Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis. Ieva Jātniece.

Sēlijas ģerbonis. Ieva Jātniece.

 

4. VIEDOKĻU RAKSTS.

Ieva Jātniece, biedrības “Ūdenszīmes” vadītāja, māksliniece no Kaldabruņas.

Ieva Jātniece
 Pazīt lielo. „Cilvēki par skaistumu spriež pārāk nenopietni. Un, nespēdami izprast vārda jēgu, to lieto kā pagadās, tāpēc vārdam ir atņemts spēks. Ja kādu vārdu piedēvē neskaitāmām ikdienišķām parādībām, tad jēdziens, ko tas patiešām nozīmē, zaudē savu nozīmi. Par skaistu sauc gan suni, gan tērpu, gan pantiņu – bet, nonācis vaigu vaigā ar skaistumu, cilvēks to nepazīst,” rakstīja Somersets Moems grāmatā „Mēness un penijs”.

Šis ir repliku, kaverversiju, pārfrāzējumu laikmets, tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka arī es izmantošu Somerseta Moema pārfrāzējumu. Par lielu notikumu mēs šodien saucam pašvaldību vēlēšanas, vakcinācijas kampaņu, elektrības un degvielas cenu celšanos, nodokļu izmaiņas vai kādas slavenības laulības. Taču, sastopoties ar lielu notikumu vaigu vaigā, mēs to vairs neatpazīstam.

**Tieši šis aspekts, pat vairāk nekā ignorance pret demokrātijas procesu, mani virzīja spēja niknuma koncentrācijā kopā ar komandu ķerties pie projekta „Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis” izstrādes. **Jo mans pasaku un mitoloģijas cienītājas deguns nešaubīgi sajuta – šeit smaržo pēc lielā. Tas ir lielais vējš, kurā mēs stāvam. Un, lai ko arī neteiktu šķietami varenie, ir jādara tas, uz ko tevi šis vējš virza.

Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis. Ģerboni vajag, publiski paziņo Stendera biedrība. Un mēs ierosinām pagriezt Zemgales ģerboni pretējā virzienā, uzlikt uz cita fona, un gatavs! Tieši Stendera biedrība izceļ šo tēmu publiskajā telpā. Un tad sarosās pārējie.

Alnis ir medījums, alnis ir liels zālēdājs, alnis ir milzīga govs, un mēs neesam nekāda Zemgale, atskan Sēlijā. Un vispār – ko tāda biedrība var ieteikt? Mēs, pašvaldības, tikai mēs to varam! Neraugoties uz solījumiem diskutēt ar sabiedrību, iesniedzam citu ierosinājumu – pēc būtības gan ļoti līdzīgu. Tikai pretējā virzienā tiek pagriezts Kurzemes ģerbonis. Zelta lauva uz sarkana fona, vēsturiski jau pamatotāk nekā lielākais Latvijas zālēdājs. Kurzemes hercogiste, galu galā, un Sēlija ir bijusi tās sastāvā.
Vislielāko pārsteigumu raisa draudzīgās un neformālās sarunas ar toreizējo Sēlijas novadu pašvaldību vadītājiem. „Es nesaprotu, kādēļ jūs tā satraucaties? Sēlijai ģerbonis ir vajadzīgs, un šis būs labs diezgan. Mēs visi nobalsojām. Un cik daudz tad lieto tos plānošanas reģionu ģerboņus? Ļoti reti taču! Nu, Dziesmusvētkos varbūt, bet tā – tam nav tādas lielas nozīmes, tas vienkārši jāizdara un viss. Nevajag lieku kašķi atkal, izdarījām taču.” Tieši šai punktā ir jāapstājas. Un jāsaprot, ka ir runa par lielo. Tas jāatpazīst, un jārīkojas tam atbilstoši. Būtībā – lielumu jau ir atzinuši visi iesaistītie. Ne velti ierosinājumu ir tik daudz, un diskusiju temperatūra pieaug ar katru nākamo.

Vispirms, šai gadījumā nav runa par kāda plānošanas reģiona, pašvaldības vai to apvienības, bet gan Sēlijas Vēsturiskās zemes ģerboni. Un Vēsturiskā zeme ir lielais jēdziens. Ir mainījušās valstu un pašvaldību robežas. Politiskās un ekonomiskās sistēmas. Zeme ir palikusi tur, kur tā ir. Patreizējās Latvijas un Lietuvas teritorijā, Eiropas savienībā. Šobrīd. Paies laiks, un var būt jau citādāk. Tieši tik fundamentāli mums uz to ir jāraugās. Dziļumos jāiet, jānolaižas tai vēsturiskās zemes formēšanās laikā.

