir ar tiem, kas domā kaut ko vadīt un valdīt? Cik Sauka jūt tā labuma un ko gaida no administratīvi teritoriālās reformas?
(V): O, man tagad ir vēlēšanu laiks, jā, Velta apliecina. Lasu visus sarakstus, tik daudzus taču pazīstu. Galu galā, politikā esmu no Atmodas laika. Pazīstu tos, kuri pieņēma lēmumu par Saukas skolas pārdošanu un atceros tos veidus, kādos to lemšanu būvēja. Un pazīstu tos, kuri aizstāvēja skolas saglabāšanu. Vispār, es visu laiku saku, ka jāraugās ir uz labo, tomēr man ir divi vārdi, ko ienīstu. Tie ir „likvidēt” un „pārdot.”
 

Saukas lauksaimniecības skola tiešām ir Saukas leģenda. Arhitektoniski izteiksmīga ēka pašā ciemata centrā. Pusgadsimtu pulcējusi jauniešus no visas Latvijas. Pēc pārdošanas 2004. gadā „treknajos gados” un tiem sekojošajai finanšu krīzei raksturīgi, ēka gājusi no rokas rokā un šobrīd ir teju neiespējami atšifrēt, kam tā īsti pieder. Bankai? Kādam pēdējam īpašniekam, kurš bankrotējis kontā un garā tik tālu, ka nelabprāt iznāk no dzīvokļa? Kuram prasīsi atbildību – pārdevējam vai pircējam?

(V): Kad man kļūst pavisam skumīgi, es aizveru žalūzijas tam logam. Neskatos uz skolas pusi, skatos uz pagalmu. Pretējai mājai tūlīt visi balkoni būs pilni ar puķēm. Un paskatieties, cik skaists tas bērzs! Tai piekalnītē ar dzērvēm mēs rīkojam pasākumus, arī tepat, bibliotēkas pagalmā starp daudzdzīvokļu mājām. Skaisti, nu skaisti, un cilvēki sanāk. Ziniet, no Saukas sešdesmit cilvēkiem vismaz puse ir sabiedriski ļoti aktīvi.
 
Un tā ir taisnība. Par Veltiņu un Sauku savā grāmatā „Latvijas leģendas. Par cilvēkiem, kas dara Latviju lielāku” rakstījis arī Andris Grīnbergs. Iespaido rindkopa par Baltijas ceļa trīsdesmitgadi: „Un nu, pēc tik daudz gadiem, pie Brīvības pieminekļa simboliski rokās sadevušies Egils Levits, Sandra Kalniete, Dainis Īvāns…Braucu mājās saviļņots – cik skaisti! Bet pēc neilga brīža pārdzīvoju trīsreiz spēcīgāku saviļņojumu. Tas notiek brīdī, kad uzzinu, ka mazajā Saukā tai pašā dienā – 2019. gada 23.augustā – rokās sadevušies daudz vairāk cilvēku nekā pie Brīvības pieminekļa galvaspilsētā. Pavisam 30!”
 
Kopiena. Saukas cilvēki. Ne reprezentatīvās personas kā pieminekļi pie pieminekļa. Īsti.
(V): Austra Daukste, Jurgita Garole, Sanita un Aivars Lūši, viņu bērni Rodrigo, Everita, Līva. Dominiks, Everts, Indulis Dambergi, Astrīda Zālīte, Kristīne Zālīte ar ģimeni, Sanita, Sanija, Krista, Sintija un Daina Dzirkovičas, Elkšņi – Valdis, Vita, Artūrs, Iveta, Sanija, vēl vieni Elkšņi – Veronika un Nikodems, Juris Veirihs, Irma Šmite.
 
Velta sauc Saukas aktīvos cilvēkus un bažījas, ka tikai kāds netiek piemirsts. Viņi visi ir tie, kas ik gadus sadodas rokās Baltijas ceļā. Tiekas pie janvāra Barikāžu ugunskura. Arvīdam Žilinskim veltītajās „Skanošajās dienās Saukā”. Katram ir vārds. Un vārdam seko gan atbildība, gan atzinība.
 

Ne velti Sauka ir, iespējams, vienīgā vieta Latvijā, kurā Baltijas ceļa dzīvā ķēde ir augusi – 1989. gadā no Saukas uz šo notikumu braukuši 25 cilvēki. Pēc trīsdesmit gadiem roka roku silda trīsdesmitiem. Atmodas laika vēsture un lielo notikumu tradīcijas ir Veltas Lāces sirds aizrautība. Un kopiena to jūt.

