Kādreizējā Viesiena (wessen – no vācu valodas “pļava”) par Zasu pārtapa līdz ar barona Heinriha fon Zasa muižas uzbūvēšanu jau 18. gadsimta pirmajā pusē. Pēc tam, 19. gadsimtā muiža piederēja Carskoje Selo pārvaldniekam fon Greigam. Greigs (jeb citos avotos Grejs) izveidoja Zasas parku, kas esot samazināta Gatčinas parka kopija. No pašas mūra pils saglabājušies vien daži akmeņi, zem terasveida velēnām slēpjot kaut ko vairāk. Toties parks ir un paliek Zasas lepnums un lolojums. Tas ir noteicis toni kopienas dzīvē un turpina to darīt aizvien.
Pagājušā gada vasarā, kad projekta “Kopienas izaugsmes katalizators” pirmā posma laikā meklējām kopienu mūzas, Zasā tas bija muižas parks. Tāpēc šodien jautājam par Zasu Annai Kalnājai, kura ar savu ģimeni dzīvo parkam visciešākajā tuvumā. Saistībā ar Annu un “Bērzzemniekiem” ir tik daudz laimīgu sakritību, ka tās visas kopā izskatās pēc mīlestības no pirmā acu skatiena un uz mūžu. Anna būs īstais cilvēks, kam jautāt, vai aukstās skaistules reputācija Zasai ir pelnīta vai tomēr kaut kas mainās.
Gribējām ar Tevi runāt tāpēc, ka Tev uz Zasu vēl aizvien ir skats no malas, ne tikai no iekšienes. Cik gadus Tu šeit jau dzīvo?
Anna Kalnāja (A): “Bērzzemniekus” nopirkām 2017. gadā, bet es uz šejieni atbraucu 2018.gada maijā. Nokavēju gan toreiz ābeles… Vēl jau ir tas skats no malas, jā, vēl ir tas “Āāā!!! Vai tiešām es te dzīvoju?!”
Kā jūsu ģimene atrada šo vietu?
A: 2016. gadā Lielbritānijā bija Brexit. Mēs visi vienkārši vienā rītā pamodāmies un viss tur bija citādāk. Vēl vakar bija “O, Latvija, o, forši, interesanti…” un šodien tu jau esi svešiniek. Ko tu te, Lielbritānijā, dari? Vienā dienā tu ieej veikalā un viss ir forši, otrā dienā cilvēki uz tevi skatās, jo tev ir akcents. Mēs jau tur mēģinājām integrēties, cik vien varējām, mums patika tā kultūra. Bet tad saproti, ka visu laiku esi apzinīgi strādājis, maksājis visus nodokļus, esi mēģinājis dot, cik tavās iespējās, arī vietējiem. Bet uz tevi tā paskatās un saproti, ka vajag mājās. Man laikam bija 25 gadi, īstais sapņu laiks. Ko es zaudēšu? Tad sākām skatīties īpašumus dažādās vietās. Sākumā, protams, ap Rīgu, pēc tam tālāk.
Un tad februārī, vienā tādā tumšā vakarā mamma atsūta “Āāā!”, ar sirsniņām, un, ak, Dievs, es ieraudzīju to māju, un vienkārši viss iekšā sāka trīcēt.
Tā, ka ar pirmo skatienu?
A: Jā, uzreiz. Pilnīgi tā, ka ķermenī jūti. Nervozē, ka rīt viņa vairs var nebūt, ka kāds paspēs nopirkt. Mēs katru dienu skatījāmies, vai vēl ir pārdošanā. Martā mēs visa saime atbraucām. Mamma, māsa, tētis, vecmāmiņa, mammas māsa – visi. Bija drausmīga diena, 23 .marts, man šķiet. Visur sniegs, dubļi, vecās lapas, laiks pelēks, nesmuks. Un mēs TĀ iemīlējāmies tajā mājā! Staigājām visi ar muļķīgiem smaidiem apkārt. Aizgājām uz to tiltiņu, kas uz Daiņa māju, un tur tieši tobrīd bija gulbji un viss, mēs vienkārši gar zemi. Jā, šī ir tā vieta. Kur vēl to atradīsi.
