Červonkas kopiena

1925. gadā Solonājas pagastu pārdēvēja par Salienas pagastu. 1935. gadā Salienas pagasta platība bija 178,91 km² un tajā dzīvoja 3839 iedzīvotāji. 2009. gadā Salienas pagastu iekļāva iekļāva Daugavpils novadā, pēc pēdējās, 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas, tas ietilpst Augšdaugavas novadā. Taču mūs interesē tieši Vecsaliena, kur tā krāšņā Červonkas pils. Kā dzīvo šeit?

 

Meklējot informāciju interneta resursos, uzkrītoši daudz parādās izcilu Červonkas pils un parka fotogrāfiju un aprakstu. Taču – par cilvēkiem nekā. Par tiem, kuri šo skaistumu uztur un saglabā. Arī attēlos cilvēku faktiski nav. Tikai statistikas dati: Červonkā ir deklarējies 91 cilvēks. Iedzīvotāju nacionālais sastāvs: latvieši 15,7%; krievi 51,6%; poļi 15,4%; baltkrievi 13,5%; citi 4,7%.

 

Meklējam Červonkas kopienu. Un mums ir izdevies satikties kopējā sarunā. Tādā, kas ierakstās atmiņā kā tetovējums – ar sāpēm iegūts un neizdzēšams. Červonkas pils tiešām ir pagasta un kopienas centrs. Šeit darbojas pagasta pārvalde, bibliotēka, feldšeru punkts, bāriņtiesa, sociālais dienests, iekārtota grezna laulību ceremoniju zāle. Šajā zālē arī tiekamies. Balti pārklāji uz krēsliem, pušķi, lentas, svečturi. Pat kļūst neērti bez svinīgas kleitas. Ierodas pagasta pārvaldniece Svetlana Kursīte, ierodas sociālā darbiniece Tatjana Babina, jauniešu lietu speciāliste un vēl krietna daļa no reālās, dzīvās kopienas – tieši no parka sakopšanas darbiem.

Kontrasts, kontrasts un kontrasts. Gumijas zābaki un sakrustotas rokas. Mūs nesapratīs. Pat neklausīsies. Ejam pēc kafijas un cepumiem? Nē, neejam. Diezin, vai tas ir mums.

Tatjana Babina (T): (laužot sastingumu) „Nu, ja jūs atvestu kotletes un gurķīšus, tad gan mēs ietu!”

Ak, lieliskā Tatjana! Červonkas pils torņa smaile un sarkano ķieģeļu dzelošais košums, červone, červone…

Parādās smaidi un komentāri. Vēl lielākus smaidus izsauc mūsu Sēlijas vidienes mēle, kas tik grūti lokās krievu valodā. Runājam, kafiju dzeram, anketas pildām un arī cepumi, izrādās, ir tīri tā nekas. Nākamreiz būs tās kotletes un gurķīši, nākamreiz. Šoreiz jau esam tikuši ļoti tālu – sarunājamies, un saprotam viens otru. Esam satikušies Červonkas kopienā.

 

Kas tad rūp Červonkai? Un vai tā ir Sēlija, Augšzeme?
Svetlana Kursīte: Grūti pat pateikt. Arī Latgale neesam. Pierobeža? Nu, varbūt, Baltkrievijas robeža tepat ar roku sasniedzama. Tomēr visvairāk mēs esam Červonka. Pils ļaudis. Savas zemes ļaudis. Jaunienācēju maz, dzīvojam 30, 40, 60 gadus jau šeit. Sava zemīte ir teju katram, to kopjam. Jaunie gan daudzi aizbraukuši. Anglija, Īrija, Vācija, Norvēģija, tur viņi, tur. Bet skaisti, pie mums ir tik skaisti!

Červone, červone…
T: Mani bērni gan visi ir šeit. Uz zemes.

Tatjanas teikums ievelk dziļu arumu sarunas laukā. Uz komentāru: „Jūs gan esat veiksminiece!”, viņas atbilde iedzen vēl vienu vagu:

T: Nevis veiksminiece. Es viņus tā esmu audzinājusi. Kopjam zemi. Lauksaimniecība attīstīta, ir samērā daudz vidējo zemnieku saimniecību. Ko vēl?

