Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis. Lolita Ozoliņa.

Sēlijas ģerbonis. Lolita Ozoliņa.

 

5. VIEDOKĻU RAKSTS.

Lolita Ozoliņa, Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante, semiotikas pētniece.

Lolita Ozoliņa

Kā liecina pirmie zināmie vēstures dati, Sēlijas vēsturiskās zemju robežas aptvēra ne tikai mūsdienu Sēlijas reģionu, bet arī Aiviekstes upe baseinu līdz pat Gulbenei un uz dienvidiem, aptverot pat mūsdienu Anīkšķu rajonu Lietuvā. Seno sēļu cilšu kaimiņi bija zemgaļi rietumos, latgaļi austrumos, lietuvji dienvidos un ziemeļos – līvi, kuru kultūrvēsturiskais mantojums un mutvārdu kultūra ir reti, bet tomēr sastopama Daudzesē un Secē.


Senākās liecības par Sēliju, tajā skaitā līvu un sēļu apmetnēm, Daugavas krastos ir atrodamas “Atskaņu hronikā” (sarakstīta ap 1290. un 1296. gadu). Tomēr neskatoties uz Sēlijas kultūrvēsturisko nozīmi un sēļu arhaisko baltu cilšu izcelsmi, šis reģions ir viens no vismazāk apzinātajiem Latvijas reģioniem gan no vēsturiskā, gan no vietas identitātes un piederības viedokļa. Ir jāatzīst, ka tieši sēliešu identitātes meklējumi:
• kas ir Sēlija;
• ko nozīmē būt sēlietim;
• ko Sēlija nozīmēs nākamajām paaudzēm;
• kas veidos Sēliju un uzturēs tās vietas garu;
ir jautājumi, uz kuriem vienojošu atbildi varētu sniegt Sēlijas vēsturisko zemju ģerbonis un tā stāsts.

Tieši vietas gara jeb “genius loci” atrašana ir viens no būtiskākajiem vietas apziņas veidotājiem jeb esences definēšanas mērķiem. Heraldiskā dzīvnieka nodefinēšanā fundamentāli svarīgi ir trīs aspekti: simbola ģeopolitiskā nozīme – savienošana un attiecināšana arī uz Lietuvu (Augštaitiju), senvēsturiskās izcelsmes argumentācija un simbola vietas piederības attīstības potenciāls. Ideoloģiski spēcīgs vietas piederības simbols ir vietas kultūras platforma jaunu stāstu, pat mītu radīšanai, kas savukārt, ir eksistenciāli nozīmīgi vietas identitātes apziņas veidošanai.

 

Sēlijas kopienas savu viedokli ir paudušas 7 sabiedriskajās apspriedēs, kuru rezultātu kopsavilkums parāda, ka Sēlijas iedzīvotāji, kā savas vietas garu, ir atzīmējuši tieši vilka tēlu. Fokusgrupās tika atzīmēts, ka vilks “sasaucas ar Sēlijas senvēsturi un sēļu raksturu. Ir ļoti pieņemams emocionāli un vizuāli. Šķiet, tas jau aizstāv Sēliju.”

Taču, kas padara vilka simbolu par saistošu un raksturīgu Sēlijai? Pētot latviešu folkloras materiālus, jāatzīmē, ka cilvēku rīcība, uzvedība un darbības gan individuālā, gan kolektīvā līmenī izteikta totēmiskās simbolikas formā. Totēmisms rodas tad, ja dzīvnieka sasaiste ar cilvēku tiek īpaši akcentēta, piemēram, nosaucot sevi dzīvnieka vārdā. Vilka attēlojums folklorā ir saistījis vairāku pētnieku uzmanību, sevišķi meklējot cilvēka un vilka saistības arhaiskajos totēmiskajos priekšstatos. Arī vilka fizisko īpašību izpētei ir pievērsta pētnieku uzmanība, tā norādot uz vilka raksturīgo kaucienu, garajām kājām, kas ļauj noskriet garus gabalus, vilka ādu, kas noder kamanu segām un tepiķiem, kā arī vilka–precinieka poetizētais raksturs ir spilgti attēlots latviešu tautasdziesmās. Ar vilka tēlu tiek saistītas sociālas izmaiņas, pārmaiņas, kas ir plaši izplatīts motīvs latviešu tautas ticējumos. Vilks tiek arī raksturots kā sabiedriskās kārtības un drošības noteicējs juku laikos un kā jau iepriekš pieminēts, sociālu attiecību paraugs un līderis.

