Ancenes kopiena

Google meklētāja pirmajā šķirklī pēc vārda „Ancene” parādās uzņēmumi – SIA „Slaides”, kooperatīvā sabiedrība „Ancene”, SIA „Siliņi”, viesu nams „Strauti”. Nekā par kultūras vai sporta pasākumiem, nekā par kādas pašvaldības iestādes darbību. Otrajā šķirklī pavīd Asares sākumskola, trešajā – afiša par distanču slēpošanas nodarbībām.
Jāteic, ka šoreiz globālais informācijas piegādātājs tuvojas reālajai dzīves situācijai – Ancenē patiešām nav nevienas pašvaldības iestādes. Nevienas sabiedriskas telpas. Arī ar Ancenes kopienu mēs tiekamies Čāmānu ģimenes omulīgajā verandā – citas vietas, kur satikties un sarunāties, šeit nemaz nav.
Toties –Ancenē ir uzņēmēji, kas būvē un tura tos torņus. Apmēram 140 iedzīvotāji. ”Pamatā darbaspējas vecumā, faktiski visi strādājoši, ģimenes ar bērniem. Arī seniori ir aktīvi un darbīgi”, saka paši ancenieši. Un uz šiem 140 iedzīvotājiem ir…Latvijas laukiem pilnīgi unikāls uzņēmumu daudzums. Lielas,spēcīgas zemnieku saimniecības, graudu un lopu audzētāji – Ilona un Paulis Paiņiutis, Vera Ņemirska, Antra Abarone. Jaunie zemnieki – Artis Pakalns, Vadims Timahovs, Inārs Čāmāns. Ir labības uzpirkšanas punkts un modernākā graudu kalte tuvākajā apkārtnē – tā pati, kur tas karogs un saules baterijas uz jumta. Šis uzņēmums ir Aiņa Čāmāna pārziņā. Degvielas uzpildes stacija un loģistikas uzņēmums. Timahovu ģimenes uzņēmums, kas ražo un eksportē guļbūves. Aigara Tamaņa saimniecība, kas audzē un pārstrādā smiltsērkšķus un cidonijas. Piecas mežizstrādes brigādes. SIA „Hills” autoserviss.
„Ancenē ir vairāk uzņēmumu, nekā visos apkārtējos ciemos. Un pašvaldības institūciju nekādu,” saka ilggadīgs Jēkabpils novada pašvaldības izpilddirektors Jānis Subatiņš, kurš pensijas gadus velta burvīgam hobijam šarmantā darbnīciņā, „Es te izpētīju lielās pašvaldības šīgada budžeta paskaidrojuma rakstu. Izskatās, ka Asares pagastam nekas nav paredzēts, te redzu investīcijas – pieci tūkstoši eiro. Tas Ancenei un Asarei kopā. Kaut ko plānots nojaukt, un Ancenē pabeigt sociālo dzīvokļu remontu. Pavisam jocīgi arī tas, ka mēs kopienā nezinām, kas ir prasīts pagasta vajadzībām no pašvaldības. ” Tāds ancenietis arī ir liela uzņēmuma vērtībā – nu, kurā kopienā vēl ir pieredzējis speciālists, kurš spēj izlasīt, iztulkot un citiem padarīt saprotamu lielā novada budžeta paskaidrojuma rakstu?
„Kā tad, nodokļi no Ancenes plūst uz centru, bet atpakaļ nekas nenāk!”, norūc kopienas vīri.
Kādēļ tā? Cilvēki taču spēcīgi, darbīgi, ar drošu runu, rau Subatiņš ir bijis izpilddirektors gan rajona padomē, gan Jēkabpils novada pašvaldībā, Valentīna Čāmāne – deputāte Aknīstes novada domē.
„Mēs esam pieraduši paši visu izdarīt,” saka Valentīna. „Ancenē ir tādi ciemata svētki – visi 120 cilvēki sanāk! Visu paši noorganizējam, saziedojam naudu, cik nu tur vajadzīgs, un viss notiek. Ziemassvētkos nākam kopā, cilvēki ir ļoti atsaucīgi, aktīvi. Vasarās Ancene ir pilna ar bērniem, jauniešiem. Vienīgais, ko pēdējos gados esam panākuši no pašvaldības, ir ciemata apgaismojums. Un arī tas nenāca viegli, pastāv uzskats, ka Ancenē neko nevajag, tur nekā nav. Kopš vairs nedarbojas skola, vispār pašvaldībai uz šo pusi nav jāskatās. Īpaši uz āru savu darbošanos nereklamējam, viss taču ir savējiem.”
Par anceniešu svētkiem un kopienas aktivitātēm īsti neko nezina pat apkārtējo ciematu cilvēki. Vēl pirms dažiem gadiem šis ciemats vairāk izskanēja ar regulārajām policijas vizītēm un Subatiņa spārnoto teicienu: „Nu, ko jūs gribat – kur ekonomika, tur krimināls!”
