Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 18. februārī.
Gārsenes kopiena
Aiz loga ir -20C°, bet uz galda stāv milzīgs šķīvis ar smaržojošiem, rožainiem ābuļiem, kas nākuši no Gārsenes, Tie atgādina par to piepildīto dienu, kad projekta “Kopienas izaugsmes katalizators” laikā tikāmies ar gārseniešiem spilgtas vasaras saules piekarsētā Gārsenes pils verandā. Gārsene ir tā vieta, kura tevi pietur par savējo ar pirmo reizi. Pašā Leišmalē, drusku nost no lielceļa uz Daugavpili, tādā kā azotē. Šeit satiec vietējos cilvēkus visur – ikvienā stūrī var just viņu darbus. Dabas takas, pils apkārtne, mīlētas mājas, senlietu kolekcija kā Gārsenes vizītkarte, baznīca ar kapsētu un akmens mūra žogu ap to. Tas viss pašu rokām, aiz pašu gribēšanas, nevis Laimes lāča atnests.
Gārsenes pagastā ir aptuveni 700 iedzīvotāju. Attālam pagastam šodien tas ir ne daudz, ne maz. Taču Gārsene nudien nav nepamanāma. To zina un atpazīst daudzi dabas tūrisma cienītāji, piļu un muižu apmeklētāji, velotūrisma un laivošanas prieku gribētāji. Kas ir Gārsenes “trumpis”? Prasme radīt vēlēšanos šeit atgriezties, vest uz šejieni draugus un radus, atstāt šeit kādu savu labo darbu, tādējādi kļūstot par daļu vietējās dzīves.
Kā Gārsenei tas izdodas, jautājam vienam no kopienas spēka turētājiem Andrim Zībergam.
Mums tas ir paaudžu ieradums, šī kopienas sajūta un atbildība par Gārseni. Tādas te ir tās ģimenes!, saka Andris. Mums ir vecas tradīcijas ar to kopienas daļu, kas ir vecie gārsenieši. Tas sākās astoņdesmitajos, kad vēl partija neko tādu neļāva un pretojās visām šīm kopienu lietām. Gārsenes kopa pirmo talku organizēja 1982. gada 7. oktobrī, vēlāk 2 reizes gadā. Jā, vecie gārsenieši bija tie, kas atjaunoja baznīcu, atjaunoja akmens mūra sētu ap kapsētu. Viens no viņiem bija profesionāls restaurators, tika organizētas talkas, kurās iesaistījās vietējie. Draudzes priekšnieks tajos laikos bija mans vectēvs. Partija pretojās, gāja visādi – viens piešķīra materiālus, cits uz tādām lietām skatījās šķībi, bija pat skandāli. Bet talku kustība, kāda tā toreiz iesākās, tāda arī ir palikusi. Īstenībā, ir izdarīti ļoti lieli darbi.
No Andra uzzinām, ka kopš talku pirmsākumiem tajās aktīvi iesaistījusies Brakovsku ģimene. Marta bijusi tā, kas uzsākusi dabas taku veidošanu Gārsenes pils vecā parka teritorijā, nākamā Brakovsku paaudze izveidojusi slēpošanas trasi, bet trešā paaudze – 11 km garu riteņbraukšanas trasi, kurā jau 7 gadus notiek starptautiskas riteņbraukšanas sacensības.
Arī paša Andra ģimenē ir līdzīgas tradīcijas. Vecaistēvs un vecāmāte piedalījās pirmajās talkās, mamma daudz darba ieguldījusi apstādījumu veidošanā, krustmāte Ausma apkopo vēstures materiālus un piedalījusies grāmatas “Gārsene un gārsenieši” veidošanā. Andris negribīgi min uzvārdus, raizējoties, ka var kādu piemirst, jo šādu, Gārsenei svarīgo cilvēku, ir tiešām daudz, un visi viņi ir vienlīdz nozīmīgi. Labo darbu kustība nav izsakāma tikai ģimeņu paaudzēs. Kāda vecā gārsenieša meita pērn atbraukusi kopā ar savu draudzeni, draudzenei Gārsene tik ļoti iepatikusies, ka viņa Gārsenes pilij uzdāvinājusi flīģeli! Tāpat, gārseniešu draugi, kas šeit pabijuši sporta svētkos – daudzi no viņiem kļūst par sponsoriem nākamajiem sporta svētkiem. Arī tie, kas Gārsenē laivo, šeit atgriežas vēl un vēlreiz, piesienot sevi šejienei ar saviem darbiem, talkojot kopā ar vietējiem.
