Elkšņu kopiena

Rudīte Urbacāne (R): Elkšņiem nekad tā īsti nav bijis stipra administratīvā centra. Pagasts “izjuka” pēc 1921. gada valsts robežas nospraušanas – steigā, neklausoties un neņemot vērā vietējo iedzīvotāju protestus. Ilzu un Elkšņu muižas, kas dabiski veidotu pagasta centru, palika Lietuvas teritorijā.

 
Par tādu kā centru kļuva skola; tagad jau iebraucēji sākuši identificēt 1937. gadā pārbūvēto skolas ēku par muižu. Elkšņu tagadējais centrs izauga 20 gadsimta 70. gados, pateicoties skolas ēkai un skolas saimei, kas tur strādāja un dzīvoja. Skolotāju dzīvokļiem, internātam. Baznīcai klāt piecēla sovhoza kantori, ciema padomi, kultūras namu, veikalus, tipveida daudzdzīvokļu mājas sovhoza strādniekiem, individiduālās mājas speciālistiem.

Skolas ēka man personīgi vienmēr (un visvairāk pēc slēgšanas) identificējusies ar vietējās kopienas sabiedriskās dzīves centru, vides izglītības un nometņu centru. Īpašu uzklausīšanu savām idejām neesmu guvusi, izņemot – pārdot! No pārdošanas līdz šim ir pasargājis Alberta Eglīša gudrais testaments. Bet arī, ja vērtīgais mantojums trūd aiz slēgtām durvīm, tas nav civilizēts risinājums.

Saruna par Elkšņu kopienu notiek Atmiņu istabā, kuru 2015. gadā, izmantojot LEADER projekta finansējumu, izveidojusi biedrība „Vides un tūrisma attīstības klubs „Sēlija””. Tiekamies ar šīs biedrības stiprajiem balstiem – skolotāju, vēsturnieci un Sēlijas „bāku” Rudīti Urbacāni un sabiedrisko aktīvisti, bitenieci Brigitu Stepu. Abas kundzes ir sudraba gados, pilnas ar zināšanām, pieredzi un tādu sataustāmu zemes spēku. Tas arī nosaka sarunas virzienu – vēsture, secinājumi, bagātu un aktīvu mūžu bagāža. Klātesoša ir arī Elkšņu pagasta pārvalde, kas bieži tiek pieminēta.

Jautājums par Sēlijas identitāti un nākotni uzšķiļ īstas dzirksteles:
R: Dzirdēt es negribu par kaut kādām vēl vēsturiskajām zemēm! Es skatos patiešām no vēstures viedokļa. Nu, cik var dalīt! Elkšņu pagasts pēdējos 50 gados pabijis 5 dažādos rajonos – Aknīstes, Ilūkstes, Daugavpils, Jēkabpils; 2009. gadā `iekļauts Viesītes novadā. Katrā reformā mainītas pagasta robežas, līdz pilnīgai identitātes zaudēšanai… Pie tam – vēsturiski taču Sēlijas lielākā daļa ir Lietuvā, un tagad parādās vēl viens dalījums.

Robežu jautājums Elkšņu kopienai ir emocionāli sāpīgs jau no 1921. gada. Nākotne? Paskatieties paši – iedzīvotāju skaits pagastā 1936. gadā – 1511; 2020.g. – mazāk par 500. Iedzīvotāju blīvums uz 1 kv/km: 1936.gadā -13; 1970, gadā -7; 2020.gadā – 3. Uzzīmē līkni, tad viss redzams.

Laikā, kad notiek mūsu tikšanās, Sēlijā ir gluži karsta aktualitāte – diskusijas par Sēlijas vēsturiskās zemes ģerboni.