Braucot atpakaļ, piestājām “Klidziņā” paēst un jau spriedām ar pokera spēlmaņu sejām – jā, nu, ko jūs domājat? Brīnišķīgi, fantastiski, es gribu to istabu, tur man būs suņi, es būšu tajā istabā, to sienu nojauksim… Jā, mēs jau uzreiz tur bijām iekšā. Augusta sākumā atbraucām, bija talka, visa saime klāt. Griezām krūmus, lauzām ārā izpuvušās grīdas, puiši jau bija sienas nojaukuši. Tā mums sākās dzīve Zasā.
Kādā vietā Tu dzīvoji Lielbritānijā?
A: Tas bija tāds kā lielākas pilsētas guļamrajons, mazs ciemats, līdz jūrai kāds 1 km. Uz darbu stunda, no darba arī pusotra stunda, divas, ja sastrēgumi. Pieceļos, aizbraucu uz darbu, divas stundas braucu atpakaļ, sēžu sastrēgumā, ātri uztaisu ēst un eju gulēt. Un nākamajā dienā tas pats. Vienā brīdi, braucot mājās, vienkārši sēdi sastrēgumā un domā: “Ko es daru ar savu dzīvi?”
Jā, neizklausās pēc idilliskas angļu filmas, kur mazā ciematā rit rāma, bet labi organizēta un stilīga kopienas dzīve…
A: Nē, nemaz. Mēs knapi zinājām savus kaimiņus. Dažreiz sasveicinājāmies, bet īsti neviens nevienu nepazina. Man bija ļoti labi kolēģi darbā un arī draugi zirgu stallī, ar tiem mēs aizvien esam draugi palikuši, viņi brauc pie mums uz Zasu ciemos. Viena labākā draudzene brauc katru gadu, un jau laikus plāno atvaļinājumu tieši šeit. Nu jau saka, ka viņai šeit vajag mājiņu…
Draudzenei mājiņa Zasā būtu brīnišķīgi! Pasta māja, Vešerienes māja…
A: Jā, uzzinot šejienes cenas viņai tas šķiet ne līdz galam pa īstam. Vīra un bērnu viņai nav…
Lūk, lūk! Tieši vīru un bērnus mēs viņai šeit ātri sagādāsim, ir mums daži vēl neprecēti vīri tieši spēka gados. Tas nu gan nebūs nekāds sarežģītais uzdevums. Īpašums nāks kopā ar visu, kas vajadzīgs.
A: Jā, par to man nav ne mazāko šaubu!
Cik bieži Tu vai kāds no ģimenes ir nožēlojuši šo izvēli – atpakaļ Latvijā?
A: Es – nekad! Varbūt māsai vairāk pietrūkst, īsti nezinu. Bet man – noteikti nē. Es te esmu tik laimīga! Kaut arī alga man tagad ir… nu, nerunāsim par to. Bet nē, es esmu pārlaimīga. Un nevienu dienu neesmu nožēlojusi. Vispār rēķinājos ar to, ka, noteikti, būs brīži, kad nožēlošu. Arī to, ka neesmu pilsētā. Bet – nē. Ne tikai vieta, daba, nomale, kluss, Covid laikā vispār ideāli, bet… cilvēki. Kad es domāju par tiem cilvēkiem apkārt! Ņem aiz rokas un saka – ejam, darām to un šito!
Kas bija pirmais cilvēks, ar kuru Tu iepazinies Zasā un kurš Tev lika sajusties kā savējai?
A: Tā bija Daina. Tā reize, kas pavisam galīgi lika sajusties kā savējai, bija “Sēlijas salu” slēģu plenērs Rūmē, 2019. gada vasarā, kur mēs ar Džimmiju (poniju) bijām klāt. Liekas, tik vēlu jau, otrais gads Zasā, un tas bija ļoti grūts… Tur bija tas zīmējums ar balto zirgu, un visi tie cilvēki… Ak, kungs, es tūlīt apraudāšos! Diena bija smaga, todien man bija sacensības, pēc tam vēl arī kāzinieki, un tad vakarā plenēra noslēgums Rūmē. Bet tas, ko teica tad, tas man gandrīz kā fiziski iesita, tad es sapratu – jā, te ir pavisam kaut kas cits. Tu esi daļa no sabiedrības. Zasa ir maza “Powerhouse”.
Vai Tavs viedoklis par Zasu ir mainījies? Vai Zasu tagad redzi savādāk, kā pirmos divus gadus?
