Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 22. februārī.
Bebrenes kopiena
Bebrene ir īstā vieta, kur ciemoties strauja pavasara pirmdienā – sniegs kūst, mazas urdziņas pāraug strautos, un teju, teju būs klāt šīs kopienas piektais gadalaiks – atbūda jeb pali. Kūstošā sniega ūdeņi mūsu sarunu padara dzirkstoši dzīvelīgu. Kaut gan Bebrenē nevar būt citādi. Šo Sēlijas ciematu nav skāris nedz ziemas, nedz pandēmijas sastingums.
Nemaz nav jājautā, kā bebrenieši pavada ierobežojumu un izolācijas laiku. Tikšanās sarunāta kultūras nama telpās. Tās šobrīd tukšas un varam sarunāties ar divu, trīs vai četru metru distanci, kamēr vien labi nostādītās lauku cilvēku balsis ļauj vienai otru sadzirdēt. Kultūras nama vestibils ir pārvērsts par īstu mākslas darbnīcu – šeit top jaunas norādes palieņu pļavām, Akmeņupes dabas takai, velomaršrutiem, durvis un logi rūķu namiņiem, dzērvju ģimenes silueti. Un monumentāla norādes zīme „Bebrenes pagasts Sēlijā”.
Kas to visu dara?
Benita Štrausa (B): „To mēs paši, par pašvaldības budžeta līdzekļiem. Māksliniece ir Mārīte Zvaigzne, amatu savienošanas kārtībā arī kultūras nama apkopēja. Pasākumi šobrīd nenotiek, tīrīšanas mazāk. Koktēlnieks Sandis Strods, citkārt arī pagasta strādnieks, šobrīd maina automašīnai riteni. Labi izmantojam šo laiku!”
Un te nu mazliet samulstam, jo būtu jāraksta „Bebrenes pagasta pārvaldniece” , kas atbilst patiesībai. Taču Benita ir vēl tik daudz kas cits! Biedrības ‘’Dvietes senlejas pagastu apvienība’’ dibinātāja un vadītāja, Dvietes Senlejas Vides informācijas centra „Gulbji” izveidotāja un uzturētāja. Pagasta spēks. Tieši tādas pašas ir Bebrenes pagasta kultūras un tūrisma organizatores Līga Pauļuka un Maija Lasmane, kuras piedalās sarunā.
Līga Pauļuka (L): Bebrenes ciems jau savas izcelšanās sākumā ietver divas ļoti mūsdienīgas pamatvērtības – dabu un cilvēkus. Savu vārdu tas ieguvis no Bebrupītes, kura plūst caur muižas parku. Pirmoreiz rakstos Bebrene minēta 1562. gadā. Arheoloģiskie atradumi pagasta teritorijā liecina par to, ka Bebrenes apkārtne apdzīvota, jau sākot ar akmens laikmetu. Bebrenes ciems ir viens no nedaudziem Latvijā, kura apbūve tieši piekļaujas muižas ansamblim un veido ar to kopēju plānojuma struktūru un vienotu Bebrenes kultūrvēsturisko „seju”. Tajā noteicošā loma ir muižas ēkas (1896.g.) un baznīcas (1797.g.) izkārtojumam uz vienas kompozīcijas ass, kura stiepjas dienvidu – ziemeļu virzienā. Bebrenes muižas ansamblis ir viens no nedaudziem Sēlijā, kurā pilnībā saglabājušies visi 19. gs. Bebrenes muižas apbūves elementi – kungu māja, palīgēkas, parks ar vārtiem un žoga fragmentiem.
Skaidrs, ka Bebrene ir Sēlijā, par to šaubas nerodas. Un šeit ļoti godā sēliskās tradīcijas. Pat pagasta oficiālajā informācijā bebrenieši raksta īsti sēliskā garā, mazās apdzīvotās vietas dēvējot par salām: „Bebrenes pagasta teritorijā ir divi ciemi – Bebrene un Ilze. Teritorijā izkaisītas arī ‘’salas’’ – vairāku mājvietu grupas, mums ir ‘’Putnu sala’’, ‘’Pudānu sala’’, ‘’Užuļu sala’’, ‘’Būku sala’’, ‘’Sīļu sala’’, ‘’Františķu sala’’ un citas.”
B: Ir mums daļa cilvēku, kuri uzsver, ka ir latgalieši, un arī tagad Latgalē dzīvo. Tomēr pagasta aktīvākā daļa ir Sēlijas patrioti.
