Seces kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 15. aprīlī.

Seces kopiena

Secē Sēlija ir iekšā zemē, sēļu kapu uzkalniņos, Daugavas krastu apmetnēs, mežos, zem graudaugu saknēm. Vēl aizvien, apstrādājot laukus, nāk ārā senā bronza, zviedru laiku monētas, abu pasaules karu liecības. Viens no skaistākajiem ceļiem Latvijā, Sēlijas Daugavas ceļš P76, izšūpina braucējus līkumu līkumos, uzmet augšā, no kurienes dūmakaini zili meži un pakalni šķiet kā tīšuprāt izkārtoti īpaši glītā musturā. Daugava tepat blakus, bet, tomēr, secen.

Pagriežamies no ceļa uz Daugavas pusi, ciemos pie vietējā uzņēmēja Jāņa Bērziņa, kurš nodarbojas ar mājas kūpinājumu ražošanu. Jāņa sortimentā ir gan vietējo zivju audzētavu un Daugavā nomakšķerēto zivju, gan cūkgaļas, gan vistu kūpinājumi. Galvenokārt tie tiek Rīgas gardēžiem, taču arī citur Latvijā var atrast Jāņa kūpinātavas gardumus – Jaunjelgavas Radu tirgū, Jēkabpilī, Aizkrauklē, pasākumos, gadatirgos. Jaunums ir aukstie kūpinājumi. Pie auksti kūpinātās sama filejas Jānis esot galvu lauzījis kādas 2 nedēļas, bet tagad ir. Galvenais – labu un nežēlīgi asu giljotīnu, lai produktu var sagriezt tik plānās šķēlītēs, ka caur to var avīzi lasīt.

Secei ir dažas sāpīgas vietas, bet mēs šodien no tām nevairīsimies. Jānis šeit ir dzimis, audzis un palicis savās mājās. Uzņēmēja daba labi zina, ka, aizmiedzot acis, nekas labāk nebūs. Tad arī sāpīgajām vietām jāiet zem giljotīnas.

Kā tad ar Seci ir? Tiešām 101. kilometrs?
Jā! Pagasta centrs, tā vēsture. Atceros, kā bija. Tiešām, zootehniķes slauca govis, jo sastumtā publika nebija spējīga rītos galvu pacelt. Sece ir arī diezgan izvesta. Te bija padomju saimniecība, apvienoti kādi 3 kolhozi, un tad padomju saimniecībā bija tie 3 iecirkņi, kad es gāju vidusskolā. Ļoti lēni kaut kas sāka mainīties uz labo pusi pēc neatkarības atgūšanas. Kaut kas tika taisīts, kaut kas bīdīts.

Jums ir laba lauksaimniecības zeme, ir, uz kā diženi saimniekot.
Tagad jau visā Latvijā tā ir – lauksaimniecības zeme nevienam nav brīvi pieejama, šeit arī. Lielākais zemnieks, man šķiet, pa 2 pagastiem, kaut kādi 800 – 1000 hektāri. Tad nākošais uz kādiem 400, nākošais uz kādiem 200. Kaut kādi 4-5 lielie ir, lai gan es uz to skatos… Nu, kā ekonomists. Sākotnēji vajadzēja piejūgt likumdošanu, ka cilvēku skaitu vajadzēja skatīties klāt pie teritorijas. Grauds – tā vispār, uzskatu , ir sērga mums. Milzīgai zemes teritorijai vajag tikai 5-6 cilvēkus! Kamēr nestrādāju ar kūpinājumiem, bet strādāju ar nekustamiem īpašumiem, kaut kā tas viss nelikās tik svarīgi. Bet tagad, kad tirgojies, saproti, ka ekonomika, tas ir patēriņš, bet patēriņš – tas ir cilvēks. Tas, ka kāds apsaimnieko 1000 hektārus, nenozīmē, ka viņš ēdīs 5 vistas vienas vietā.
Laukos cilvēku nepaliek mazāk tādēļ, ka viss nolaists un nekā nav, vai tāpēc, ka nav iespējams laukos dzīvot. Tas ir mīts! Nekas nav nolaists, viss ir. Bet, situācija tāda – kur ir graudu zemes, tur cilvēku ir mazāk. Līdzko ir lopu zemes, tur mazliet vairāk cilvēku. Saprotu, ka tas nav ienesīgi, piemēram, braucot uz Preiļiem, tur maziņas saimniecības, uz 20 lopiem Toties tādu ir daudz! Cik uz tām 20 govīm vajag hektārus? 20, 30? 1000 hektāri, kas ir normāla graudu saimniecība, skaties, sanāk vieta 20–30 saimniecībām, un visur tad vajag cilvēkus.