A: Dažreiz ikdienas steigā pazūd tas, cik Zasa ir burvīga. Bet tad, kad apstājies, vai lēnām vakarā vai agrā rītā izej pa parku – paskaties un domā – “Wow!”, un tas “wow” nekad nav bijis pazudis. Kaut vai ceļā no mājas uz stalli, ko es katru dienu eju vismaz 20 reizes. Apstājos, vienalga, lietains vai saulains, paskatos apkārt un domāju – jā! Patiešām, ir riktīgi īpaši šeit.
Un cilvēki? Kādi tie šķita sākumā un kādi šķiet tagad?
A: Sākumā man bija bail. Bet, nezinu, varbūt tāpēc, ka te ir zirgi – man ir ļoti labas attiecības ar cilvēkiem. Vismaz man liekas, ka ir ļoti labas attiecības. No sākuma bija sajūta, ka vietējie vēlējās it kā aizsargāt “Bērzzemniekus”. Kamēr vēl mēs bijām pavisam jaunie ienācēji, bija sajūta, ka vietējie raizējās un izteica rūpi – “Jums tur šitā un tā, un tā un šitā būtu jādara”, bet tagad jau ir mierīgāk. Droši vien, ka bija bažas par to, vai šī vieta nekļūs par slēgto, absolūti privāto teritoriju. Tagad visi ir sapratuši, ka šī ir vieta sabiedrībai, visiem, un nekad netiks atšķirta no Zasas.
Tu daudz strādā ar bērniem. Vai apzinies, cik tas ir liels ieguldījums nākamās aktīvās un labās paaudzes audzēšanā?
A: Ja godīgi, tas man nebija ienācis prātā, tas notiek kaut kā organiski. Vienkārši bērni nāk, daži burtiski “līp” pie staļļa, nevar viņus dabūt nost. No sākuma man bija grūti, jo esmu pēc dabas intraverts cilvēks, bet tagad viss kārtībā. Tā viņi nāk, krāj savus punktiņus, un tad viņi šos savus sakrātos punktus var iemainīt pret mācību stundām vai inventāru.
Ir četri vietējie bērni, kas dzīvo tepat un nāk vairākas reizes nedēļā, riktīgi “pielipuši”. Palīdz ar visiem staļļa darbiņiem. Un, ja viņiem ir, piemēram, dzimšanas dienas, tad mēs kaut ko vairāk izdarām ar zirgiem, lai viņiem priecīgāks prāts. Ved savus draugus, lepni rāda, ko un kā viņi te dara, arī draugi tad pieliek savu roku, piedalās staļļa dzīvē.
Tagad daudziem arī laukos vairs mājās nav nekādu dzīvnieku, labākajā gadījumā, suns vai kaķis. Zirgs ir liels, spēcīgs dzīvnieks, kas prasa pavisam cita veida empātiju un respektu.
A: Bērnam mājās dzīvnieks ir pierasts, bet, kad tu ej uz stalli, oooh, tas ir pavisam kaut kas cits. Visi zirgi mums ir ļoti labi, bet, tāpat – ja ļoti vējaina diena, dzīvnieki ir nemierīgi, tas ir jāsajūt, jārespektē, jāmācās saskaņoties.
Vai realitāte šeit, Zasā, ļoti atšķiras no ideālās bildes, kādu Tava galva Tev sazīmēja, gandrīz gadu Lielbritānijā gaidot pārvākšanās brīdi? Vai atceries, kā Tu biji to iztēlojusies? Cik tas atbilst īstenībai, vai arī nemaz neatbilst?
A: Neatbilst gan! Man šķita, ka būs vairāk kā filmā. Tāpēc, ka jauna un dumja, kā saka. Man šķita, ka viss būs viegli, es visu varu, es darīšu tā un būs tāds rezultāts, darīšu tā – un rezultāts būs šāds. Bet realitātē jau tā nav. Tad, kad tu dari kaut ko, rezultāta varbūt nemaz nav! Tas arī bija grūtākais pirmos divus gadus – ka nekas neaizgāja tajā idillē.
Bet ar visu to, cik grūti, cik daudz bija raudāts un naktis negulētas aiz neziņas un panikas, jo esi aizgājis no algota darba un ielecis pilnīgi citā pasaulē, pat tad, kad bija grūti – nenožēloju nevienu dienu. Izgāju ārā, redzēju to vidi vai arī, ja bija sliktas dienas, tad atnāk kāds cilvēks un saka – cik te skaisti, un kādi forši jums tie zirgi! Un es tā: āh, paldies! Un atkal viss nostājās savās vietās.
