Eglaines kopiena

„Mēs apņemamies uzbūvēt baznīcas tik varenas un skaistas, ka cilvēks tajās sajustos vēl pacilātāki kā mežā”. Tā krietnas tūkstošgades attālumā zobenbrāļu ordenis esot solījis senajiem prūšiem.

Un no visiem varenā meža kokiem tieši egles ir tās, kas mūs vedina domāt par torņiem, katedrālēm, tiekšanos pēc zvaigznēm un zinībām. Zilgani meži slāņu slāņiem, egļu galotņu pilni, paveras no Eglaines jeb Lašu mācītājmuižas lieveņa. Muiža būvēta stāvā Sēlijas vaļņa kāpumā. Sētā lieli ozoli, kur muguru atspiest, lai mežu viļņojuma varenums tevi, mazo cilvēciņu, no kājām nenogāž. Šeit ir īstā vieta, kur dzimt tiem, kas redzēs zvaigzni katras egles galotnē. Un 1714.gada 27. augustā viņš ir klāt – Gothards Frīdrihs Stenders. Latwis.

No mācītājmuižas lieveņa raugoties, ainava divās simtgadēs nav pārlieku mainījusies. Ozoli, mežu varenums un zilgā apvāršņa dūmaka ir tepat. Cilvēku dzīvošana gan, protams, gājusi savu gaitu. Šobrīd mācītājmuižā darbojas Stendera muzejs, kura saturu un dvēseli veido biedrība „Stendera novadnieki”.

Kā tad radās Stendera muzejs?
Miervaldis un Ilga Brodovi: Ceļš līdz muzeja izveidošanai un noturēšanai nav bijis nekāds vieglais. Protams, to ietekmējušas atkārtotās pašvaldību reformas. 2014. gadā notika pārmaiņas Ilūkstes novada kultūras darba organizācijā. Pašvaldība uzskatīja, ka Stendera muzejam naudas vairs nav. Tad eglainieši par muzeju gādāja brīvprātīgi. 2015. gadā nodibinājām biedrību „Stendera novadnieki” un pagasta pārvalde mums nodeva atslēgas.

Ja reiz tā, tad jāsaimnieko vien ir, bijušais Ilūkstes novada priekšnieks to arī apstiprinājis. Sākotnēji biedrībā darbojusiess Stefānija Lazdāne, Helēna Plone, Vits Bacāns, Jānis Ruļuks un citi brīvprātīgie, taču bagātie mūža gadi komplektā ar pastāvīgu resursu trūkumu, paveikuši savu. Taču stafeti veiksmīgi pārņēmis spilgtais Brodovu duets.

Miervaldis (M): Mācītājmuiža šeit bijusi līdz 20. gadsimta četrdesmitajiem gadiem. Un tad, padomju laikā, – gan veterinārais iecirknis, gan dzīvokļi. Par laimi, ēka nav pagalam sagrauta, saglabājusies vēsturiskā noskaņa.

Telpas tiešām ir senlaicīgas. Iekurtās krāsnis pamazām atvirza rudens vēsumu un gādā par neatkārtojamu malkas, sena koka un rudens lapu smaržu. Bez šaubām, jauks eiroremonts darbošanos atvieglotu, tomēr „Stendera novadnieki” atzīst, ka svarīgākais ir ēkas mājīgums, noskaņa, nevis nenozīmīgas sadzīviskas ērtības. Arī uz tikšanos sanākušie eglainieši mierīgi sēž mēteļos. Dzeram tēju un sarunājamies, tūlīt būs siltāk, un vispār – ir taču rudens, tam vēsumam jābūt.