R: Kāds vēl jauns ģerbonis! Ir ģerboņi pagastiem, jaunajiem novadiem, tagad vēl kaut kas…Vai tiešām vajag?
Tad pārejam pie Sēlijas simboliem, un tā jau ir cita runa – tiek minēti pilskalni, ozoli, cilvēki. Mazās upītes, kas sagrauza ledāju…

Vēl pēc pāris dienām Rudīte atsūta pārdomas. Saule, Sēlijas simbols ir saule! Tā taču pārāka par visiem zvēriem, kas vien iedomājami. Jēkabpils novada ģerbonī ir saule, Raiņa dzimtās mājas Tadenavā ir saules perērklis. Saule kā sociālās vienlīdzības simbols. Visus silda, bez šķirošanas.

Kā tad ar Sēlijas austrumiem? Demene, Medumi, Silene, Skrudaliena? Vai jūtat šīs vietas kā Sēliju?Brigita Stepa (B): Nevaru izteikties par to, ko nezinu, tā nav mana kompetence. Tomēr – tur ir tā pati mežonīgā daba, tā pati senvēsture, tā pati pierobeža.
R: Manos gados interesē senvēsture, nevis jaunāko laiku dalījumi. Tomēr es ļoti labprāt vairāk iepazītu to pusi, apceļotu. Noteikti varam atrast kopīgas lietas, mums vajag vairāk draudzēties. Izveidot pārgājiena maršrutu tieši pa robežu spraušanas vietām – „Pa seno sēļu robežām” , interesanti taču būtu.

Un paši Elkšņi, to kopiena? Kas tajā ir īpašais, atšķirīgais? Un kas cilvēkus tura kopā?
R: Elkšņi ir ļoti sena apdzīvota vieta. Ar stiprām saknēm. Te ir ļoti daudz seno dzimtu, un viņu bērni nekur tālu nav aizgājuši. Tepat vien viņi ir. Atgriežas un būvē savu biznesu. Brauc uz pasākumiem un svētkiem, jūt to saikni ar dzimto vietu. Tomēr Elkšņi pēdējos desmit gados, kopš skola ir slēgta, ir ļoti slīdējuši uz leju.

B: Redziet, Elkšņos tiešām vēsturiski ir bijis daudz kārtīgu, stipru saimnieku dzimtu. Un viņi savus bērnus arī tā audzināja. Sūtīja mācīties. Tas jau ir paaudžu mantojums, ģenētiskais un enerģētiskais, ja gribat. Un tas nav pazudis laiku maiņās – ne padomju laiki, ne kādi citi to nav noslaucījuši. Kādēļ, piemēram, uz Zemnieku balli Viesītes novada uzņēmēji sabrauc tieši Elkšņos? Vairāk par simts cilvēkiem, padomā tikai! Vienu gadu rīkoja Viesītē, un – nekā… ”Mēs uz Elkšņiem brauksim!” un viss. Tas pats ar pagasta svētkiem. Vieta ir ar savu starojumu, un cilvēki to ir uzturējuši,

Kopienu tūrisma sadarbības tīklā „Sēlijas salas” Elkšņi ir ieguvuši „Kafejas salas” nosaukumu. Un „Kafejas salas” centrs, protams, ir uzņēmums „Alīdas kafeja”, ko vada Jolanta Kovnacka.

Vai Elkšņi tiešām ir „Kafejas sala”? Un cik daudz šāds uzņēmums dod kopienai?
R: Katrai kopienai ir ļoti nepieciešams aktraktīvs uzņēmējs, un „Alīdas kafeja” tāds ir. Zelta zvaigzne Jolantai par to! Viņa jau arī ir no senas Elkšņu dzimtas, atgriezusies un izveidojusi biznesu. Elkšņu pagastā ir Ormaņkalns, Līgo kalns, Kņāvu pilskalns – klasiskās un īpašās Sēlijas vērtības. Bet tās vērtības taču atrodas uz privātām zemēm. Un skaidrs, ka tradicionālie lauksaimnieki, kas audzē labību vai lopus, nemaz nevēlas, lai tūristi tur bradātu. Vedam ekskursijās pa apkārtni, taču cilvēkiem vajag vietu, kur atpūsties, apskatīt vēl kaut ko bez brikšņiem un ainavām. Jolanta ir savā vietā, pievelk Elkšņiem tūristus, un tad jau mēs varam tālāk darboties.