Paturam rokās arī pašu svaigāko sēliskās identitātes stiprināšanas veikumu – pagaidām vēl tikai uz printera izdrukātu grāmatiņu „Bebrenes sēļu dzimtu māju valodiņa”, ko sastādījušas Benita Štrausa, Anita Skrimble un Bebrenes bibliotekāre Emma Malahovska. Šeit saruna dabiski aizplūst pie kopienas aktīvākajiem cilvēkiem. Ak, Emma! Tādu bibliotekāri varētu novēlēt katram ciematam. Ziniet, ko viņa dara? Piemēram, ar „Google translate” palīdzību no franču valodas tulko grāfu Plāteru – Zībergu dzimtas vēsturi. Tas ir tikai viens piemērs. Pie tam – personas dokumenti saka, ka Emmai jau krietns brīdis būtu jāpavada nopelnītas pensijas rāmumā. Un Lorija Kaminska, senioru kopas „Sidrabrasa” vadītāja, Olga Dogžina, rokdarbu kopas ‘’Māra’’ vadītāja. Publikācijas par „Māras” slavenajām zeķēm Milānas modes skatē taču visi ir lasījuši!
L: Brīžiem man šķiet, ka Anita nevis staigā, bet teleportējas. Ciemats taču ir liels, bet viņa paspēj visu – izlikt dekorācijas, Valentīna dienas vakarā sveces iededzināt, un pēdējo papīriņu novākt pilnīgi katru dienu.
Tad vēl ir skola ar tās aktīvo direktori Ēriku Šaršūni, pagasta iestāžu vadītāji, uzņēmēji un zemnieki….. Plaša, darbīga kopiena, visus nosaukt vārdā nemaz nemēģināsim, jo noteikti kāds tiks piemirsts.
Vai varat iedomāties, ka nelielā Sēlijas pagastā, kurā 2021. gada sākumā ir deklarējušies 767 iedzīvotāji, reģistrētas 14 biedrības? Un vēl 8 interešu kopas? Pie tam, tie nav Uzņēmumu reģistra statistiskie dati. Šīs ir biedrības, kas Bebrenes pagastā patiešām darbojas.
Kur tad slēpjas ciemata fenomens?
L: Domāju, ka vislielākā nozīme bebreniešu aktivitātē ir tam, ka mums ir liels cilvēku ar augstāko izglītību īpatsvars. Šeit ļoti ilgi ir darbojusies gan vidusskola, gan tehnikums. Tie ir pedagogi, laboranti, speciālisti, viņu ģimenes. Un šie cilvēki arī pēc aktīvo darba gaitu noslēguma grib piedalīties sabiedriskajā dzīvē, ieguldīties savas dzīvesvietas attīstībā. Viņi to spēj. Viņiem ir zināšanas, atbildība un atdeve.
Tai pašā laikā, skatījums uz to, ko NVO sektors dod vietas attīstībai, nemaz nav tik viennozīmīgs.
L: Es vēl ļoti maz ko zinu tieši par biedrību darbu, projektiem. Bet ir arī tā, ka biedrības nopērk inventāru, taču tā izmantošana tiek pārtraukta. Velosipēdi jāremontē, slēpes arī jākopj un jāizmanto. Un viss – nav nevienam. Nedomā par ilgstpēju. Man šķiet, ka aktīvi un ilgstoši darbojas tās biedrības, kas spēj nopelnīt, tad arī interese par aktivitāti ir lielāka.
B: Biedrības tomēr daudz dod visai teritorijai. Jā, tas prasa nepārtrauktu darbu. Un tā peļņa, ko Līga minēja, tā jau nav peļņa – tas viss ir jāiegulda, lai attīstītos vieta un tu varētu īstenot tos lielos plānus. Ne vienmēr būs projekti. Un ne jau visu var izdarīt ar projektiem vai pašvaldības budžetu. Oficiāli reģistrēta NVO tomēr satur cilvēkus kopā, veidojas kopīgs viedoklis, atbildība.
Visas vienojamies par to, ka NVO lomu Bebrenē visā pilnībā varētu novērtēt gadījumā, ja šīs organizācijas pēkšņi pazustu. Izkristu kā pērles no vainaga. Un tad tikai redzētu tos tukšumus – pakš, nav Dvietes senlejas vides informācijas centra, nav mīlīgo savvaļas zirdziņu un pinkaino govju palieņu pļavās; pakš – nav tūrisma piedāvājuma Bebrenes skolā; pakš – nav „Sēleņu” uzrakstīto un izdoto grāmatu; pakš – nav skaisto zirgu un sacensību Bebrenē… Un tā pa vienai vien. Cik daudz paliktu no vainaga krāšņuma?
Biedrības un aktīvie cilvēki Bebrenē ir. Taču, kā ar tiem, kas aizbraukuši? Vai ir cilvēki, kas atgriežas? Varbūt atbalsta dzimto ciematu no attāluma?