Bet dzīvošana laukos jau nav tikai un vienīgi lauksaimniecība!
Es skatos tā pragmatiski. Labi, te ir Daugavas krasts, ko var attīstīt, lai cilvēki vispār būtu tādā pagastā. Ir kaut kāda mājražošana, kaut ko jau uz to pusi arī var attīstīt. Un, visu cieņu, ka tiek stutēts ar projektiem un kaut kas arī visās citās jomās darīts! Caur Partnerību notiek daudz kas interesants, senču prasmes godātas. Izcili! Ļoti daudz kas tur izlīda. Bet, braucot un tirgojoties redzi, ka, lai ar to izdzīvotu, nu, tomēr, pārāk maz.
 
Tad sanāk, ka nav paša stratēģiskā pamata – pareizi sadalītas, saplānotas lauksaimniecības zemes, un tā ir lauku apdzīvotības atslēga?
Jā! Bet mums jau arī ir tā nemode. Ir taču valstis, kur dažādos veidos subsidē lauku apdzīvotību. Taču iztēlojies, līdzko pie mums sāks maksāt par to, ka dzīvo laukos! Džeki uztaisīs – o, maksā par to, ka laukos ir līdz 10 ha zemes un kaut kāds tur niecīgais apgrozījums. Uzreiz 1000 ha sadalīs pa 10 ha. Mums taču vēl ir tā padomju domāšana! Tagad dzirdēju par dīkstāvi. Nu jau kādus 3 zinu, kas blēdās. Nu, cik tālu mēs tā varam tikt? Kāpēc tā ir jādara, ko tas labu mums dod? Tiklīdz kaut ko mazliet atļauj, tā mēs skrienam blēdīties. Un tad valdība vainīga. Nu, nē!
 
Kā Tu domā – cik ilgi vēl mēs tādi būsim?
Visas cerības parasti ir uz to, ka paaudzes mainīsies, tad cilvēki mainīsies. Bet tur arī, tā… Paskatoties kā jaunā paaudze strādā nekustamo īpašumu tirgū, es to saucu par agresīvo mārketingu. Jā, strādā jau likuma robežās, bet tik ļoti agresīvi! Padomju cilvēks bija citāds. Drusku zog, drusku piešmauc, bet tāds vismaz sirsnīgs. Bet tagad? Ja likumīgi var, tad burtiski noslauka. Tāpēc, es nezinu, kā un cik kas mainīsies. Galvenais jau – kā?
 
Un demokrātijas procesos? Lielākā daļa cer uz to, ka šī jaunā paaudze atnāks un tad nu beidzot kaut kas mainīsies.
Nē, nu protams! Mums nāks Kariņš, nāks Gobzems, nāks vēl kaut kādi brīnumi. Un tad nu viss izmainīsies, kā tad! Spilgtā “folklora” – Sūnu ciema zēni. Laimes lācis. Aha! Nāks lācis un visu sakārtos. Valdības lācis, paaudzes lācis, vēl kaut kāds cits lācis. Viss jau sākas tīri ekonomiski. Ja katrs pieliek 10% klāt. Kas nav katram mums daudz. Ja es savā dzīvē izdaru 10% vairāk, ja tu izdari, ja 10% vairāk nomaksājam nodokļos. Jebko izdarām par 10% vairāk. Kopā sanāk vienkārši Kosmoss! Bet mums, līdzko policija nestāv pie sāna, tā viss, čušs.
 
Esi kādā šo pašvaldības vēlēšanu sarakstiem?
Jā! Esmu iekļuvis. Tas man tagad izaicinājum. Mans uzstādījums, ka Daugavas tēmu vajag vairāk attīstīt. Ko vēl pašvaldība var izdarīt? Galvenais jau tos ceļus! Jāskatās tiešām reāli, pragmatiski. Nav jēgas no tādām vēlēšanu programmām, kas galīgi nav īstenojamas, un ir tādā skaisto sapņu, utopiju līmenī. Smuki jau tas viss skan, bet ir ļoti daudz reāli darāmo lietu, ko tiešām arī var izdarīt. Nav vajadzības programmā rakstīt muļķības, kas ne tikai izklausās, bet arī tiešām ir īstas pasakas.
 
Kāds cits no Seces arī ir vēlēšanu sarakstos? Secei ir cerības tikt pie lemšanas?
Jā, ir. Neesmu vēl tā sīki izpētījis visus sarakstus, bet vismaz vienu zinu, ka ir.
 