Arī vietējo iedzīvotāju mutvārdu kultūrā parādās vilka tēma, kas liecina par klātesoša un dzīva vilka simbolisko nozīmi. Ikdienas sarunā atsauces, piemēram, “vilks viņu zina”, ir attiecināms uz kādu viedāku un zinošāku atbilžu avotu. Savukārt, simboliski par sēliešu nepakļāvību, neatkarību un ļaušanos būt citādiem, liecina metaforisks salīdzinājums ar zālaugu sauktu par “vilka mots” (vilka mats). Vilka matiem līdzīgais augs ir bijis izplatīts Vilka purva salās un kraujot nopļauto sienu vezumā, tas vienmēr ir izjucis, izslīdējis, ja krāvumam pa vidu ir trāpījusies šī zāle.

Vilka tēlojums un tā totēmiskais pamatojums folkloras un mitoloģijas pētījumos, cieši identificējas ar pašu sēliešu minētajām rakstura īpašībām un emocionālo noskaņojumu. Tas savukārt izsaka spēcīgu motivāciju redzēt vilku kā Sēlijas vēsturisko zemju ģerboņa heraldisko dzīvnieku: “simbols ir sadzirdēts un pieņemts. Vilks sasaucas gan ar sēļu raksturu, gan vēsturi. Nevaram iedomāties citu simbolu. Tas ir balstīts senākajos mūsu folkloras un dzīves pieredzes slāņos. Mēs varam identificēties ar šo simbolu.”

Sēliešu kopienu pārstāvji arī norāda uz vilka individuālām rakstura īpašībām kā ģimenisku, uzticamu un spēcīgu dzīvnieka tēlu, kas ietekmē arī vilka kolektīvās īpašības, piemēram, spēju katram atrast savu vilku, savu vietu barā, un arī uz līdzsvara un kārtības uzturētāja lomu meža ekosistēmā.

Ļoti būtisks aspekts ir vilka simbola izpratne un tās veidošana dažādās Sēlijas iedzīvotāju paaudzēs. Kā paši sēlieši atzīmē: “vilku pieņem ļoti viegli. Jaunieši pieņem, tas ir stilīgs, saprotams. Tas notiek dabiski, vilki te ir bijuši un būs… vilka tēlu pieņem gan sievietes, gan vīrieši, tas patīk visiem.”
Ir jāatzīmē, ka sēlieši apzinās ģerboņa izstrādes procesa nozīmīgumu savas vēsturiskās zemes kontekstā, tā arī vietas identitātes apziņas veidošanā un ar vilka simbolu cieši saista ar šo procesu, minot: “vilks piedzima novembra tumsā. Tagad tas ir iznācis gaismā, jau esam pieņēmuši kā savu simbolu un vilks – intuitīvi ir savējais, simbolizē sēļu sabiedrības struktūru.”

Citi dzīvnieki, piemēram, staltbriedis, ir cēls, dižs un skaists dzīvnieks, taču Lietuvas pierobežā blakus izvietoti vēsturisko zemju ģerboņi ar aļņa un brieža attēlu radīs vairāk pārpratumu nekā skaidrības. Leišiem viss ir otrādi, alnis ir briedis, un briedis ir alnis.
Otrkārt, kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem ir strauji attīstījusies savvaļas dzīvnieku audzēšana Latvijā un staltbrieži ir vieni no populārākajiem dzīvniekiem, ko audzē kā “izklaides” dzīvniekus un brīva meža zvēra statusu tie ir zaudējuši. Sēlieši nevēlas sevi asociēt ar pieradinātu dzīvnieku, kas ir, teju kļuvis par cirka dzīvnieku, ko vispirms iztramda pa publisku arēnu un pēc tam nošauj, prieka pēc.
Trešais arguments, neskatoties uz to, ka alnis un staltbriedis ir lielākie Latvijas sauszemes savvaļas zvēri, zināšanas par abu zvēru atšķirībām mūsdienās ir diezgan zemas, izņemot medniekus, meža dzīvnieku pētniekus un interesentus.

Atsaucoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka Sēlijas kopienu īstenotās aktivitātes ceļā uz vienota dzīvnieka-simbola atrašanu ir bijušas veiksmīgas, iedvesmojošas un saliedējošas. Paldies Valsts heraldikas komisijai par iespēju izstāstīt un prezentēt Sēlijas vēsturiskā reģiona ģerboņa heraldiskā dzīvnieka ideju. Sēļi sargā sava brīvā un spēcīgā vilka garu un turpina iesākto darbu pie vietas identitātes apziņas stiprināšanas.

 

Publikācija tapusi projekta “Sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis” ietvaros, ko īsteno “Kopienu sadarbības tīkls “Sēlijas salas”” ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas atbalstu caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.

 

 

 

 

sēlijas vēsturiskās zemes ģerbonis
Aktīvo iedzīvotāju fonds