Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 9. oktobrī.
Rites kopiena
Ar Riti iepazināmies 2018. gadā, kad tikko sākās Sēlijas kopienu sadarbība, jo Rite bija pirmo 17 salu vidū. Tad vēl varējām satikties, kad to uzskatījām par vajadzīgu, droši spiest viens otra roku, apķert draugu ap pleciem un labi, ka tā. Rite ir viena no tām salām, kurā īpaši izteikti var just, cik ļoti cilvēkiem vajag citus cilvēkus, cik svarīga ir savstarpējā palīdzība, kaut labs vārds nelāgos brīžos.
Pēdējie divi gadi visu sagrozījuši pa savam. Bet ir arī labās ziņas – kopienas, kurās dzīvo tiešām stipri cilvēki, atrod veidus, kā nezaudēt savstarpējās saiknes un palikt dzīviem, siltiem cilvēkiem pat tad, kad fiziski jāturas citam no cita pa gabalu un lielāko daļu gada redzam viens otru datora ekrānā un dzirdam telefonā. Rites pagastā (līdz 1925. gadam Kroņa–Susējas pagasts) ir 3 apdzīvotas vietas – Cīruļi jeb senāk Cīruļmuiža, kas ir Rites pagasta centrs, pati Rite un Kacīte jeb Ilze, par kuras kopienu jau rakstījām. Pati Rite ir skrajciems nu jau bijušajā Viesītes novadā, bijusī Rites muiža (“Rittenhof”).
Rites kopienā ir divi stipri un ietekmīgi vietas katalizatori: Rites Tautskola un biedrība „Ritten”. „Ritten” ir īstenojusi gan investīciju projektus, gan arī organizējusi pasākumus kopienai, ģimenēm un bērniem, nometnes, apmācības, pārgājienus. Par to, kā klājas biedrībai un visai Rites kopienai šogad, jautājām Ainai Guoģei, kura ir viena no „Ritten” aktīvākajām dalībniecēm, lai arī biedrības vadības groži ir Kristīnes Verečinskas rokās.
Kā šobrīd klājas jūsu biedrībai? Kā klājas Ritei kopumā?
Aina Guoģe (A): Esam drusku samazinājušies, aktīvi biedrībā šobrīd darbojas piecas dāmas. Pašlaik galvenais darbs ir atbalsts grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Esam iesaistījušās „Paēdušai Latvijai” kustībā, regulāri nogādājam pārtikas pakas senioriem, mazturīgām ģimenēm un maznodrošinātajiem. Nav tā, ka palīdzam tikai ar pārtiku, sagādājam arī drēbītes, sīkākus iedzīves priekšmetus. Kristīne un viņas vīrs daudz dara paši par savu naudiņu, nogādā mantas to saņēmējiem ar savu automašīnu, savu degvielu, neskatās un neskaita tur daudz… Ja vajag, tad vajag.
Rite mīlīgi pieņem ienācējus, pazīst savus cilvēkus un rūpējas par tiem. Lielu lomu Rites kopienā ieņem sociālā atbalsta, labdarības aktivitātes. Vēlme rūpēties par saviem cilvēkiem ir viena no Ritei raksturīgākajām iezīmēm, kas lielā mērā uztur pašas kopienas esamību. Taču kā attīstības virzītājs tas, protams, nav vienīgais.
Kā pēdējos gados Ritē ar LEADER projektiem? Esat šos līdzekļus izmantojuši infrastruktūrai, aprīkojumam?
A: Rotaļu laukumu sabūvējām pašu spēkiem, telpas mums sakārtoja pašvaldība. Ziniet, LEADERiem pēdējā laikā sabiedriskā labuma projektiem bija pieejamas samērā mazas summas. Un ar katru gadu, neatkarīgi no projektu apjoma, administratīvās procedūras tikai aizvien sarežģījās. Ja kaut mazākā saistība ar būvniecību, tad vispār! Kad sarēķini, cik daudz lieka darba, kurš nav apmaksāts nekādā veidā, esi spiests ieguldīt, lai panāktu pavisam nedaudz „sausā atlikuma”… Nelielai biedrībai tas ir par traku.
Bet īstenojam mazos projektus. Dažādas labas lietas, piemēram, bērniem, var izdarīt, īstenojot mazos pašvaldības projektus. Daudz ir lietu, ko izdarām vispār bez kaut kāda finansējuma no malas, paši par savu naudu.
Citu Sēlijas salu vidū Rites kopiena ir ienākusi un iedzīvojusies ar kičīgo omīšu zīmolu. Šejienes vārdi, ko saklausījām no dažādiem cilvēkiem par Riti gada garumā ir – omulīgi kā vecmāmiņas dūrainītī, savrupība, mežģīnes, atvērtība, daudzveidība, kultūras dzīve, daba, spēcīgs kodols, tīrība, aktīvi vietējie, radoši, krāsaini, koši, Tautskola, kopā saukšana, saritēšana, taisne, atsaucīga, rokdarbi, tamborējumi, smaržīgi spilveni lauku mājās pie vecmammas, mājīgums, drošības sajūta, pasargāts, pilskalni.