Kas tad īsti ir Eglaine, no kurienes sanākuši Stendera novadnieki?
Braucot pa kvalitatīvo un nenoslogoto valsts autoceļu P70, Eglaine ir labi pamanāma. Par to gādā gan šarmantais Lašu muižas vārtsarga namiņš, gan staltā Lašu Evanģēliski luteriskā baznīca, gan Stendera piemiņas akmens no ceļa saskatāms. Daugavpils esot kā ar roku sasniedzama – tikai 38 kilometri, tuvākā pilsēta Ilūkste tikai 11 kilometri. Ja vēlies skaistu mazpilsētas noskaņu, vari doties uz Subati, ja vilina ārvalstu ceļojums – raugi, Lietuvas robeža tepat vien ir. Pastaiga dabā – lūdzu, Pilskalnes Siguldiņas dabas takas rokas stiepiena attālumā.

Šis pats autoceļš Eglaini it kā sadala divās daļās. Tā viena, kas Sēlijas valnī augšup tiecas, un tā otra, kas aizplūst Lietuvas robežas virzienā. Augstienes daļa ir senāka, te kādreiz atradusies Lašu muiža, no kuras saglabājies vien vārstsarga namiņš, Stendera muzejs, piemiņas akmens.

Otra ir jaunākā daļa ap staciju. Šobrīd ciematā dzīvo ap 300 cilvēki. Ir pagasta pārvalde, darbojas kultūras nams, bibliotēka, pasta nodaļa, veikals. Majestātiska nu jau slēgtās skolas ēka. Vēsturiska dzelzceļa stacija. Visu četru konfesiju baznīcas – luterāņu, katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku lūgšanu nams.

Dzelzceļš! Tieši dzelzceļam jāpateicas par Eglaines ciema izveidošanos un uzplaukumu, kas noticis jau 20. gadsimta sākumā, kad uz Radvilišķu–Grīvas dzelzceļa līnijas izbūvēta Eglaines stacija. Līdz Baltijas valstu okupācijai 1940. gadā šeit kursējuši vilcieni gan no Lietuvas uz Poliju, gan Ziemeļu ekspreša vagoni no Maskavas uz Berlīni.

Jaunu iedzīvotāju pieplūdumu un ar to saistītās izmaiņas Eglaine piedzīvo 20. gadsimta 60. gados, jo šajā laikā tiek uzbūvēta naftas pārsūknēšanas stacija „Ilūkste”. Gar Eglaines staciju dienā virzās pat 40 kravas vilcieni, ir aktīva arī pasažieru vilcienu plūsma. Lūk, no šejienes tolaik var aizbraukt gan uz Šauļiem, gan uz Kaļiņingradu, par tuvējo Daugavpili nemaz nerunājot. Šādai kustībai ir vajadzīgi cilvēki, un viņi arī ierodas.

Anna Rubļevska (A): No Lietuvas vairums iebrauca, krievi un baltkrievi. Tur ar viņiem krieviski neviens nerunāja. Te bija vienkāršāk, Eglainē jau vēsturiski dzīvojuši dažādu tautību cilvēki. Gan krievi, vecticībnieki, gan poļi. Poļi laikam visvairāk.

Annas kundze šobrīd ir vienīgā dzelzceļa stacijas iemītniece, vīrs visu mūžu nostrādājis par stacijas dežurantu, viņa – Eglaines skolā.

A: Iedomājieties, 1953. gadā skolas latviešu plūsmā bija 574 skolēni, krievu plūsmā – ap 200. Uz Eglaines skolu nāca bērni no visas plašās Lietuvas pierobežas. Jā, no tām vietām, kas tagad ar krūmiem aizaugušas.

Tik lielam skolēnu skaitam bija nepieciešams arī liels skolotāju kolektīvs. Gan Anna, gan Olga un Teresa atzīst, ka padomju gados Eglaines dzīves toni noteicis pedagogu kolektīvs. Vide bijusi ļoti disciplinēta, visi piedalījušies pasākumos – gan krievi, gan latvieši. Pasākumi arī organizēti kvalitatīvi, lai cilvēkiem prieks un interesanti.