Jā, ekonomika šeit, neapšaubāmi, ir. Krimināls gan pieklusis. Ir garīgās vērtības. „Mēs esam katoļi vairāk, laikam tādēļ ar Rubeņu ciematu labāk saprotamies, Asarē ir luterāņi, tur citādāk.” Neraugoties uz to, lielāko ziedojumu, vēloties palikt anonīms, Červonkas baznīcas torņa remontam veltīja tieši Ancenes uzņēmējs. Un Červonka, leģendārais Raiņa kristību dievnams, ir luterāņu baznīca. „Tā vieta fascinē,” saka Valentīna, „Uz visiem koncertiem tur dodamies. Un arī vienkārši tāpat, braucot garām, vienmēr gribas piebremzēt, paskatīties, piestāties.”
Simboli, kultūras vērtības, ciemata tēls un ārējā atpazīstamība. To vajag Ancenei, kam ir visi pārējie dzīvošanas pamati. Un ancenieši ir gatavi pie tās strādāt.
Māsas Santa Ašaka un Ieva Curikova ir jaunākās paaudzes uzņēmējas. Viņām viesu nams un kafejnīca „Liepas” Aknīstē, abas ir jaunās māmiņas. Taču atrasts laiks arī sagatavot Ancenes pieteikumu Viedo ciemu konkursam 2021.gadā. Kas bija pats galvenais šajā pieteikumā? „ Kopienas sajūta. Cilvēcība, kopīgi pasākumi,” saka Santa. „Ancene visvairāk asociējas ar tās cilvēkiem, ne ar ko citu.”
Kas ir tas, kā pietrūkst, lai tiktu gan pie Viedā ciema statusa, gan atpazīstamības? „Telpu, kur saiet kopā, to mums vajag, lai nav privātā mājā jāpulcējas vai pie degvielas šļūtenes”, kā vienmēr, precīzs ir Jānis Subatiņš. „Un tā kā pamudinājumu, grūdienu arī. Ikdienā jau mēs satiekam kaimiņus, apsveicināmies un tā, bet – vai tad pārrunājam tādas lietas kā šodien? Nesanāk tā, tur vajag drusku paorganizēt. Un neesam jau mēs arī pašvaldībai tās telpas prasījuši līdz šim. Jāpadomā, varbūt kopā ar kultūras darbiniekiem kaut ko varam iesākt.”
Ja reiz esam sanākuši, tad laiks velti netiek tērēts. Tagad Asares pagastam ir jauns saimieks – Māris Ozoliņš, viņam taču šeit jābūt klāt! Nekas, ka iepriekš nav aicināts, zvanām tūlīt uz vietas. Saimnieks tiešām atbrauc, nometis pie malas iesāktos darbus – ass kā svaigi trīts nazis, un tieši tik pat apņēmīgs. Aktīvi iesaistās diskusijā, un mudina biežāk sanākt kopā, tikai paziņot derētu kādas dienas iepriekš…
Paziņot, tā gan. „Redz, saņēmu to epastu par šodienas pasākumu, un sapratu, ka es taču nezinu neviena ancenieša epastu! Tikai kaimiņam, tam kas aiz sienas,” smaida Subatiņš. „Nu, un ko tad tu darīji? Pieklauvēji un pateici viņam?”, jautā pārējie. „Nē, nu, ja reiz zinu epastu, tad arī aizsūtīju. Bet – tas saraksts mums ir jāuztaisa. Re kur Jana veikalā strādā, sataisām tabuliņu, lai visi ieraksta savus epastus, tad varēsim ātri apziņot.” Jāņa priekšlikums ir bezgala racionāls. Un skan kā no metodiskā materiāla par kopienu vai Viedo ciemu veidošanu. Nav nekādu šaubu, ka jau šodien saraksts ir ne tikai izveidots un nodots veikalā, bet arī aizpildīts ar vajadzīgo informāciju. Un jau pāris dienas pēc tikšanās sāka darboties aktīvo anceniešu WhatsApp grupiņa – to ļoti operatīvi izveidojusi Santa.
Aha, Ancenei vajag simbolu, atpazīstamu publisko tēlu? Labi, domājam tūlīt, kas tad mums tāds īpašs un raksturīgs. Vispirms – izrādās, ka Ancene nav mākslīgi veidots kolhoza ciemats, apdzīvotā vieta izaugusi no Ancenišku pusmuižas. „Divi krogi te bija, varat iedomāties, divi!”. Viena krogus ēka saglabājusies, taču tas arī šķiet viss, kas skatāms no vēsturiskās apbūves.