Aktīvākā kopienas daļa ir sievietes agros vai vēlākos vecmāmiņu gados. Daudz uzmanības tiek veltīts omulībai, dekorācijām, sievišķīgām nodarbībām, rūpēm par tiem, kuriem klājas grūtāk. Kopiena labi pazīst savus cilvēkus, uzņem iebraucējus, ir viesmīlīga un iekļaujoša.
Kičīgās omes ir Rites tūrisma produkts, to sapratām jau 2018. gadā, bet, kādi jaunumi ir citās šejienes tūrisma jomās?
A: Daudz darīts Stupeļu pilskalna pieejamības un labiekārtošanas ziņā. Ierīkota atpūtas vietiņa, uzlikts stends, kurā informācija gan par vietējiem augiem, gan īpašo šīs vietas vēsturi. Pašam pilskalnam attīrītas kreisās puses terases, tagad var redzēt, cik ļoti tipiski Sēlijai ir terasveida pilskalni. Un Stupeļu pilskalns ir viens no tiem. Darbi pie pilskalna attīrīšanas aizvien turpinās.
Tur gan ir ļoti slikts piebraucamais ceļš, grūti piekļūt. Diezgan dīvaina bija šīs zemes iepriekšējā īpašnieka rīcība, kurš, neskatoties uz ceļa servitūta statusu, to uzara kopā ar lauku. Protams, pilskalna pieejamībai tas nenāca par labu. Tagad ir nomainījies īpašnieks, ar tagadējo īpašnieku sadarbība ir pavisam citāda.
Pandēmijas vasarās droši vien daudzi brauca uz Riti pēc nepieciešamības būt vidē, kur var droši elpot?
A: Ai, jā, ziniet, interese tiešām ir diezgan liela! Mums skaisti veidojas tāds tūrisma kopums, „Pumpuri” – „Zaļumnieki” – Stupeļu pilskalns – „Muitnieki” – Ilzenberga. ”Muitniekos” dzīvo zirgi, savukārt, „Zaļumniekos” Egija Medvecka veido mini zoodārzu, jau šogad bija diezgan daudz apmeklētāju. Skaists, daudzveidīgs maršruts sanāk!
Rite ir Lietuvas pierobežas pagasts. Šī ir viena no tām kopienām, kuras 2021. gadā notikusī administratīvi teritoriālā reforma (ATR) ietekmēs ļoti būtiski. Līdzšinējā Viesītes novadā pagasts ir bijis pamanāms, tam pievērsta uzmanība. Turpmāk novada centrs atradīsies 47 kilometru attālumā ar apgrūtinātu sasniedzamību sliktās autoceļu infrastruktūras dēļ.
Kā pārcietāt šīs vasaras ATR izmaiņas? Tu pati šovasar nomainīji darbu, pārceļoties no Rites pagasta tautas nama uz Viesītes muzeju „Sēlija”. Šīs izmaiņas Tavā dzīvē bija kaut kā saistītas ar administratīvajām izmaiņām?
A: Vispār, jā. Bija liels apjukums, neskaidrība, kas tagad notiks, kur katram būs darbavieta, kā pakļautībā būs jāstrādā, kāda vispār būs šī kopējā jaunā novada struktūra, uzbūve. Lielā mērā tā brīža neskaidrības ietekmēja arī manu lēmumu piedalīties Viesītes muzeja „Sēlija” vadītāja vakances konkursā. Vienu brīdi bija sajūta, ka tūlīt man būs jāvada divi kultūras nami. Mīlīši, bet galva man taču tikai viena! Iedomājieties, kā lai es, teiksim, uz vieniem un tiem pašiem svētkiem sarīkoju unikālus, atšķirīgus pasākumus 2 atsevišķos kultūras namos. Tas nav tikai 2x vairāk darba, tie ir 2 dažādi darbi. Lūk, tā sajūta man arī tad pateica, ka jāizmanto izdevība un jādodas uz Viesītes muzeju.
Nu jau vismaz novada darbiniekiem ir apmēram skaidrs, ko sagaidīt, ar ko rēķināties un kā novads strādās turpmāk. Vienkāršajam iedzīvotājam gan vēl ir daudz neskaidrību. Lai cik nebūtu sāpīgi atzīt, ATR rezultātā tomēr vienkāršais cilvēks būs zaudētājs. Piemēram, ja pagastā nav bāriņtiesas. Jādodas uz Jēkabpili līdzko kāds jautājums jāsakārto. Attālums ir pamatīgs. Ar sabiedrisko transportu? Nu, nav tāda, būsim atklāti!