Tu esi piedzimis, uzaudzis šajā pašā mājā, šī ir tava vieta (runājamies Jāņa lauku mājā). Tu neesi pagasta centra bērns. Tev arī ir tā sajūta, braucot cauri Seces centram, ka ciemats nav īsti mīlēts? Nez, kura puse Secei ir tā smukākā? Kāpēc tā nav šī, fasādes puse, kurai cauri iet skaistais Sēlijas Daugavas ceļš?
Secei nav tādas smukās puses. Tās daudzdzīvokļu mājas ar visām malkas čupām – ārprāts! Tagad jau ir mazliet sakoptāks. Bet, vienalga!
 
Tas nav tas 101. kilometra skats? Nav taču tagad daudz tādu ciematu. Visi ļoti cenšas pucēties, cik nu kura spēkos. Maskē nesmukumus nost, ja nav citas iespējas.
Nuu, 101… Bet visvairāk jau tās daudzdzīvokļu mājas. Es uzskatu, ka vispār, laukos dzīvot dzīvoklī… Traki tas, ka tieši centrā tas viss. Būtu vairāk malā! Kaut kā pēc plānojuma dumji sanācis. Nav tās prezentācijas puses. Ainavu plānošana slikta bijusi. Visur taču ir tā ražošanas puse, bet ir arī smukuma puse. Ražošanai vajag savu teritoriju, bet jā, tai nav jābūt pirmajai, vienīgajai un galvenajai, kas rada iespaidu.
 
Un ko tur var izdarīt?
Nu, nezinu. Ceļu jau nepārnesīsi. Pagastmāja, veikals – tie jau vienmēr smuki sakopti, pasta māja arī vienmēr kārtībā Atliek tās daudzdzīvokļu mājas kaut kā piesegt. Jānostaigā no visiem rakursiem. Un darbnīcas. Darbnīcas no Jēkabpils puses.
 
Saprotams, ka, lai renovētu, sakoptu tādas milzīgas ēkas un teritorijas, naudas ir vajadzīgas milzīgas. Tādas var arī nebūt, bet, ja pašvaldībai ir saistošie noteikumi par šādu saimniecisko teritoriju nomaskēšanu, tad var kaut vai egles aizstādīt priekšā. Un uzreiz cits skats. Ainavas apkārt tik skaistas, daba tik skaista! Vieta taču nav pelnījusi būt pa vidu tāda, hmm… ļoti citāda.
Var jau arī vienkārši tāpat parunāt, nav obligāti jābūt noteikumiem. Pieļauju, ka līdz šim tas nevienam nav ienācis prātā. Kad te uz vietas dzīvo, esi tik ļoti pieradis pie visa, ka sen vairs neredzi. Bet, nu jā, kad tā iedomājos, ar pilnīgi svaigu aci, pirmo reizi brauc cauri. Kaut kad braucu uz Daugavpils pusi, cauri tiem mazajiem miestiņiem, Kaldabruņa, Zasa, Rubeņi – tur. Tāds viss sakopts! Tāds mazs zemnieciņš, maza sēta, bet viss glīti apstādīts, viss sakopts, vienkārši bauda! Tur ļoti cenšas. Tā ka jā, ļoti labi, ka aizrunājāmies, tā lieta būs jāpaceļ. Noteikti, ka tur vismaz kaut ko var vērst par labu.

Tagad šī kļūst par tendenci, ka cilvēki grib iet dzīvot uz laukiem. Gan pandēmijas dēļ, gan vispār. Kopumā – lielākas attālinātā darba iespējas, grib bērnus audzināt tīrā, ekoloģiskā, ainaviskā vidē. Kā ir Secē?
Nu, mums jau tas viss Daugavas krasts, bet tas, iespējams, nav īsti tas. Viensētas apdzīvotas ir visas. Pirmais vilnis, noteikti, bija 90-tie gadi. Tad kas ienāca, tas ienāca, nekas ļoti nav mainījies. Nekādas lielās īpašuma maiņas, rotācijas pēdējos gados nav bijušas. Pie Daugavas ceļ dižās privātmājas, no laivas braucot redz.
 