Un kā ir šodien? Uz tikšanos sanākuši sudraba gadu ļaudis, no jaunajiem eglainiešiem pamaz. Šeit izceļas diskusija – tie, kas joprojām dzīvo Eglainē, tie jau uz pasākumiem nenāk, viņi strādā Daugavpilī, šeit tikai nakšņo. Jā, uz Daugavpili arī pārcēlusies lielākā daļa eglainiešu, mainoties laikam un samazinoties darba iespējām.  Kopiena esot pasīva un sadalījusies. Mācītājmuiža par sevi, eglainieši atkal par sevi. Tomēr pārsvaru ņem atšķirīgā balss.

Ilga Brodova (I): Paskat, uz Glika ozolu stādīšanu taču tik daudz cilvēku sanāca! Un uz Baznīcu nakti arī. Un uz koncertiem baznīcā. Nāca vietējie taču, vienalga, latvieši vai krievi. Manuprāt, cilvēkiem vajag kvalitatīvus pasākumus, lai ir interese un jēga atnākt.

Kvalitāte un ilgtermiņa skatījums, tas ir tas, ko gaida eglainieši, par to vienojamies. Ar ilgtermiņa skatījumu uz vērtībām šeit tiešām ir noticis dažādi. Piemēram, daudzi no mums ir pamanījuši jauko skvēru Ilūkstes pilsētas centrā. Ar strūklaku.

Cik daudzi zina, no kurienes tā vēsturiskā strūklaka tur pēkšņi Ilūkstē uzradusies?
M: No Eglaines mācītājmuižas! Jā, tieši tik vienkārši – pašvaldība paņēma, iekrāva mašīnā un aizveda uz Ilūksti (Miervaldis demonstrē fotogrāfiju).

I: Ilūkstes novadam Stendera mantojums it kā palika otrajā plānā. Darījām paši, cik varējām, un esam pateicīgi par katru atbalstu. Jāsaka, ka tagad, kad ir Augšdaugavas novads, par mums ir lielāka interese, arī atbalstu jūtam lielāku.

Vēl nopietnu atbalstu „Stendera novadnieki” saņem no Polijas vēstniecības, jo vietas vēsture ir cieši saistīta ar Tīzenhauzenu–Pšedzecku dzimtu. Spilgtākā no viņiem, un Eglaines apgaismības stāstā iederīga, ir kādreizējā Veclašu muižas īpašniece Marija Tīzenhauzena–Pšezdzecka. Viņa radījusi ilustrācijas Ignācija Kraševska un citu autoru literāriem darbiem. Taču viens no izcilākajiem Marijas Pšezdzeckas nopelniem ir pirms 126 gadiem izdotais albums „Terra Mariana. 1186-1888”, kurš tika izgatavots vienā eksemplārā un tika dāvināts Romas pāvestam Leonam XIII viņa priesterības 50. jubilejā. Albuma izveides iniciatore un mecenāte bija grāfiene Marija Pšezdecka no Tīzenhauzenu dzimtas, bet tā galvenais autors bija Latgales vēstures pētnieks Gustavs fon Manteifels.

Poļu kultūras mantojuma godināšanai Eglainē notiek svētki, koncerti un lekcijas. Protams, neviens atbalsts nenāk pats no sevis.
I: Mēs ļoti nopietni strādājam ar poļu partneriem, komunicējam, rakstām projektus. Tur arī ir tik interesanti vērot tās atšķirības – poļiem, piemēram, visu vajag pataustīt. Vispār katoļu tradīcijā tas ir svarīgi. Svēto relikvijas, piemēram, tās ir ļoti svarīgas, tām vajag pieskarties, tām ir ļoti liela nozīme šai ticībā. Eglaines katoļu kapelā atrodas Tīzenhauzenu krusts ar svēto relikvijām, un šeit varam ieinteresēt gan Polijas vēstniecību, gan poļu savienību.

Toties Valsts Kultūrkapitāla fonda Latgales kultūras programmas ekspertus „Stendera novadniekiem” nav izdevies pārliecināt vēl ne reizi. Rakstītāji ir skumji un pat dusmīgi – nu, kā tad tā! Poļiem ir svarīgas Eglaines vērtības, bet mūsu pašu kultūras programmai nav? Ja būs atsevišķa Sēlijas kultūras programma, tad nu gan! Stenders taču ir visas mūsu vēsturiskās zemes vērtība.