Acīmredzot, mīlestība uz savu dzimto vietu ir ļoti lipīga, un jau kļuvusi par gārseniešu veselīgo ieradumu, kas izplatās arī draugu un paziņu lokā, ne tikai tiek pārmantota ģenētiski.
Ciema pašā vidū atrodas neogotiskā Gārsenes pils, kuru no 1856. gada līdz 1860. gadam uzcēla barons fon Budbergs. Protams, ka liela daļa kopienas dzīves grozās ap pili. Klētī izveidota radošā rezidence “Debesjums”, kuru Aknīstes novada pašvaldība izbūvēja, piesaistot LEADER programmas finansējumu. “Debesjumā” ir izdevies saglabāt senas klēts auru, tā tiešām ir gaismas un plašuma valstība.
Šajā vietā vēl ieguldāms daudz darba un līdzekļu, kamēr rezidence pilnasinīgi varēs darboties tā, kā tas sākotnēji tika iecerēts. Jau notikušajiem, lielajiem darbiem, kas izdevās par LEADER finansējumu, nepieciešams turpinājums, un nekas nav apstājies. Vietējā kopiena un Gārsenes pagasts aizvien liek galvas kopā, lai “Debesjums” jau pārskatāmā nākotnē varētu darboties, kā tas pieklājas īstām rezidencēm – dot radošu patvērumu gleznotājiem, mūziķiem vai citiem garīgā darba darītājiem. Un mēs gan zinām, ka šādas vietas dod milzīgu pienesumu vietējās dzīves bagātināšanā un audzēšanā! Ar nepacietību gaidām “Debesjuma” pilnīgo atvēršanos, jo zinām, ka šejienieši prot skaisti, ar prieku dot un ar pateicību ņemt.
Gārseni kā savas darbības vietu izjūt vairākas NVO un iedzīvotāju interešu kopas – biedrība “Veloklubs Līvāni” un “Sēlijas laivas”. Ir nodibināta arī biedrība, kuras mērķi ir vietējās kopienas saliedēšana un pilsoniskās sabiedrības stiprināšana, taču šai organizācijai pagaidām pietrūcis brīvu cilvēkresursu spēku, lai nopietni ķertos pie projektu īstenošanas. Un kā zināms, bez projektu finansējuma uzsākt nopietnas lietas ir patiešām grūti, lai neteiktu – neiespējami.
Tāpat Gārsenē ir daudz sabiedriski aktīvu senioru, kuri vēl pirms dažiem gadiem, izmantojot toreiz pieejamo pašvaldības dotāciju, regulāri kopīgi devās gan apmeklēt teātra izrādes, gan citus pasākumus, kā arī organizēja paši savus. Diemžēl, šobrīd senioru kopai šādi naudas līdzekļi nav pieejami, un kopīgā aktīvā dzīve ir noklususi.
Ko kopiena cer vai sagaida kā labu sadarbības modeli ar pašvaldību pēc administratīvi teritoriālās reformas ieviešanas?
Visi jau saorganizējas paši. No pašvaldības puses būtu vajadzīga laba, tiešām laba kontaktpersona, caur kuru kopiena visas lietas var kārtot. Ja domāju par nākamo novada modeli, tie varētu būt divi varianti – vai nu tas ir pagasta pārvaldnieks, vai nu otrs variants – tas varētu būt bibliotekārs. Bibliotēka ir tā vieta, kur cilvēks var ne tikai paņemt grāmatu, bet caur kuru var kontaktēties ar pašvaldību, ar valsts iestādēm. Bibliotekārs palīdz dokumentu kārtošanā, pakonsultē, kādi dokumenti attiecīgā gadījumā ir jāiesniedz un palīdz arī iesniegt.