Tos, kam ir šīs dižās privātmājas pie Daugavas, cik viņus jūt vietējā dzīvē? Viņus vispār pazīst, viņi piedalās, ir jūtami Secē?
Es domāju, ka minimāli. Mēs paši viens otru nemaz tik labi nepazīstam. Es ar kūpinājumiem ņemos jau sesto gadu, vēl aizvien daudzi nezin, ka es to daru. Mums jau pašiem tikai šķiet, ka mēs visiem ļoti interesējam, bet tiem citiem atkal šķiet, ka viņi interesē pārējiem. Bet tas nemaz tā nav! Neviens tā īpaši neinteresējas tālāk. Nu, ja nav negatīvās lietas. (Smejas.)
 
Hmm… zini, tā ir vietas specifika. Es savā pagastā zinu praktiski visus. It īpaši jau, ja kaut kas jauns parādās vai kāds sāk kaut ko jaunu darīt. Acīmredzot, Secei ir ļoti liela pagasta teritorija? (Seces pagasta teritorija – 176,2 km2)
Jā, Seces pagasts ir liels, iedzīvotāju daudz, diezgan lieli plašumi. Protams, ka tie aktīvākie jau visi viens otru zina.
 
Un cik, kādi ir šie aktīvie? Kori, deju kolektīvi, biedrības?
Mums nav tādu ļoti stipru deju kolektīvu vai koru. Secē ir pašdarbnieku teātris, ansamblītis. Tas tā ir bijis un ir arī pašlaik. Mūsējie tagad brauc uz Jaunjelgavu, tur ir kādi 3 deju kolektīvi. Arī kolhozu laikos tā īpaši Secē pašdarbība nav spīdējusi. Mēs vienmēr vairāk esam devušies uz Valli. Arī tajos laikos, kad es mācījos vidusskolā, vienmēr lielākā pašdarbība notika Vallē.
 
Pašdarbība un kultūras dzīve vispār ir viens no labas, stipras kopienas priekšnoteikumiem. Kāda ir Tava sajūta, kā šejienietim – Secē ir kopiena? Cilvēku kodols ar vienotiem mērķiem, Seces nākotnes vīziju?
Drīzāk tie ir daži uzņēmēji. Ja kaut ko vajag, tad kārto paši, mēģina. Bet tāda, izteikta kopiena? Nē, drīzāk nē. Ir biedrība “Greblis”, kas īstenoja vairākus sabiedriskā labuma projektus, bet kaut kā neizveidojās lielāks cilvēku skaits apkārt un nav, hmm, turpinājuma? Mācītājmājā varētu notikt šāda sabiedriskā aktivitāte. Protams, māja ir sliktā stāvoklī, tur vajadzīgs ieguldīt lielas naudas. Bet, jā, ja tā padomā, sabiedriskā, kopienas aktivitāte varētu būt gan labāka.
 
Kādas ir tradīcijas Secē? Ikgadējie kultūras, sabiedriskie pasākumi?
Sporta svētki – tie ir katru gadu. Tā, nekā cita nav. Nav tādas tradīcijas ieviesušās. Nezinu, ja jāmeklē, kāpēc, tad, droši vien var teikt – cilvēki pasīvi. Bet, ja dziļāk, tad, tradīciju kā tādu nav. Nujā… Nu, ir, kā ir… Aizbraucu es uz balli Vecpiebalgā. Ieej zālē, zāle pilna, visi dejo, nav, kur apgriezties. Izrādās, ka tur veseli 3 deju kolektīvi! Ko tad citu var gaidīt? Un solīdi un forši, jā. Seciešiem padomju laikos pasākums bija izkauties ar kaimiņu pagastu… (nopūšas)
 
Kā iet slavenajiem Seces zivju dīķiem?
Viss labākajā kārtībā! Ojārs ir labs saimnieks. Visu attīsta, domāju, ka viens no top Latvijas zivju audzētājiem. Tas ir riktīgs Seces zīmols. Tur tādi spēcīgi veči, kādi 6-7 gabali, un visiem ir, ko darīt. Maksā labas algas, bet arī darbs ir smags. Bet Secē jau ir 3 zivju audzētavas, abas pārējās ir drusku mazākas un citu specifiku, bet tāpat.
 
Kad Tev atbrauc ciemiņi, kur Tu viņus ved, kad gribi iepriecināt? Ko izrādi, ar ko palepojies tepat, uz vietas?
Uz Kokneses pilsdrupām, uz Staburagu, Sēlpils Zvejnieklīci.
 
Bet pašā Secē?
(nopūšas) Uz baznīcu paskatīties? Nav tādas vietas Secē.
 