Arī šajos gados, kad pasākumu slēgšanās un atvēršanās mūs jau ir nogurdinājusi, Velta saka:
(V): Nu, nevaru es nerīkot! Nāk taču cilvēki un prasa – vai būs Barikāžu pasākums? Un Skanošās dienas? Jābūt! Un arī bibliotēkā man neviena diena nav pagājusi bez apmeklētājiem. Nāk cilvēki pēc grāmatām, nāk uzzināt par tiem pašiem literatūras un kultūras vēstures notikumiem. Nāk bērni, vai, mani mīļākie vīrieši! Tagad man tādi ir trīs – vienam septiņi gadi, vienam trīs, un viens vēl tik veļas. Skatās bērni no pretējās mājas pa logu, un prasa mammai „Uz biboteku šodien iesim?”. Redz, es jau teicu, ka vieni vienīgi svētki!

 
Kā tas iespējams? Tāda kultūras sala maza ciemata bibliotēkā?
(V): Man ir viens noteikums, Velta ir strikta. Neaprunāt! Nevari pateikt labu, nesaki neko. Es nevienam neko neesmu parādā, sliktais man iet garām. To arī turu bibliotēkā. Dzīvi var tikai svinēt, un viss!
 
Kā tad ar pašvaldību, vai novads gādā par Saukas ciematu? Un ko gaidāt no nākotnes?
(V): Saukā dzīvo Viesītes novada izpilddirektore Sanita Lūse, tepat pretējā mājā, ar visu ģimeni. Brīnišķīga ģimene, savējie, kopienas aktīvisti! Un Sanita ir lielisks cilvēks. Pati uzvilks cimdiņus, sakops māju apkārtni „Es te dzīvoju!”. Un arī pārējie tā dara, bez liela pompa un talku organizēšanas. Izdara un viss. Sanitai ir dvēsele, tādu priekšnieci vēl vajag pameklēt. Viņa arī balotējas Jēkabpils novada vēlēšanām. Tādā ziņā par Saukas kopienas nākotni varam būt droši. Uzticamies. Sanita pārstāvēs Saukas intereses.
Par Viesītes pašvaldību – jāsaka, ka esmu sadarbojusies ar visiem priekšniekiem, un mazās iniciatīvas vienmēr ir atbalstītas. Saukā arī ielu apgaismojums uzstādīts, bērnu rotaļu laukums izveidots, volejbola laukums jauniešiem. Grūti tas, ka nav mums vietas, kur sanākt kopā, tepat pie bibliotēkas pulcējamies. Bet tas nekas, galvenais, ka pulcējamies!
 
Dažus kilometrus ārpus ciemata atrodas Saukas evanģēliski luteriskā baznīca ainaviski izcilā vietā.
(V): Vai, draudze tur tik aktīva, laba, ar baznīcu arī viss kārtībā! Veltiņa priecājas. Dievnams sakopts, blakus esošā kapsēta arī. Ar rūpību un cieņu. Par nākotni runājot, Velta saka: Nu, nebūs tā, ka pavisam pagalam – nebūs vis! Nekas nekur nebeigsies. Jo mēs esam te. Visa mūsu kultūras vēsture ir te.
 
Un ko gribētu no lielās pašvaldības nākotnē?
(V): Lai pirmajā vietā būtu cilvēks. Viņa vajadzības. Nolikt malā ambīcijas, visu notiekošo saistīt ar ļoti cilvēciskām emocijām. Un – lai lauki nebūtu nomale, bet līdzvērtīgi pilsētai. Tikai abpusēja izpratne par to, kas nes labumu ikdienas dzīvei laukos, var kaut ko uzlabot. Cieņas pilnu komunikāciju. Un tad jau ir vienalga, vai tai kopienā ir septiņi, septiņdesmit vai septiņi simti cilvēku.
 
Saruna aizvirzās uz citām Sēlijas kopienām, un vietām pamanīto problēmu – cilvēki vairs neprot plānot. Neprot pateikt, kas viņu vietai vajadzīgs. Vai kaut ko uzlabos paaudžu maiņa?
(V): Cilvēki ir vīlušies. Sak, tāpat jau neiedos, neuzklausīs, ir iemetusies vienaldzība. Jo – nav nekā briesmīgāka par to, ka neuzklausa. Nedzird. Un pat nemēģina dzirdēt. Jaunā paaudze? Nuu… paskaties, vides ministriņš. Gados jauns, bet ar vecu domāšanu, tāpat iecelts amatā. Tev tas amats jānopelna, no pašiem pamatiem jāsaprot vērtība. Pieticība vairāk jāgodā. Tai paaudžu nomaiņai vajadzētu būt kā gadalaikiem – plūstošai un dabiskai, bez ārdīšanas. Nu, galvenais, lai cilvēkiem ikdiena ir patīkama! Un tas jāmāca ģimenēs, ar to viss sākas. Un ar dvēseli. Pieticība, jā. Jāmāca vairāk dot, nekā ņemt – jo visa pietiks. Ticiet man, vienmēr visa pietiks. Ja vajag, tad dod neskatoties ne pa labi un ne pa kreisi. Pietiks gan devējam, gan ņēmējam.
 