„Kad 1977.gadā šeit atnācām dzīvot, Ancenē bija tikai kantoris un darbnīcas,” atceras Čāmānu ģimene. Ciemats tiešām izaudzis padomju gados, pateicoties apņēmīgam priekšsēdētājam Vīgantam Geidānam. „Marksa kolhozs tas bija, un tīri labs!”, stāstījumu papildina Jānis Subatiņš. Šis laiks kopienas atmiņās nav negatīvs – politika kur politika, vai tagad tās dīvainību trūkst? Bet tā ir mūsu kopīgā vēsture. Par ciemata uzplaukuma laiku kopiena ir vienprātīga – tas ir tad, kad atvēra skolu. Īsi pirms pašas neatkarības atjaunošanas, astoņdesmito gadu beigās. Bija daudz bērnu, un sākotnēji ēka būvēta kā bērnudārzs. Ģimenes auga, un, re – skola, Ancenē ir skola!
Reizē ar skolu ciematā parādās arī skolotāji. Un tie ir aizrautīgi, radoši skolotāji – Valērijs Venediktovs, Kristīne Rubiķe, Ilze Setkovska, Dace Dadeika, Regīna Pūdāne, Iveta Deksne, Iveta Ontužāne…Bija gan mūzikas nodarbības, gan teātris, un filmas, par Anceni ir izveidotas vairākas filmas! Daudziem būtu interesanti tās noskatīties pirmo reizi vai atkārtoti. Filmu studijas galvenie režisori un operatori – Valērijs Venediktovs un Visvaldis Dzenuška. Pie skolas izveidojās biedrība „Kopā divi”, aktīvi darbojās, projektus rakstīja un īstenoja.
Ir 2022.gads. Un skola slēgta pirms četriem gadiem. Kas notiek ar ēku šobrīd? Vai novada pašvaldībai ir kādi plāni? Telpas vēl normālā stāvoklī.
„Nezin, ko viņi domā, kurināt tur nekurina. Vienu brīdi domāja tā kā pansionātu ierīkot, tad kādam iznomāt vai pārdot. Nu, ja par velti atdotu, tad es varbūt padomātu – ņemt vai ne,” komentē Miervaldis.
Šeit jau atkārtoti acu priekšā ir kopienu veidotāju metodiskā materiāla lapa – ir neizmantotas pašvaldības telpas; kopienai nav, kur pulcēties; ir biedrība, kas šobrīd pieklususi. Kas jādara? Vienkārši un skaidri – jāatjauno biedrības darbība un jāprasa pašvaldībai, lai atļauj izmantot telpas, vienojoties par saprātīgiem nomas vai bezatlīdzības lietošanas noteikumiem. Un ko mēs tur darīsim, ko tieši? Redz, ja Ancenei ir vajadzīgs simbols un publiskais tēls, tad tieši pie tā arī jāstrādā. Strādāšana sākas ar domām, un tās šeit risinās anceniski ātri.
Kas mums ir tāds īpašs? Re, kur torņi – ūdenstorņa smailē ir gailis, kaltes tornī karogs un saules baterijas, vēl viens tornis – uz tā tup kaķa siluets. O, kaķis, kaķis vispār varētu būt Ancenes simbols! Vispirms – to mums ir daudz, un citi vēl nav piesavinājušies. Otrkārt – kaķis Ancenei piestāv. Neatkarīgs un pašpietiekams. Pieradināms, nevis dresējams. Prot gan pamurrāt, gan sāpīgi nagus izlaist. Un neviens kaķis neguļ sliktā vietā.
Jā, tas varētu būt pareizais virziens. Bet ko tad darīsim tieši tajās skolas telpās? Ne jau kaķus ganīsim, tur jābūt kaut kam īpašam, lai ir uz ko paskatīties gan pašiem, gan citiem, lai ir, ar ko noņemties, jo tikai uz runāšanu te nekas nebalstās. Pēc neilga laika ideja ir klāt – oriģināla, spoža un anceniska. Neatklāsim gan, to viņi paši, skaļi un lepni pateiks. Nav šaubu, ka ne tikai pateikts, bet arī izdarīs. Un ātri.
Pēc tikšanās ar Ancenes kopienu šķiet, ka šeit varētu uzņemt vēl vienu filmu – video pamācību par kopienu veidošanu. Ar atrakcijām, ar humoru, ar izcili racionālām darbībām.
Visīstāko pārsteigumu ancenieši sagādā dažas dienas pēc tikšanās. Hops, epastā iekrīt vēstule – paskatieties uz mūsu veikumu, vai viss pareizi notiek? Un veikumā ir gatavs kopienas plāns. Ar konkrētām darbībā, ar datumiem, ar atbildīgajiem cilvēkiem. Skaidrs, reāls un izpildāms.
Oh, Ancene, augsti gan ir tavi torņi – tie cilvēki, kas tevi izvēlējušies par savējo.