Ir daudz lietu, ko mums šķiet vienkārši izdarīt, bet, teiksim, pensionāram? Piemēram, ir dokumentu iesniegšana ikgadējiem platību maksājumiem. Līdz šim to palīdzēja kārtot vietējais lauksaimniecības konsultants, bet, ja tāda nebūs? Es nezinu, kas palīdzēs kārtot. Ja bibliotēku nodrošina ar dažiem labiem datoriem, bibliotekāres visas ir prasmīgas darbinieces. Prot strādāt ar internetu un biroja tehniku, viņas tiešām varētu palīdzēt šiem cilvēkiem. Mums Gārsenē ir ļoti gudra un kompetenta bibliotekāre, kas labi pārvalda datoru. Arī es pats, kamēr nebija šie pandēmijas ierobežojumi, daudz izmantoju bibliotēku. Man mājās nav skeneris, bet bieži vien vajag skenēt un sūtīt diezgan daudz dažādus papīrus. Bibliotēkas laukos ir ļoti svarīgas, un tās var padarīt par kopienu atbalsta centriem, ja vien būs tāda vēlēšanās pēc reformas ieviešanas.
Gārsene ir viena no “Sēlijas salām”. Kā bija, kā ir un kā gribētos – ja runājam par kopienu sadarbību? Ar kādām kopienām gārsenieši sadarbojas jau ilgāku laiku? Vai jums ir izveidojusies kāda jauna draudzība pēdējo 3 gadu laikā?
Ar Zasu, protams, iesmej Andris. Agrāk ar Aknīsti. Pašlaik mēs dodamies pārgājienos un ir ļoti sirsnīgs kontakts ar Bebreni, Elkšņiem, Subati. Varbūt ar Aknīsti pat mazāk. Kaut gan nevar teikt, ka mazāk. Aknīstē ir “Liepas”, daudzpusīgā Sorokinu ģimene, biedrība “Sēlijas laivas”. Viss atkarīgs no tīri cilvēciskā kontakta. Piemēram, Elkšņos ar Rudīti Urbacāni uzreiz, ar pirmo tikšanās reizi, izveidojās tādas ļoti labas cilvēciskas attiecības. Mums ļoti daudz ir palīdzējusi Asares kopienas pārstāve, kas tagad dzīvo Jēkabpilī, Edīte Pulere. Viņa faktiski uz saviem pleciem iznesa visu grāmatas “Gārsene un gārsenieši” izdošanu, viņa ir vēstures entuziaste, tātad var uzskatīt, ka ir produktīva sadarbība arī ar Asari.
Un kā ar Lietuvu?
Gārsenei tādu politisku sakaru ar Lietuvas kopienām nav, bet ir ģimeniski sakari, kas nozīmē – visstiprākie sakari! Valdim Kalnietim, kas ir viens no mūsu kopienas aktīvākajiem cilvēkiem, viņš arī senlietu kolekcijas “Solis sendienās” veidotājs, mamma ir lietuviete, un tad viņa radu pulks no mammas puses, protams, iesaistās Gārsenes dzīvē. Tā ir neliela kopiena pie Dusetiem, tepat pierobežā.
Gārseniešus jau zina pat robežsargi! Kad prasa, no kurienes, un mēs sakām – no Gārsenes, tad ir – o, jā, gārseniešus mēs zinām, Valdis Kalnietis! Tā ka gārseniešiem visur ir blats.
Kādas jūsupusē ir pārmaiņas cilvēkos šajā pandēmijas laikā?
Es to nesauktu par noslāņošanos, bet esmu pamanījis, ka cilvēki tomēr ir, savā ziņā, sadalījušies divās grupās. Covid noliedzēji, kuru gan tagad paliek mazāk, jo tepat cilvēki slimo un mirst. Iebāzt galvu smiltīs ir aizvien grūtāk, bet, jā.. Raksturīgi, ka tie, kas agresīvi klaigā sociālajos tīklos, ir visvairāk neapmierinātie un skaļāk protestējoši, ir tie, kas savulaik nav ne īsti mācījušies, ne spējuši atrast šeit darbu. Protams, ka dzīve kopumā ir neaktīvāka.
Tev nešķiet, ka ir sakrājies, akumulējies daudz enerģijas, tāpēc cilvēkus ir daudz vieglāk piecelt uz aktīvu rīcību? Kā Tu domā, vai tad, kad atkal drīkstēs notikt publiski pasākumi, nebūs situācija, ka pasākumus burtiski gāzīs apkārt?