L: Es pati esmu tāds cilvēks. Atgriezos Bebrenē pēc vairāku gadu darba ārzemēs. Kas ir svarīgi, lai šī atgriešanās notiktu? Vispirms jau – mājas, dzīvesvieta. Un tā mums bija, ģimenes māja. Tad noteikti ir jāsaskata darba, uzņēmējdarbības iespējas. Ne vienmēr tas notiek ātri, un arī ne visiem izdodas. Mums ar vīru šobrīd ir zemnieku saimniecība, un es nepilnu slodzi strādāju Bebrenes pagastā par tūrisma speciālisti. Esam laimīgi par atgriešanos! Un pagastā neesam tādi vienīgie.
Ne vienmēr ir jābūt uz vietas, lai veidotu aktīvu kopienas daļu. Bebrenē jums spilgts piemērs ir Guntis Malaševskis, kurš šobrīd dzīvo Kauņā.
B: Guntis mums izveidoja pagasta mājaslapu manabebrene.lv . Tā bija viņa ierosme, pilnīgi brīvprātīga. Viņš arī lapu uztur, regulāri atjauno informāciju. Mēs tikai aizsūtām un dienas laikā viss tiek ievietots. Par brīvu, jā.
L: Šai lapā mēs arī aicinājām jauniešus, cilvēkus, kuri mācās un strādā gan Latvijā, gan citur pasaulē, atsūtīt savus iespaidus par dzimto vietu. Ja jūs zinātu, cik visi viņi bija priecīgi! Pateicās par to, ka atceramies, ka interesējamies par viņiem, ka viņu domas ir svarīgas. Jā, tas ir ļoti būtiski – veidot šo saikni ar kopienu, parādīt, ka neesam viņus aizmirsuši. Pati ļoti labi apzinos, cik tas ir svarīgi.
Tik aktīva un moderna pagasta mājaslapa Latvijā ir retums. Un izrādās, ka par to pilnīgi brīvprātīgi rūpējas ne tikai Guntis Malaševskis. Par kvalitatīvajām Bebrenes fotogrāfijām paldies pienākas Gunta tēvam Viktoram Malaševskim. Savukārt viņa mamma māksliniece, pensionēta zīmēšanas skolotāja Valentīna palīdz ar profesionāla lapas noformējuma veidošanu. Inteliģentas ģimenes ieguldījums savā kopienā. Bebrenieši ar savu diasporu strādā ļoti mērķtiecīgi un personīgi. Tā nav tikai ziņa sociālajos tīklos, novada avīzē vai mājaslapā. Bebrenieši savējiem zvana un runā. Pie tam – ļoti labi zina, kuram ko paprasīt. Un ieguvums jau veidojas ne tikai Bebrenei. Tā šobrīd par Sēlijas kopienām gatava rakstīt portāla TVNET žurnāliste Jolanta Roze, bijusī bebreniete. Dodiet tikai ziņu!
Tomēr kāda tad ir Bebrenes unikālā vērtība, ja tā jānosauc vārdā?
Maija Lasmane (M): Labāk jūs pasakiet, kas mums nav unikāls? Nosauciet kaut ko!
Abas pārējās dāmas smejas, norādot, ka unikāla ir Maija – viņa varētu veiksmīgi startēt sieviešu StandUp komēdijās.
B: Bebrene ir unikāla pērle Sēlijas vainagā. Unikāla pati par sevi.
L: Redziet, man ir tā kā svaru kausi – vienā ir dabas un vēstures vērtības, un otrā – Bebrenes aktīvo cilvēku kopums. Nekādi nevaru izšķirties, kurš kauss ir smagāks.
Varbūt tieši harmonija ir Bebrenes unikalitāte? Veselīgais līdzsvars starp dabas un cilvēku resursiem. Diženi! Viss šai dienā izskatās tik žilbinoši labs. Pat aizdomīgi labs. Un šķiet, ka jautājumu par sadarbību ar pašvaldību mierīgi varētu izlaist, jo Benita taču ir pagasta pārvaldiece, un Līga ar Maiju – arī pašvaldības darbinieces. Tātad, viss ir izcili, viss kārtībā. Taču izrādās, ka tā nebūt nav.
Bebrenieši ar jēdzienu „pašvaldība” uztver lielo, Ilūkstes novada administrāciju. Pagasta darbinieki ir vietējā kopiena, kas sevi nenodala no NVO, uzņēmējiem, aktīvo cilvēku interešu grupām. Un no sadarbības ar novada pašvaldību gan varētu vēl daudz ko vēlēties.