B: Jolanta prot ņemt un dot, ar to man viņa patīk. Re – iedeva ideju par kūku receptēm, kurās kafeja izmantota. Brīnišķīgs pasākums bija, „Kafejas salu” atklājot! Protams, viņa ir uzņēmēja, jāprot ir paņemt. „Alīdas kafejā” nav nekādu ekstru, viss vienkārši un sirsnīgi. Pagājušajā gadā vēl velosipēdus iegādājās, tos var iznomāt un braukt tālāk uz Elkšņu skaistajām vietām.

Vēl vieni jauni uzņēmēji no Elkšņu dzimtas ir Juris un Sanita Ovčiņņikovi. Sākoties privatizācijai, Juris sirsnīgi mēģinājis uzsākt lauksaimniecības biznesu Elkšņos, taču tas nav izdevies. Studējis tūrismu, strādājis ārzemēs un tagad abi ar sievu dzīvo Rīgā, audzina trīs meitas. Taču vasaras Ovčiņņikoviem paiet dzimtajos Elkšņos – ģimene ar saviem spēkiem izveidojusi nometnes bāzi neizmantotajās pagasta pārvaldes telpās, un katru vasaru organizē nometnes bērniem un pusaudžiem no visas Latvijas.

Pie kā tad cilvēki Elkšņos griežas vispirms? Gan vietējie, gan iebraucēji?
R: Pie pagasta pārvaldnieka, protams! Pie Daiņa. (Abas dāmas ir vienisprātis) Mēs arī to veicinām. Pagasta pārvaldnieks ir vietas saimnieks, viņam jāzina, kas notiek teritorijā.
B: Dainis Černauskis ir savējais. Ar visiem prot saprasties, par visiem rūpējas.
R: Dainis nevienu lūgumu nenogrūž atvilktnē, viss tiek ņemts vērā. Viņš ir liels diplomāts, prot saprasties, nogludināt asumus. Ja jūs prasāt par kopienu valdēm, par politiku un vēlēšanām, tad no Elkšņiem droši vien Dainis ies. Un mēs uz viņu paļaujamies, aizstāvēs Elkšņus un pratīs to izdarīt.

Elkšņos pagasta pārvalde netiek uztverta kā „pašvaldība”. Tie ir savējie, kopienas daļa. Ja sakām „pašvaldība”, tad tas nozīmē – novada administrācija, tā, kas Viesītē.

Kā tad ar to? Kā sadarbojas Elkšņu kopiena ar pašvaldību?
B: (rezervēti) Es jau te Elkšņos esmu vairāk brīvklausītājs. Ko man novadā? Samaksā nodokļus un viss.
R: No novada pašvaldības varētu gaidīt vairāk. Kopš Elkšņos nav skolas, mūs var aizmirst. Trūkst viedokļu uzklausīšanas, plašākas iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā, par pagasta zemēm un mežiem it īpaši. Atbrauc vienu reizi trīs mēnešos, un tas arī viss. Nav nekādas atšķirības, kurš Viesītē ir novada priekšnieks, tā attieksme pret Elkšņiem ir bijusi vienāda visiem, kā jau pret nomali.

Šķiet, ka Viesīte no Elkšņiem ir krietni tālu. Kaut arī pagasta centrs nebūt nav aizmirsts – te darbojas gan kultūras nams, gan bibliotēka, pašvaldība atalgo arī slēgtās skolas pārzini. Tiek gādāts par teritorijas sakopšanu, pēdējos gados īstenoti arī LEADER projekti, izveidojot estrādi un labiekārtojot bērnu rotaļu laukumu pie daudzdzīvokļu mājām.

R: Tu neprasi neko tādu lielu! Vislabāk – naudu nevajag prasīt. Vajag prasīt praktisku palīdzību, ar tehniku un tā. Paskat, kad pirms četriem gadiem uzstādījām akmeni pie Kņāvu pilskalna, visi nāca talkā – Dainis Černauskis, protams, tad novada šoferis, SIA „Viesīte transports” valdes loceklis Kārlis Puriņš, pagasta strādnieki. Un kā viņi ar to lepojas! Protams, paldies jāpasaka, un uzrakstīt avīzei arī vajag. Visiem taču patīk tos labos vārdus dzirdēt. Ja mēs prasītu naudu šim darbam, visticamāk, mums atteiktu. Taču šādi, kā talku – uz priekšu! Jābūt jau diplomātam. Tādiem lūgumiem nekad neesam saņēmuši atteikumu.