Atmodas laikā Latvijā dzima jauna politiskā sistēma, un, reizē ar – izpratne par pilsonisko sabiedrību. Kā bija darboties pašā tās karstumā?
(V): Jā, kad veidojās „Saukas dabas parka biedrība”, visi stāvēja un krita par savu vietu. Tagad daļai cilvēku tā apziņa ir zudusi. Mēs bijām ļoti stipra kopiena, kas aizstāvēja Saukas skolu. Iedomājieties, tāda vērtība! 1939. gadā tā bija lielākā celtne Latvijas laukos. Skatuve būvēta pēc Dailes teātra parauga. Cik skolēnu te mācījās, pilnīgi izmainīja savu dzīvi. Ļoti cerējām sadarboties ar īpašnieku arī pēc pārdošanas – domājām, vieta būs sabiedriski pieejama, kaut kas notiks. Pirmajā gadā vēl viss bija normāli. Rīkoja koncertu, mēs ar skolēniem izmazgājām un izpušķojām skaisto zāli. Tas bija vēl 2007. gadā. Un tad… ar katru nākamo īpašnieku aizvien uz leju. Ir izlauzts viss no metāla, ko vien varēja izlauzt. Nocirsti lielie, skaistie koki pie stadiona. Eh, nu gan atkal ir jāaizver tie aizkari.
 
Velta Lāce ir bijusi arī pie Lauku partnerības „Sēlija” sākumiem, un viena no visaktīvākajiem radošā konkursa „Vedējs” dalībniekiem – rakstītājiem. Katru gadu Veltai bija raksts par kādu īpašu cilvēku, kas pelnījis pagodinājumu. Kā tas sākās?
(V): ”Vedējs” bija svētki mazajiem cilvēkiem, tur godināja katru. Cilvēkiem, kurus mazāk ievēroja, jo viņi mazāk grozījās, bet – vai tādēļ mazāk darīja? Visu laiku rakstīju tādēļ, lai sagādātu šiem cilvēkiem svētkus. Un joprojām man ir daudzi prātā, par kuriem rakstītu, ja vien būtu tāda iespēja! Pietrūkst mums tās vienkāršības, to ikdienas labo vārdu – labdien, labrīt, labvakar. Tā rudens ziedu pušķa cilvēkam, kurš šeit ir un dara savu darbu. Jākopj tas, kas patiešām ir mūsu identitāte. Ikdienas identitāte. Un dzīvo tikšanos ar cilvēkiem, labo vārdu teikšanu nekas neaizstās. Priecāties un pateikties vajag vairāk. Skauģis mūs iznīcina. Tas atkal no Arvīda Skalbes, nesenā jubilāra literārā mantojuma, nesen pārlasīju to stāstu.
 
Ar kādām nevalstiskajām organizācijām šodien sadarbojas Sauka?
(V): „Ar „Sēļu klubu”, protams! Ilma Svilāne, Lidija Ozoliņa. Tā organizācija jau ilgi rūpējas par Sēlijas slavu, vēstures saglabāšanu. Un tagad uzsākušas Lielzalves muižas atjaunošanu. Apbrīnojami cilvēki.
 
Sauka ir Sēlijas pašā viducī?
(V): O, jā, jā! Un es pati esmu trīskārša sēliete, ar lielo S veselas trīs reizes! Veltas sēliskums ir nenoliedzams. Dzimusi esmu Staburagā, tad dzīvoju Sēlpilī, un tagad, rau – piecdesmit gadus Saukā. Vienmēr esmu zinājusi, ka esmu sēliete. Latviete.
 
Kā Velta raugās uz Sēlijas austrumiem? Demene, Medumi, Silene, Eglaine – vai tā ir Sēlija?
(V): Kādēļ tad ne? Viena vēsture. Vienu maizīti cepam.
 
Vēlējums citām kopienām ir iegaumēšanas vērts:
(V): Laba atmiņa ir tad, kad tu atceries visus tos, kas tev laba darījuši.
 
Pēc sarunas ar Veltiņu tas ciemats, nudien, pāris stundu laikā ir kļuvis vismaz pāris reižu pievilcīgāks! Piekalnīte ar bērnu laukumiņu un Lieldienu dekorācijām gluži mīlīga. Sarkano ķieģeļu skurstenis veido gotisku vertikāli. Krokusi – izdzīvotāji koši zied pie kopmītņu mājas. Un bērzs, tas bērzs, tas ir nenoliedzami klasiski skaists! Īsts pārsteigums ir stilīgi grafiti uz elektrības sadales skapja. Vajag tikai atvērt pareizo aizkaru. Un gādāt par labu atmiņu.
 
Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!