B: Reāli novadā katrs pagasts darbojas pats par sevi. Un Ilūkste atkal pati par sevi. Mēs to esam pieņēmuši, rēķināmies ar situāciju. Un strādājam paši par sevi. Bebrenē un Bebrenei. Ļoti trūkst tāda kopīga skatījuma, uzstādījumu no novada pašvaldības puses.
Ielūkojoties dokumentos, šī sadarbība rādās ļoti laba – Ilūkstes novada attīstības programmas investīciju plānā tieši Bebrenē paredzēts ieguldīt ļoti daudz. Pat Kafijas muzeju izveidot! Realitātē Bebrenes aktīvajai kopienai traucē tas, ka novada pašvaldībā bieži mainās darbinieki. Ierosinājumiem, iesniegtajām idejām, nav pārmantojamības. Tas, kas izrunāts ar vienu darbinieku, nākamajam jau nolicies tālajā plauktiņā. Tā arī no ierosinājuma izveidot „Radošo kvartālu” uz Bebrenes tehnikuma nepilnīgi izmantotās infrastruktūras bāzes, pāri palicis „Kafijas muzejs”. Pašas esot bijušas pārsteigtas, šo nosaukumu lasot, atzīst bebrenietes.
Bet ir gan tā, ka reālie pašvaldības ieguldījumi Bebrenē ir tiešām nozīmīgi, sevišķi salīdzinot ar citiem Ilūkstes novada pagastiem un mazpilsētām.
B: Jā, ir kas apskauž, un saka, ka Bebrenei atkal kaut kas iedots. Taču kopienai, pagasta darbiniekiem ir aktīvi jāpiedalās novada Attīstības programmas izstrādē! Sūta taču veselas tabulas, un mēs katru reizi tās uzcītīgi pildām. Ir sarakstīts precīzi, ko izveidot katrā no Bebrenes pašvaldības īpašumiem, kā to izmantot un atdzīvināt. Savus sapņus vajag pierakstīt! Un, ja nu neesi pierakstījis neko, tad nav jābrīnās, ka piepildās arī tieši nekas. Ne jau viss no pierakstītā ir piepildījies, tomēr esam panākuši daudz.
Kādu bebrenieši redz Sēlijas nākotni pēc pieciem, desmit gadiem?
M: Nu, tas ir no jauna atdzimis velosipēds, Sēlija taču te ir visu laiku bijusi!
L: Ir īstais laiks, lai ietu uz augšu. Tas jāizmanto. Šeit ir mūsu priekšrocības, salīdzinot ar citiem reģioniem, kam jau ir skaidra pozīcija. Laba nākotne. Tomēr ļoti nepieciešams atbalsts reģioniem „no augšas”. Mums stāsta par Austrijas īpašajiem reģioniem, ir Norvēģijas, Skotijas pieredzes. Taču – tur ir milzīgi valsts resursi, kas šiem reģioniem tiek piešķirti!
B: Īpašs reģions būs Sēlija. Reģions, kurā cilvēki būs saglabājuši senos amatus, valodu un dzīvesziņu. Būs aptvēruši savas īstās vērtības.
Sēlija būs Viedais Reģions, par to mēs vienojamies Bebrenē.
Vai Viedajā Reģionā iederas arī tā austrumu daļas kopienas – Demene, Svente, Medumi, Skrudaliena un citas? Daugavas kreisais krasts līdz pat Baltkrievijas robežai?
B: Vēsture mums ir kopīga. Un Daugava jau nodala Sēliju no Latgales. Saglabājusies raksturīgā arhitektūra, tā Lietuvas pierobežas situācija arī kopīga. Baltkrieviju mēs šeit varbūt jūtam mazāk. Atšķirība ir tā, ka tur ir vairāk iebraucēju, Daugavpils tuvums to ļoti ietekmējis. Tas maina mentalitāti, kaut arī Sēlija jau vēsturiski ir daudznacionāla.
M: Lietuvas robeža mums ir kopīga. Protams, ka tas ietekmē cilvēkus, sadzīvi. Ir Sēlija arī tur, drusku uz austrumiem no Bebrenes.
L: Noteikti tā ir Sēlija! Vienkārši, ar tiem cilvēkiem ir vairāk jārunā, mums jāsatiekas, jāskandina „Sēlija, Sēlija”, un tad jau viss notiks.
Novēlējums visām Sēlijas kopienām – kā austrumos, tā rietumos no Bebrenes?
M: Kotram mīstam pa košukam ar kartupim – kod vādars pylns, tod cylvāks loboaks i spraunoaks palīk!
Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.
ATKLĀJ SĒLIJU!