Iespējams, ka Valsts prezidenta ierosme par likumu „Par Latvijas Vēsturiskajām zemēm” ir radusies kā piemīlīgs politisks manevrs, piedāvājot tamborētu spilventiņu sēļiem un citiem, kas palikuši bez vienotas pašvaldības vai piedalīti negribētiem reģioniem. Bez īsta seguma un definētiem resursiem tā īstenošanai. Un ja tā būtu? Tas, lūk, ir politiķu, tās ļoti īslaicīgās varas, ziņā. Mūsu ziņā ir atpazīt un piepildīt ar saturu šī jēdziena lielumu. Un, to apzinoties, mums nav tiesību savas vēsturiskās zemes valstiski svarīgāko simbolu izraudzīties formāli. Lai kādi mēs arī būtu – tie esam tieši mēs, kas piedzīvo šo laiku. 

Mana, piecdesmitnieku paaudze, ir piedzīvojusi vienu Lielo laiku. Atmodu. Tātad, vairāk nekā trīsdesmit gadus nav noticis nekas tāds, kas liktu mums kā sabiedrībai notīrīt savu uztveres darbvirsmu no ikdienas ikonām. Sēlijā tas notiek tagad. Mums ir jālaižas dziļumos un jāpeldas tīrākajos ūdeņos, lai izpildītu to uzdevumu, ko laiks, nezin kādēļ, ir uzlicis tieši mums. Ne tik diženiem. Ne tik drosmīgiem. Ne tik gudriem. Ekstrēmā karstuma periodā ir norisinājušās septiņas diskusiju grupas par Sēlijas vēsturiskās zemes simboliem. Pareizi. Šis karstums ir tāds, kas nokausē kosmētiku no sejas un tukšus vārdus no runas. Jociņus par odiem, pankūkām un politiķu uzvārdiem. Paliek būtiskais. Balti kauli no upurēšanas uguns. Pēdas nospiedums uzkarsētā akmenī.

Uz Sēlijas vēsturiskās zemes segas ir izkāpuši visi rietumu pasaules arhetipiskie simboli. Kā jau kaverversiju laikmetā, visvienkāršāk tos šķiet atpazīt pēc pasauli iekarojušās grāmatas un seriāla „Troņu spēles”. Taču pasauli iekaro tikai tie mākslas darbi, kas balstās arhetipiskajos priekšstatos, un šis ir tieši tāds gadījums. Ar zināmu pārsteigumu – vai tiešām tas notiek te, tagad, ar mums – atzīmējam katra nama simbolu. Alnis jeb briedis. Zelta lauva. Sudraba vilks. Pūķis. Gārnis. Katra fokusgrupa izceļ no priekšstatu dzīlēm nākamo. Un simbola virzītājos ir tik uzskatāmi atšifrējamas analoģijas ar vēsturisko/māksliniecisko tā paša simbola virzītāju grupu.
„Es gribētu, lai tas ģerbonis ir tāds kā talismans. Lai es viņu varu ielikt kabatā, pataustīt, un sajust, ka tas mani sargā,” saka kungs no Sunākstes. Viņš arī ierosina ģerbonī iekļaut pūķi. To latviešu mitoloģijas pūķi, kas gādā par saimnieka labklājību, nes graudus un mantu un tā. Taču tad saimniekam jābūt stiprākam par pūķi. Ja tam padosies, tad noslīksi pūķa nesto graudu zeltā.

Jaunjelgavas fokusgrupa izved klajumā nākamo lieluma pazīmi. Tur mūs sagaida trīs vareni sēļu vīri, zemnieki un uzņēmēji vienādos t – kreklos. Sudraba vilks uz zila fona. Sēlis. Vīri ir nepazīstami. Kā jūs tā? „Nu, mēs izlasījām rakstu par Sēlijas vēsturiskās zemes ģerboni laikrakstā „Staburags”. Un sapratām, ka te vienreiz notiek kaut kas īsts un liels. Man krustdēlam ir drukas uzņēmums, pasūtījām sev kreklus ar Sēlijas ģerboni. Paskatieties, tagad viņiem ir piedāvājumā, jūs arī varat pasūtīt!”
Valsts pārvalde var pieņemt likumus, Ministru kabineta noteikums, pašvaldības saistošos noteikumus. Tad uz tiem sāk reaģēt atbilstošo institūciju darbinieki, tad inteliģence, tad sabiedriskiskās dzīves aktīvisti. Taču tikai tad, kad savu vārdu ir pateicis bizness, tikai tad process kļūst īsts. Piepildīts un dzīvotspējīgs. Šai gadījumā tas jau ir noticis. Fokusgrupa norisinās idilliskā Jaunjelgavas vecpilsētas laukumā. Fonā lauvu skulptūras, rozes un hortenzijas, ledus latte no elegantām krūzītēm. Taču mēs visi redzam tikai sudraba vilkus. Citi simboli šai sarunā nepiedalās. „Ja kaut kas vēl jādara, jūs tikai pasakiet, mēs būsim klāt!”, atvadoties saka trīs Sēļu vilki. Mēs ar Dainu sēžam apmulsušas. Virs galvas tumši zils negaisa mākonis. Plaiksnās kā vilka acis. Pēc pāris dienām sāk plūst jautājumi no maniem Latvijas, Jūrmalas, Rīgas draugiem un paziņām: „Vai arī es varu būt sēlis? Mana vectēva tēvs ir no turienes…vai tā ir Sēlija? Vai varbūt var sameklēt vēl tālākus senčus? Vai Tu nezini, kur meklēt?”

