Runāsim sēliski!
Runōsim sēliski!
Sēlijā runā latviešu valodas augšzemnieku dialekta nedziļajās un dziļajās izloksnēs. Līdz 15. gadsimtam šeit pastāvēja sēļu valoda, par kuru saglabājušās liecības Sēlijas vietvārdos un izloksnēs gan Latvijā, gan Lietuvā. Pakāpeniski tā saplūda ar citām baltu cilšu valodām, veidojot mūsdienu latviešu un lietuviešu valodu.
Mūsdienās ikdienā sēliski runā Sēlijas vidienē ap Aknīsti, Bebreni, Dignāju, Subati, Zasu. Izloksnes areālam ir tendence sašaurināties, tāpat jaunākā paaudze izloksni prot reti. Jau izsenis izloksni lieto vienīgi mājās un ar sev pazīstamiem cilvēkiem. Svešiniekiem, iebraucot Sēlijā, reti izdosies to dzirdēt. Taču mūsdienās tā sāk parādīties arī mārketingā kā Sēlijas atpazīstamības kods. Sēliskajai runai raksturīga kāpjoši krītoša vai kāpjoša intonācija, kas bieži vien runātājiem saglabājas arī latviešu literārajā valodā, pat ja izloksnē vairs nerunā.
Uz austrumiem no Ilūkstes vietējo iedzīvotāju saziņā dominē krievu valoda, kur to ikdienā lieto gan krievu, gan latviešu, gan poļu un citu tautību iedzīvotāji. Sēliski šeit nerunā vai arī runā latgaliskajās izloksnēs.
Sēļu vārdnīca
avīkšas – avenes
ašņa dziras – pelašķi
apkala – atkala, plāna ledus kārta uz zemes, kas izveidojas salā līstot lietum vai salā pēc atkušņa
azars – ezers
aizredzēt – piedzīvot dzīves laikā, apjaust no citu stāstītā
avoj! – ak, vai!
ābelnīca – ābele
būgns – sapūties, īgns
buzis – mūžam neapmierināts cilvēks
baļva – baļļa, koka trauks ar paplašinātu augšdaļu
bumbērnīca – bumbiere
bolss – balss
bašķis – burvis; tāds, kas tic visādiem niekiem
bičuolis – bitenieks
cirkūzis – čiekurs
couka – cūka
cīši, cīši lōbs – ļoti, ļoti labs
casnōgs – ķiploks
čērmūkša – pīlādzis
časkas – graudu apvalki, mizas, labības atkritumi
dōbūls – āboliņš
dajoukt – pierast
drīsme – skramba, rēta
fotograpēt – fotografēt
grouši – grūti
grūdi – graudi
grīznis – kālis
grezele – no skaliem pīts grozs
graut – rūkt (par pērkonu)
guns – uguns
ganeiba – ganības
gabana – siena kaudze, guba
gōls – gals
ģerkste – asas, pēkšņas sāpes
ģirtuokles – zilenes
ģimine – ģimene
iraid – ir
ietiela – stūrgalvis, ietiepīgs cilvēks
īžūgāt – iežogot
jimt – ņemt
joura – jūra
juozminis – jostasvieta
jāva – iejauktu produktu maisījums, mīkla
jis, jei – viņš, viņa
jyra – ir
jemtīs – darīt, strādāt
kudlains – pinkains, savēlies
kūds – vājš, vārgs
klāvs – kūts
knablis – āķis sienā; drēbju pakaramais
kupurs – joks
ķibele – nelaime, nepatikšanas
ķiršas – ķirši
ķeķe – ķekars
ķerbele – no klūgām vai saknēm pīts grozs
ķedeles – kājas
ķeiris – kreilis
ķapasls – palaidnis
luņģības – raudzības
langōt – lamāt, izsmiet
lašiņi – speķis
leits – lietus
ļauka – kaut kas slapjš, izmircis, kas rada skaņu
ļukta – apaļš vai taisnstūrveida dūmvada ejas aizliekamais, vāks
meikšņa – atkusnis
melneicas – mellenes
muzlas – smaganas
mūdōtīs – peldēties
mulda – abra
meiklenes – lācenes
naģērtelis – nelietis
navaid – nav
nūsadorbūšonuos – nodarbošanās
ostiņi – astoņi
oudins – ūdens
ōtkyn – atkal
perdalka – zirgs
pierkstis – karsti pelni ar kvēlojošu ogļu daļiņām
pīmaluot – piemānīt
pilnōtne – pilnmēness
puoss – piepe
pažags – maizes kršns slaukāmā slota
paglabāt – apbedīt
pļaušas – plaušas
pelenes – vērmeles
paķele – austs, šaurs apsējs zeķēm
pūrōzs – priekšnams
pūrs – purvs
prapultine – kaut kas pilnīgi izputējis
reši – reti
rupucis – krupis
rougts – rūgts
rysakls – salmu saišķis
rūģinōt – smēķēt
stupele – kurpe
skūsvōrns – kovārnis
sūnōklis – sūnām bagāts purvs
skrōģis – neliels soliņš
skuotele – priekšauts
satraukōt – saplaisāt
smōrds – smarža
sumazgas – samazgas
skūla – skola
savenieks – tuvinieks, piederīgais
siruobi – akas grodi
stals – kūts
škeivs – šķīvis
šķirzlats – ķirzaka
štarks – stārķis
šeļma – vieglas uzvedības sieviete
škouns – šķūnis
škvarkas – sīki sagriezti, sacepti speķa gabaliņi
šudi – šodien
tourists – tūrists
trāba – veca ēka, būda
troukt – trūkt
timss – tumšs
tutens – nazis
ustaba – istaba
ubaģine – ūdenī mērcētas rupjmaizes ēdiens
ūlinīks – olu kultenis
viršņi – virši
vīrēksne – vīgrieze
virsūne – galotne
vucyns – auns, teķis
vējs – vējš
vērss – augšā, virs kaut kā
vantēt – aktīvi kaut ko paveikt, mest, kraut, piepildīt
zustrenes – upenes
zemneicas – zemenes
zlaukts – tecināmais kubuls
žvōga – nekaunīga, plāpīga mute; cilvēks, kas daudz pļāpā
žulgt, izžulgt – mirkt, izmirkt
župsnis – šķipsna, tik cik ar trim pirkstiem var saņemt
žirbt, atžirbt – atveseļoties, atgūties
žōrbeitīs – kāpt