Kas tad ir tie prasītāji? Saruna aizvirzās uz NVO sektora lomu gan kopienas dzīvē, gan teritorijas attīstībā plašākā mērogā. Par šo tēmu Elkšņu kundzes varētu izstāstīt veselu romānu, jo abas ir aktīvi piedalījušās nevalstiskā sektora dzimšanā, atjaunojoties Latvijas valstij. Rudīte Urbacāne ir viena no Lauku partnerības „Sēlija” pirmās stratēģijas izstrādātājām, un tieši viņai pieder stratēģijas poētiskais nosaukums „Lauki – vide, kur vērts dzīvot”, kas tiek lietots vēl šodien. Skautu un gaidu kustībā viņa darbojas joprojām, tāpat arī „Vides un tūrisma attīstības klubā „Sēlija””.

Brigita, tu esi piedalījusies pie Latvijas NVO izkūņošanās no zīdaiņa autiņiem. Kā tas veidojās?
B: Ziniet, toreiz jau bija tā [runa ir par 20. gs 90. gadiem], ka vīrieši aktīvi gāja politikā un biznesu taisīja. NVO pacēlās uz politiskās iedvesmas pamatiem. Lauku sievas palika mājās. Darbavietas likvidējās, laiki mainījās, bet mūsu izglītība un pieredze taču palika! Tā mēs atradām vietu, kur dzīvot. Tas bija NVO sektors. Mēs izveidojām „Latvijas Lauku sieviešu apvienību”. Un kā tā darbojās! Bija paaudze, kurai ir daudz, ko dot. Un paaudze, kas bija gatavi ņemt. Visu darījām pašas, mācījāmies, pasākumus rīkojām. Tā patiešām bija tāda ļoti plaša, iedvesmas pilna dzīves telpa, nevis kaut kāda izklaides vai interešu grupiņa.

R: (atceras pirmo NVO aktivitāšu laiku) Ja cilvēki sanāk kopā un grib darboties, tad, protams, tur vajag nelielu naudiņu. Un sākumā LEADER programma tam bija ļoti piemērota. Biedrības izveidoja telpas, iegādājās vajadzīgās lietas, pat grāmatas izdeva. Jutāmies visi vairāk vienoti – nelielas biedrības, katra savā pagastā, ciematā dara vajadzīgas lietas. Un kopumā mūsu vide kļūst labāka, vērtīgāka. Kas ir tagad? Nu, bijām mēs abas ar Brigitu uz to LEADER semināru. Un tur mums stāsta – naudas, milzīgas naudas! 400 000.00 eiro, vienā konkursā, gandrīz pusmiljons taču. Kādreiz nekā tāda nebija. Un ko tad tas mums dod? Viena projekta summa ir 100 000.00 eiro, tad tikai četri tos lielos projektus dabūs. Pie tam – uzņēmēji. Tas ir ļoti tālu no tā, ko sākumā plānojām.

B: Jā, jā, tā jau ir kāda jauna finanšu institūcija, vēl viens ALTUM – ieguldām naudu uzņēmējdarbībā. Tā doma par cilvēku aktivitāti, devumu savai vietai, tā ir pilnīgi pazudusi.

Gan Rudīte, gan Brigita interesējas par jaunajām vēsmām – kopienu plāni, Viedie ciemi, kas tas būs? Ko varēsim izdarīt? Jo ieceru ir ļoti daudz.