Mīlīši, es pati neesmu dzimusi Sēlijā! Un neesmu arī nodevusies savu asiņu analīzei, lai sēļu senčus tur atrastu. Sēlijā esmu pavadījusi divreiz septiņus gadus. Divus maģiskās pasaules termiņus, tātad, jo klasiski cilvēks no „zem pakalna” atgriežas pēc septiņiem gadiem. Esmu elpojusi tās gaisu un ūdeni dzērusi. Tās egles un alkšņus kurinājusi savā krāsnī. Tās ledu esmu skaldījusi no pagraba durvīm, un tās ugunī stāvējusi. Sēlijas ziedu klēpjus esmu saņēmusi no tās ļaudīm, un akmeņi no tās baltajiem ceļiem ir dauzījuši logus visām piecām manām šeit nobrauktajām automašīnām.

Nezinu, vai Sēlija mani pieņēmusi par savējo. Tā riņķo manās asinīs ar visu to, kas iepriekš uzskaitīts. „Katrs, kurš dzīvo Sēlijā, ir sēlis”, saka mana pati tuvākā sēļu draudzene, īsta sēliete. „Tie, kuri tādi nav, tiem te nepatīk, tie aizbrauc.” Ne jau ģenētiskās sēļu asinis meklē mani draugi un paziņas. Tā ir Lielā notikuma elpa, un cilvēki intuitīvi vēlas būt tā daļa. Ieplūst tai gaisā, kas nav ikdiena. Pieskarties lielajam, nopietnajam un dziļajam. Notīrīt darbvirsmu no rutīnas ikonām.

Vilks uzmirdz arī visās pārējās fokusgrupās. Citās sudraba spožumā, citā miglas krāsā, citā krēslas dūmakā vai senču mantojuma sūbējumā.
„Mēs turamies pie sava bara. Jebkurā politiskajā formācijā. Mēs esam no Bebrenes. Mēs no Dvietes. Mēs no Pilskalnes. Un es redzu savu vietu šai barā. Tā man jāpieņem un jāpiepilda. Neviens bars nav pārāks par citiem. To vienu lielo, autoritatīvo, līderi struktūrā, kur mēs neredzam katrs savu vietu un nozīmi, to sēļi nepieņems,” saka Madara Ilūkstes fokusgrupā.

„Lielais līderis visai Sēlija? Man šķiet, ka viņu nosmies…” Līga Aknīstes fokusgrupā tiešām smejas par lauvas tipa līdera piedāvājumu Sēlijai.
Septiņu grupu ceļojumu noslēdzam Leimaņos. Amatu mājā „Rūķīši” gaisā ir tā neatkārtojamā smarža, kas nāk no maizes krāsns karstā vasarā īsi pirms negaisa. Un negaiss patiešām uznāk. Sveču gaismā noslēdzam sarunas, nekādu tehnoloģiju, tikai sēļu cilvēku balsis un domas par savas vēsturiskās zemes simbolu, aizsargu un vairogu. Sagša negaisa zilumā. Piespraude ar sudraba vilku uz kreisā pleca. Nozīmīte ar sudraba vilku ikdienas kabatā. Tumši zils vairogs ar sudraba vilku centrā. Jā, tas mani cels un sargās gan purva dūmakā, gan varas sadursmēs, gan svētku epicentrā. Tajās krāsās un tēlā es pazīšu Sēliju vienmēr. Pat ne ar acīm. Ar asinīm.

Publikācija tapusi projekta “Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis” ietvaros, ko īsteno “Kopienu sadarbības tīkls “Sēlijas salas”” ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas atbalstu caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.


Aktīvo iedzīvotāju fonds