Rites pagastā ir reģistrētas trīs nevalstiskās organizācijas – Rites Tautskola, Rites biedrība un biedrība „Ritten”. Šobrīd Rites Tautskolas cilvēki, kā katru rudeni, devušies gājputnu gaitās uz Dāniju. Rites tautskola darbojas vēsturiskajā Rites ciematā skolas ēkā. Šīs biedrības dibinātāji ir Dānijas pilsoņi, kuri savu darbību Latvijā uzsākuši 20. gadsimta deviņdesmitajos gados. Rites tautskolā notiek nometnes, apmācības pieaugušajiem, iekārtotas arī naktsmītnes. Atzīmēšanas vērts ir tas, ka Rites tautskolas tradīcijas sniedzas jau Latvijas pirmās brīvvalsts periodā, šeit uzstājusies liela daļa Latvijas inteliģences, notikuši Zentas Mauriņas, Riharda Rudzīša, Konstantīna Raudives mantojumam veltīti priekšlasījumi.
Kas šogad noticis Tautskolā?
A: Šovasar Rites Tautskola organizēja trīs bērnu nometnes, tā ir tradīcija. Tautskolā bērnu nometnes notiek katru vasaru. Bija arī radošās darbnīcas pieaugušajiem. Liels tautskolas devums ir vietējo rokdarbnieču atbalstīšana – ja runājam konkrēti par adītājām no Rites, tad šejienietes tās ir kādas četras, piecas, bet no tuvākās apkārtnes – kādas piecpadsmit.
Kā šis atbalsts izpaužas?
A: Tautskola ņem Rites „kičīgo omīšu” rokdarbus realizēšanai Dānijā. Lielajā Eiropā jau vairs nav tādu rokdarbu tradīciju, nav tik nopietnas attieksmes un rūpības pret, piemēram, cimdu rakstu, krāsu salikumu un adījuma smalkumu. Bet mūsu sievas aizvien savu rokdarbu kvalitāti uzskata par goda un lepnuma lietu. Protams, ka Dānijā adījumus var iztirgot par pavisam citām cenām nekā Latvijā, un mūsu čaklo omīšu darbs tur ir lielā cieņā. Tādā veidā Tautskola atbalsta vietējo kopienu arī materiāli un, protams, idejiski, jo tad rokdarbu darināšanai ir pavisam cita jēga un prieks!
Kāda bija Rites sabiedriskās, kultūras dzīves vasara?
A: Tik ļoti varēja just, ka cilvēkiem vajag citus cilvēkus! Izmantojām katru iespēju satikties, īpaši jau seniori nevar dzīvot bez tiešas saskarsmes. Savukārt, vidējā un jaunā paaudze vispār atklāja Latviju no jauna, katras brīvdienas meklēja vēl neredzētas vietas, ko apskatīt, kur aizbraukt. Gados nobrieduši cilvēki, seniori tikties var drošāk, lielākā daļa ir jau laikus vakcinējušies. Dīvaini, ka jaunās paaudzes vidū ar vakcinēšanos nebija tik labi, kā varētu gaidīt, bet, droši vien, ka tagad situācija mainās. Skaidrs, ka priekšā ir gara, laikam jau atkal grūta ziema… Bet izturēsim!
Senos rakstos šo apvidu gandrīz nav iespējams atpazīt. Piemēram, no Kroņa–Susējas, tagadējā Rites pagasta, 1910. gadā Latvijas periodikā atrodamas gaužas vaimanas: “Kroņa Susēja ir neliels pagastiņš – kādas piecdesmit mājas. Par tikumības un prāta izkopšanu gandrīz neviens nerūpējas. Nav mums nevienas biedrības, kura sagādātu kādu krietnu gara baudījumu. Mūsu “garīgās baudīšanas” sastāv no “klubām” un zaļumballēm. Laba daļa gājēju ir leiši, kuri izglītības ziņā atrodas pirmatnējā stāvoklī. Tuvējos Ānišķu un Suvainišķu miestos ir vairākas alus bodes.
Abi minētie miesti atronas Kauņas guberņā, bet tā kā Susēja atronas gandrīz pie pašām Leišu robežām un ceturtdienās Ānišķos ir nedēļas tirgus, tad saprotama lieta, ka tirgū nobraucis ieiesi arī dzertuvē. Skolas ziņā arī esam bēdīgos apstākļos. Skolas nams nav nekāds spīdošais. Mācības līdzekļu arī trūkst. Nepietiek jau ar to, ka ir pāris nodriskātas kartes, maza krievu bibliotēka, kura jaunākajiem un arī vecākajiem skolēniem maz saprotama, un globuss. Beidzot jāsaka, ka arī tie, kuru pienākums ir mums gaismu nest un pareizo ceļu staigāšanu mācīt, allaž aizmirst to un ir pat par piedauzību saviem mācekļiem.”
Kroņa–Susēja kopš 1910. gada ir ļoti stipri mainījusies. Ne tikai tāpēc, ka pagasts pārsaukts par Rites pagastu. Riti ir izmainījuši un turpina mainīt paši Rites cilvēki – tie, kuru iekšējā nepieciešamība, nevis uzlikts pienākums ir mums gaismu nest un pareizo ceļu staigāšanu mācīt.
Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.
ATKLĀJ SĒLIJU!