Ar laiku sevi pāraudzini, izaudzini. Ir jādara lēnām, pa punktiem. Viss būs tikai ar smagu darbu. Un, iespējams, nav jāgaida, lai piepildās skaistais sapnis tieši tāds, kā biji iztēlojies. Sapnis jau piepildīsies, tikai citā veidā un citādā procesā. Nedabūsi visu uzreiz.
Atceries, pagājšvasar runājām par mūzām. Par jauno mūzu Zasai tad izdomājām radošo rezidenci. Kā Tu to jūti, cik lielam brīnumam būtu jānotiek, lai jaunā mūza Zasā piedzimtu? Lielam, lielam brīnumam, vai arī pietiktu ar tādu, vidēji lielu brīnumu?
A: Es domāju, ka nemaz ne tik lielam. Domāju, ka tas ir iespējams. Ir jābūt vai nu tādam cilvēkam, vai arī tādai iespējai. Un, es domāju, ka tāda iespēja parādīsies. Jo Zasā viss parādās!
Vai nav tā, ka tomēr primāri jābūt cilvēkam? Jo iespējas jau ir, tās ir visu laiku. Vai arī – šāda iespēja var parādīties pēkšņi, uz nedēļu vai mēnesi. Bet, ja nav, kas tajā brīdī iespēju paņem? Neviena iespēja negaidīs mūžīgi.
A: Jā, man būs nopietni jāparunā ar to savu britu draudzeni, kam Zasā vajag mājiņu…
Ja tajā, 2016. gadā, būtu pamanīts šis pats īpašums, tikai 10 km tālāk, pa zemes ceļu? Vai būtu pirkuši?
A: Nē, nebūtu! Noteikti nē, jo to mēs esam atēdušies līdz mielēm, savā Vecumnieku īpašumā, kur 9 mēnešus gadā grants ceļš ir neizbraucams. Tieši tāpēc arī to īpašumu pārdevām, lai varētu iegādāties “Bērzzemniekus”. Jo netiek klāt, vienkārši netiek. Kad mākleris mūs veda skatīties šo vietu, pamanījām, ka tūliņ beidzas asfalts, un visi ievilkām elpu ļoti dziļi. Un tad, paldies Dievam, pagriezāmies uz Zasu, pa asfaltu, un varējām elpu izpūst. Nē, ja nav asfaltēta ceļa, par jebkāda veida uzņēmējdarbību var praktiski aizmirst.
Vai ir kaut kas, ko Tev saka pilnīgi visi “Bērzzemnieku” apmeklētāji? To, ka visiem patīk Zasa, tas ir skaidrs, bet vai ir kaut kas cits, ko saka pilnīgi visi?
A: Ēdināšana! Tas, ka Zasā nav iespējams paēst sestdienās, svētdienās. Mēs ļoti uz to zaudējam. Šeit ir, ko darīt pilnas 2-3 dienas, bet, ja viņiem jābrauc paēst uz Jēkabpili…
Tā ka mums par šo ļoti jādomā, ļoti. Vismaz uz sezonu, kaut vai treilerīti nopirkt un iekārtot. Daudzi paliktu šeit ilgāku laiku. Kaut kas jāizdomā. Iespējams, kaut kas ļoti stilīgs, lai “paķertu” uz īpašu pieredzi, ja reiz pašlaik nav tādu finansiālu iespēju, lai uztaisītu nopietnu restorānu.
Tad tā ir vēl viena doma, ko jāierunā tajā brīnumu mākonī, kur vēl šobrīd lidinās radošā Zasas rezidence?
A: Jā! Atcerieties? Zasā viss parādās!
Sarunājam ar Annu, ka tad, kad atkal atgriezīsies siltums, kurš īsu brīdi bija pabāzis degunu Latvijā, bet tad atkal nepatīkami strauji aizcirta ciet durvis, iesim Zasas parkā atklāt no jauna šo skaisto vietu. Jo, lai arī lēni un pamazām, bet tomēr – sāk uzņemt ātrumu sulas veco koku stumbros. Vēl drusku un nekas tās neapturēs, parkā valdīs zaļi noslēpumains pakrēslis, pie Vešerienes mājas papardes izritināsies pusotru metru augstās, bārkstainās piltuvēs un dīķīšos iešalksies strūklakas. Zasa gaidīs ciemiņus un darīs laimīgus savējos kā ik gadu, kā ik dienu.