Mareks Zavodnojs

Pirms nonācu līdz podniecībai, biju izmēģinājis ļoti daudz ko – šis man ir jau kāds 20. amats dzīvē. Esmu strādājis gan apsardzē, gan apzaļumošanā, mežā, ceļu būvē un pat montējis radiatorus. Taču vienā brīdī sapratu, ka ir jāievieš izmaiņas un jāsāk strādāt pašam priekš sevis, lai iegūtu brīvību un neatkarību. Māls un melnā jeb reducētā keramika mani piesaistīja ar savu pirmatnīgumu un dabisko procesu – šeit nav nekā lieka, tikai māls, rokas un galva. Tas ir veids, kā es varu radīt kaut ko paliekošu, balstoties uz senām metodēm un pilnīgu radošo brīvību.

Mana darbnīca un dzīvesvieta atrodas Augšdaugavas novadā, skaistajā Bebrenes ciemā, kur strādāju jau vairāk nekā 10 gadus. Man šeit ir lieliski apstākļi – pašvaldība nāk pretī, un man ir iespēja darboties divās vietās Bebrenē: viens ceplis ir Putnu salā “Gulbji”, otrs – pie Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas.
Lai gan ar savu produkciju esmu piedalījies tirdziņos un mani bieži aicina vadīt meistarklases citur Latvijā, es arvien biežāk izvēlos teikt: Brauciet labāk paši pie manis uz Bebreni! Kāpēc man reklamēt svešas vietas, ja varu piesaistīt cilvēkus un attīstīt savējo?

Vislielāko gandarījumu man sniedz brīvība un neatkarība – iespēja strādāt pašam sev un pašam noteikt savu dzīvi. Tāpat milzīgs gandarījums un reizē azarts ir pats neparedzamais melnās keramikas process. Kad es pēc divu dienu darba veru vaļā cepli, tā katru reizi ir kā loterija, jo es neizmantoju mūsdienu termometrus, bet paļaujos tikai uz savu redzi un izjūtu. Redzēt, ka eksperimenti un smagais roku darbs ir izdevies, un trauki ir sanākuši kvalitatīvi, ir labākā sajūta.

Mana ikdiena ir saistīta ar pilnīgu roku darbu, jo es nestrādāju ar podnieka ripu – visu lipinu ar rokām pēc senām tehnoloģijām. Lai nodrošinātu kvalitāti, katrs trauks pirms dedzināšanas ir rūpīgi jāpulē ar gludu oļu akmentiņu, ko daru tik ilgi, līdz virsma sāk spīdēt.
Lielākā atbildība un fiziski smagākais darbs ir cepļa kurināšana ar malku, kas ilgst divas dienas. Sākumā ir "mazā uguns" jeb trauku žāvēšana, pēc tam temperatūru ceplī jādzen uz augšu līdz pat tūkstotim grādu. Es paļaujos uz mūsdienu tehnoloģijām, tikai savā darbā tās neizmantoju, tāpēc kvalitāte ir atkarīga no manas redzes un izjūtas – es skatos pēc cepļa liesmas krāsas, un kad māls sāk spīdēt. Ja temperatūra būs par zemu, trauki nebūs izturīgi, bet, ja par augstu – māls pārvērtīsies stiklā un izkusīs. Pēc kurināšanas, cepli aizmūrē ar māla un smilts maisījumu, lai trauki bez skābekļa piekļuves dabiski paliktu melni. Kopumā cepli kurinu 12 stundas un podus no tā ņemu laukā otrajā dienā, kad tie jau ir atdzisuši.

Es piedāvāju unikālu un rokām radītu produktu – reducēto keramiku, kas gatavota pēc senām bezripas metodēm, kādas Latvijas teritorijā izmantoja jau neolīta laikmetā. Cilvēki var vērsties pie manis, lai paši piedalītos meistarklasēs un mācītos lipināt mālu tepat, Bebrenē, jo es uzskatu, ka cilvēkiem ir jābrauc pie manis uz Sēliju, kur ir abi mani cepļi.

Es ieteiktu rēķināties ar to, ka podnieka arodā viss nenāk viegli un uzreiz – tam ir vajadzīgs laiks, liela pacietība un gatavība eksperimentēt. Man pašam pagāja trīs gadi, līdz vispār sapratu, kas ir māls, un kopumā šajā amatā esmu jau trīspadsmit gadus, kuru laikā esmu nepārtraukti mācījies un eksperimentējis ar malkas cepļa kurināšanu. Tāpat es ieteiktu paļauties uz savām izjūtām un pieredzi, nevis uz modernajām tehnoloģijām, jo malkas ceplī viss ir jājūt pašam.

Katrs „Lietaskoks" apliecina sniegtās informācijas patiesumu un uzņemas pilnu atbildību par tās saturu, kā arī apliecina, ka pakalpojumus sniedz tiesiski, saskaņā ar Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.