B: Es atceros to semināru Viesītē, kad Skaidrīte Medvecka stāstīja par LEADER programmu. No ārzemēm atvedusi, pārņemsim, būs tā un tā. Man pilnīgi skudriņas skrēja pār muguru, sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs, vajadzīgs. Un vai jūs šodien varat izstāstīt tāpat kā toreiz Skaidrīte – kas tad būs ar tām kopienām? Kopienas jau nav nekas jauns. Un vispār, diezgan bieži ir tā, ka Eiropa mums saka „Jums būs dzert no tādas krūzītes, tā ir jauna un laba!”, bet mums ar šitādām krūzītēm jau pilnas vecmāmiņu kumodes. Un mēs no viņām visu laiku dzeram!

Runājam, stāstām, un arī pastrīdamies – tā ir dabiska demokrātijas sastāvdaļa. Vienojamies par to, ka mums jālepojas ar savām vecmammu krūzītēm. Ar viediem cilvēkiem un saprātīgām rīcībām, kas labas dabai un pašiem cilvēkiem. Ar nenosusinātajiem purviem. Ar malkas krāsnīm. Ar ūdeni akā. Ar savvaļas ķiršiem Ormaņkalnā, kurus vēl protam savākt un pārvērst smaržīgā ievārījumā. Daudzviet pasaulē tas patiešām ir jāatjauno. Mums jāatjauno tikai šo parādību vērtības apziņa plašākā sabiedrībā. Un vērtību turētājiem jāzina „atslēgas vārdi”, kas vecmammas krūzīti padara par inovāciju, un malkas plītiņu par aprites ekonomikas komponenti.

Rudīt, ko gribas izdarīt Elkšņos, kādus tos redzi pēc desmit gadiem? Kā izmantosiet kopienu un Viedo ciemu plāniem pieejamos resursus?
B: Redzu atjaunotu Elkšņu skolu, jumtu jaunu, apkuri. Skolā ir kopienas centrs. Atjaunots ēdināšanas bloks, izveidotas naktsmītnes. Varam uzņemt tūristus, varbūt izveidot attālinātā darba vietas. Ā, Atmiņu istabā ir apgleznoti griesti! Vispār šogad mums beidzas līgums ar pašvaldību, un nomas maksa nemaz nav tik maza, no pensijas taču maksājam. Taisījos jau vākt visu ārā, bet dipomāts Dainis teica, lai nogaidu – kas zina, kā dzīve pavērsīsies… Tad nu tos apgleznotos griestus arī ierakstu nākotnes plānā.

Laiks ir īpatnējs. Kā Elkšņos izjūt pandēmiju un tā sekas?
B: Cilvēki spiežas kopā kā slapji kaķēni. Esam sabiedriskas būtnes, ļoti vajag satikties, būt kopā. Pietrūkst kopīgo sanākšanu, ļoti, tādēļ arī šodien atbraucu uz tikšanos – parunāt un padomāt kaut ko jēdzīgu, kas ārpus ikdienas.

R: Kas tad laukos! Manā kūtī kazlēni dzimst tāpat. Kad aizbraucu uz pilsētu, tad gan esmu sabijusies. Viss ir slēgts. Tur ir baiļu atmosfēra. Ir arī labās ziņas – Dainis saka, ka aizvien vairāk cilvēki prasa, vai Elkšņos nav kāda pārdodama māja. Cilvēki krietni vairāk pērk mājas laukos. Ceru, ka mēs piedzīvosim to laiku, kad jauna ģimene būs katrā pamestā lauku sētā.

Ko novēlat citām Sēlijas kopienām?
Rudītei sakāmais jau sagatavots: “Sajem tik doušu, i dori, i Dīs paleidzēs, i labi bous!” – skan vecmāmiņas balss no mūžības uz mūžību. Katrās mājās vecmāmiņa bija cita, bet šis teiciens – viens un tas pats. Saņēmu to no Slates – Dignājas puses, kur senais hercoga Jēkaba pasta ceļš.

Tikšanās Elkšņos smaržo pēc medus un ozola mizas. Saldi un sūri vienlaikus. Tik maz var pateikt, un tik daudz – piedzīvot. Brauciet uz Elkšņiem pēc medus un pašiem dzīvošanas pamatiem. Protams, arī pēc cigoriņu kafejas.