 

Lielas izvēles šeit nav. Ciematā darbojas viens veikals, un tepat blakus pilij (kontrasti, atkal kontrasti), izvietojies lielākais uzņēmums, kas nodrošina darbavietas – gaļas pārstrādes uzņēmums „Dubiki”. Nozīmīga ir biogāzes ražotne un naftas produktu tranzīta uzņēmums, taču tajos darbavietu skaits neliels.„Un kāda smaka nāk citreiz no tiem „Dubikiem”! Mums tas traucē, vajadzēja taču domāt, kur tādu uzņēmumu būvēt!” , kopiena viennozīmīgi parāda, kas tai svarīgāks – darbavietas vai skaistums. Un taisnība vien ir – uz pils jumta mājojošais stārķis „Dubiku” dūmos nokvēpis gluži melnīgsnējs.

 

Kā ar nevalstisko sektoru? Ir kādas organizācijas, kas Červonkā darbojas?
Nevar nosaukt nevienu. Jau pats jautājums izraisa neizpratni – kas tas ir? Jā, mazliet parunājoties un atmiņā atsaucot kādas akcijas vai notikumus, tomēr varam atšifrēt, ko nozīmē mītiskie burti „NVO”. Arī reliģiskā dzīve veidojusies vēsturiski daudzveidīga – ir pareizticīgie, katoļi, luterāņi, vecticībnieki. Taču šobrīd reliģijai maza nozīme, nav aktīvu draudžu, kas cilvēkus apvienotu. Kādas draudzes, mums taču ir pils! Ar to mēs esam izauguši, šeit pulcējamies, šeit svinam svētkus, paši to uzturam un lepojamies. Lūk, mūsu draudze, lūk, mūsu NVO.

 

T: (visu vārdā) Tagad pili grib atstāt tikai tūrismam! Mūs, vietējos cilvēkus, te vairs negrib laist. Saka, ja vajag kultūras namu, brauciet uz Skrudalienu, tas nav tālu, arī transportu pagasts iedos. Nav tas tālu, taisnība. Bet – tas nav mūsu! Paskatieties, vai tad mēs esam slikti to pili uzturējuši, parku neesam uzkopuši? Viss taču ir labi izdarīts, mēs par to rūpējamies, mēs te vienmēr esam pulcējušies, uz visiem svētkiem, saietiem. Kā tad tā? Tagad mūs te vairs nelaidīs?

Šīs patiešām ir sāpes, dziļas un patiesas. Tādas, kas vairo pārliecību par to, ka mūs nesapratīs. Pat nemēģinās. Un tie cepumiņi smukajos trauciņos, tie noteikti nav mums.

Runājam par citām Sēlijas kopienām, brauciet ciemos, sakām. Vai mūs ņems pretī? Vai runās? Nu, ja cilvēkiem ir vienas rūpes, var saprasties arī ar žestiem un zīmēm. Eh, cik labi būtu viņus atvest uz Dvieti! Tur tāda pati maza kopiena ar červoni Vandu priekšgalā tur muižu, muzeju, parku, un ceļ tik jaunas vietas klāt. Uz Ērberģi. Uz Sauku. Uz Gārseni. Uz Kaldabruņu. Mūsu, tādu savas pils un vietas mīlētāju, ir pilna Sēlija. Neesat jūs vienīgie. Un jūsu sāpes padalīsies kopējā vietbūves iedvesmā. Saliksim risinājumu plāksterus, un sūdzībrakstus novada valdīšanai palīdzēsim sacerēt.

 

Braukšana un dalīšanās vēl priekšā. Un citas kopienas par Červonkas raksturojošajām parādībām saka:
ķieģeļi, krāsainība, pils, varenība, senās sētas, vecticībnieki, mainība, dabas noslēpumi, krāšņums, daba, skaistums, cilvēki, kuri sargā vietu, kas viņiem pašiem pat nepieder…

Cilvēki. Aiz katras vietas stāv cilvēki. Aiz katra ķieģeļa un rožu dobes. Neviena pils nepastāv bez būvētājiem, kopējiem, mīlētājiem. Viņi ir priekšplāns. Un pārējais – tikai jauks fons.