Ilūkstes jezuītu klosteris
Ilūkstes centrā kādreiz slējusies viena no lielākajām un greznākajām katoļu baznīcām Baltijā, kas gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā. Līdzās tās drupām apskatāma 18. gadsimta klostera ēka.
Grāfi Plāteri-Zībergi 1675. gadā ielūdz jezuītu misionārus uz Ilūksti. Tie ar grāfu finasiālu atbalstu uzsāka novada rekatolizāciju. Tika dibināta skola, ģimnāzija, kā arī viena augstāka klase teātra mākslai. Jezuīti uzcēla klosteri un izveidoja iespaidīgu bibliotēku. 1690. gadā iesvētīta Svētā Marijas baznīca un Ilūkstes jezuītu misiju paaugstināja par ordeņa rezidenci.
1748. gada 30. septembrī ugunsgrēkā gāja bojā Ilūkstes koka baznīca ar koka klostera ēku. 1769. gadā tika pabeigta divtorņu mūra bazilika ar klostera ēku. Tā bija viena no lielākajām un greznākajām katoļu baznīcām Baltijā. Ēka kopā ar pilsētas grezno centru gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā, bet tās drupas 1955. gadā tika pilnībā saspridzinātas.
1921. gadā katoļi pārņēma 1806. gadā celto uniātu baznīcu, kur darbojas joprojām. Bijušās baznīcas drupām 2019. gadā piešķirts valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Tām līdzās apskatāma ārēji necilā 18. gadsimta jezuītu klostera ēka.
Klosteris celts pēc jezuītu arhitekta Jakoba Ruofa projekta. Ēkas gaiteņus un mūku dzīvojamās celles sedz augsti krusta velvju pārsegumi. Ilūkste bija viens no nozīmīgājaiem jezuītu centriem Kurzemes – Zemgales hercogistē. Ēkā teju pilnībā saglabājies sākotnējais plānojums un šis ir viens no retajiem klostera kompleksiem, kas saglabājies Latvijā no 18. gadsimta. Ēka apskatāma tikai no ārpuses!
Informācija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild Sēlijas salas.
APSKATI CITAS VIETAS SĒLIJĀ