Kā Tu domā – ja būtu? Tas daudz dotu?
Es kā ekonomists uzreiz varu teikt – dotu, nedotu, bet tas ir vajadzīgs. Materiāli it kā neredz un nevar pateikt nekādu lielo ieguvumu, bet uzreiz ir piesaiste. Varētu kaut ko vairāk darīt ar Daugavu. Bet tur ir diezgan sarežģīti. Kāds nopērk zemi, uzliek sētu: “Es te būvēšu māju”. Nu, zini, varbūt to māju tu te pēc desmit gadiem uzbūvēsi. Varbūt vispār nekad. Tad viņi tur sāk karot un kašķēties savā starpā. Viens man te tāds saka –“Здесь будет Балтезерс” (te būs Baltezers). Vai ,dieniņ, atver, cilvēk, acis! Mēs te dzīvojām pirms jums, mēs te paliksim, kad jūs visi jau būsiet prom.
 
Jā, diezin vai Baltezers ir tas, uz ko tiekties lauku ainavā. Muļķīgi tas izklausās, bet reizēm labi apstākļi un tā sauktās lielās priekšrocības ir kā lāsts – pārāk labā, graudkopībai izcili piemērotā zeme, Daugavas krasts. Nelāgi, netālredzīgi izmantojot šīs priekšrocības no viena sanāk 1000 ha ar 5 cilvēkiem, no otra – “Балтезерс”  (Baltzezers) bez upes aizsargjoslas, ar sētu riņķī, no kura vietējai dzīvei nekāda pienesuma.
(smejas) Latgalē jau arī, paskaties – blakus pilnīgi dzīves pamestai vietai – hops! helikopteru nolaišanās laukums. Kaut kā jocīgi tas ir, nesaskan. Visam ir jābūt līdzsvarā. Tāpēc man ļoti patīk Valmiera. Viss tur ir cilvēkiem, ir kultūra, ir uzņēmējdarbība, pārdomāta infrastruktūra, vizuāli skaisti, dzīvojamais fonds. Un uzreiz arī cilvēki savādāki – pozitīvā nozīmē traki, uzdrošinās, gaišums acīs.
 
Vai Secē ir privātās kolekcijas, novadpētniecības materiālu glabātuves? Par Seci ir grāmatas. Kaut kāda vieta, telpa, kur to varētu apskatīt, iepazīties? Alma Ancelāne, kas nākusi no Seces, teju vietējais Krišjānis Barons… kur tas viss glabājas un ir pieejams?
Jā, labs jautājums! Cik zinu, tad apkopotā veidā tas netiek uz šo brīdi pieejami eksponēts. Cilvēki paši par sevi tiešām ir jaudīgi, bet nav tās apkopotās jaudas, komandas darba.
 
Novēlējums citiem Sēlijas cilvēkiem šajā pavasarī?
Skatīties uz lietām reāli, bet, pieturoties pie savas idejas.
 
Nopērkam no Jāņa samus un vistiņas. Bonusā dabūjam īpaši, auksti kūpināta sama filejas gabalus un griežamies atpakaļceļā. Gar Strūves meridiāna loka punktu, gar sarkanu ķieģeļu, muižas skata ēku, kurā ir sociālie dzīvokļi, un agrāk bijusi skola.
Gar glītu, sakoptu sētu pašās lielceļa krustcelēs. Augšā, lejā, līkumu līkumiem. Sajūta ir dīvaina. Secē ir tāds liels spēks, uzņēmēja praktiskais, skaidrais skats. No paša Jāņa ģimenes vien ir vismaz 3 uzņēmumi – māsai Gundegai ir viena no 3 Seces dārzniecībām, bet krustmeita Jaunjelgavā nesen atvēra kafejnīcu “Garšu banka”. Secei ir trīs zivjaudzētavas. Mežistrāde, lauksaimniecība. Ir gudri, pretimnākoši, gaiši cilvēki – to mēs zinām, esam pieredzējuši projekta “Sēlijas salas” laikā. Ir viegli caurbraukt un pateikt – “šeit drusciņ pietrūkst tikai savu cilvēku mīlestības, apčubināšanas, kopīga mērķa sajūtas un virzības”. Ne tik viegli to ir panākt, kad plosies pa labības lauku un skrien kā vāvere ritenī, lai uzņēmums noturētos virs ūdens. Katras vietas dzīvi vairāk vai mazāk veido tās pagātne, un Secei tā nav vienkārša.
Tāpēc, klau, senā Sēlijas zeme, kas pilna ar dārgumiem, iedod Secei to, ko tā ir pelnījusi ar savu cītīgo darbu – kopienas apskāvienu un kripatu brīvā laika sapņošanai!
Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!