Arī Eglainē nav tā, ka Stenders būtu palicis tikai mācītājmuižā vien.
I: Jā, Stendera klasi izveidoja slēgtajā Eglaines skolā, ļoti skaistu vēsturisko klasi. Tikai nav, kas to apsaimnieko, rāda tūristiem. Pašvaldība jau mūs ar visu muzeju gribēja pārcelt uz skolu. Bet te taču ir lietas, ko nevar pārcelt! Te ir vēsture, jau izveidojusies atmosfēra. Ainava. Iedomājieties, tie ozoli taču mazo Stenderu redzēja. Kā lai mēs pārceļamies uz citām telpām? Taču skolas liktenis ir nezināms.

Tas, kas varētu notikt ar majestātisko skolas ēku, ir ne tikai tikšanās dalībnieku galvenā rūpe. Ne mazāk ieinteresēta vietas attīstībā ir Augšdaugavas novada pašvaldība. Ir rīkoti pieredzes apmaiņas braucieni, organizētas diskusijas, meklētas projektu finansējuma iespējas, taču skaidra risinājuma pagaidām nav, un nepieciešamie ieguldījumi ir ļoti apjomīgi.

Skolas ēku mums atslēdz jauna, smaidīga Eglaines kultūras nama vadītāja Santa Sutiņa –Zutiņa. Un ēka smaida pretī. Jau piebraucamais ceļš pie šīs skolas ir neparasti ainavisks, krītošās rudens lapas izvietojušās perfektā ritmā. Līdz paveras VIŅA. Piecstāvu skola Sēlijā! Nudien, otru tādu nezinām gan. Nešaubīgi, ēka būvēta 20. gadsimta 30. gados, tāpat kā citas „Ulmaņa skolas”, lai stiprinātu pierobežu un izglītības gaismu sniegtu šejienes bērniem.

Vēsturiskā Stendera klase iekārtota kvalitatīvi un gaumīgi, skolmeistara un skolēnu tērpi, tāfele un grifeles gaidīt gaida laika ceļotājus un burtu burtotājus. Citā telpā ierīkota tieši Eglaines skolas vēstures istaba.

Gaisma ir tas, kas Eglaines skolai piemīt neparasti lielā daudzumā. Lieli, spodri logi ar sniegbaltiem aizkariem. Plašā ainava. Pār mežu galiem, pār rudens dūmaku. Mūzikas kabinets liek ilgoties ja ne pēc skolas gadiem, tad vismaz pēc īsti jaukas pieaugušo izglītības programmas. Šeit varētu pat gammas plinkšķināt un solfedžo terminus atkārtot, lai tikai pabūtu tai augšupceļošajā apgaismojuma plūsmā.

Eglaines kopiena „Sēlijas salu” pulciņā atgriežas jau otro reizi – ar jaunu spēku, jaunā attīstības līmenī. Un Sēlijas NVO 2022. gada rudens forumā attīstības vīzijas tika zīmētas tieši Eglaines skolai. Mednieku pils, zāle ballēm, varbūt augsta līmeņa pansionāts? Pilnas galotnes ar iecerēm. Un kur tad vēl Stendera 210 gadu jubileja, kas pēc pāris gadiem būs klāt? Sēlija taču ir Stendera zeme! Tepat no Eglaines līdz Sunākstei viņš darbojies, un tik apbrīnojamas pēdas atstājis, Latvijas mēroga Leonardo da Vinči, ne mazāk!

Eglaine ir galotņu vieta, kas tāla redzējuma ilgojas. Lai mēs saprastu, kurā virzienā skatīties. Kā mums rindot tos Ābices burtus gudrības rindās. Tādās, ar mūžības diktētu pareizību, kā tie mežu viļņi, kas no mācītājmuižas lieveņa redzami. Tādās, kā liepu lapu ritms uz skolas piebraucamā ceļa. Tādās, kā ozola stumbra atbalsts sapņotāja mugurai. Būs!