Tie, ar kuriem es kontaktējos, vienmēr ir bijuši aktīvi, nekas nav šajos cilvēkos mainījies. Vasarā gan noteikti cilvēki ies uz pasākumiem. Gan jau, ka ir tā akumulētā enerģija. Jaunatne grib, ļoti grib kaut ko darīt, nevar nosēdēt uz vietas. Domāju, ka arī pārgājienos ies ļoti aktīvi. Mums jau uz pārgājieniem brauc no visas Latvijas, no Jumpravas, no Ķekavas, no Dobeles, no Jelgavas. Pagājušajā vasarā bija daudz gribētāju, šogad būs vēl vairāk.
Par šiem aktīvajiem cilvēkiem. Vai no Gārsenes būs cilvēki, kuri būtu gatavi iet iedzīvotāju valdēs, kas plānotas pēc pašvaldību reformas?
Noteikti, ka ies. Vienkārši, tad ir šiem cilvēkiem jāizskaidro, ko tas dos. Šim procesam vajag ielikt jēgu. Protams, ja būs pārliecība, ka šīs valdes tiešām var ietekmēt lietas, cilvēki uz iedzīvotāju valdēm ies labprāt.
Pieņemsim, ka jaunās pašvaldības gribēs samazināt administratīvos izdevumus un vēlēsies deleģēt kādas funkcijas – kultūras, tūrisma, piemēram, nevalstiskajam sektoram. Kuras būtu tās funkcijas, ko gārsenieši kā kopiena varētu droši pārņemt šādā, deleģējamā veidā?
Uzskatu, ka mēs jau sen esam pierādījuši, ka kultūras, tūrisma un sporta jomām paredzētos līdzekļus nevalstiskais sektors spēj izlietot ar daudz lielāku atdevi. Vienmēr, nez kāpēc sanāk tā, ka biedrības ar daudz mazākām finansēm un visai ierobežotiem citiem resursiem var izdarīt 2-3 reizes vairāk. Tā ka, jā, kultūru, tūrismu un sportu nevalstiskajiem var deleģēt ar labiem panākumiem. Ja vien jaunā pašvaldība to gribētu!
Vēsturisko zemju likuma aspektā Sēlija tagad varēs, tēlaini izsakoties, “atgūt robežas”. Pagājušā vasarā mēs viesojāmies 5 Sēlijas pašu austrumu kopienās, kas ir Latgales plānošanas reģionā, bet pēc Sēlijas vēsturiskajām robežām – pie mums. Šajā projektā ir plānoti kopīgi pasākumi un kopīgas identitātes veidošanas darbi ar šīm kopienām. Vai viegli būs viņus pieņemt mūsu bariņā, pie vecajiem sēļiem?
Pagaidām jau Sēlija nav noslēgts, bet atvērts jēdziens, kāpēc gan lai mēs viņus nepieņemtu? Mums jau pašiem nav īsti skaidras šīs Sēlijas robežas. Es zinu, kur sākas Sēlija – tas ir pie Ērberģes, bet kur tā beidzas? Ja šīs kopienas sevi sajūt kā sēļus, kāpēc ne! Nošķirt un sadalīt jau ir daudz vieglāk, grūtāk cilvēkus ir apvienot. Pirmās brīvvalsts laikā pietika ar 10 uzplaukuma gadiem, kuros mums gāja ekonomiski labāk par kaimiņiem, lai ieviestos teiciens “poļu, leišu nabagi”. Administratīvas vai citas uz papīra uzvilktas robežas nav tikai fiziska lieta.
Mums katrā mazajā ciemā ir drusku cita sēliskā izloksne. Vai ir kādas, tikai Gārsenei raksturīgas izloksnes īpatnības?
Gārsenē pirmās neatkarības laikā bija gadījies negants latviešu valodas skolotājs no Kurzemes, kuram, laikam ne tikai bija izglītības ministrijas noteikts pienākums visiem mācīt “pareizo” latviešu valodu, bet, kā jau kurzemniekam, vietējā izloksne būs pārāk stipri griezusi ausīs! Tāpēc Gārsenē, atšķirībā no citām šīs puses kopienām, nedzirdēsi sēlisko izrunu. Te paaudzēs jau ir iedresēts runāt pareizi. Protams, ir daži vārdi, ko mana tante Ausma man ir iemācījusi, piemēram – tie paši ābuļi, nevis āboli. Vai batviņi, lazdiķi, naštorkas. Kartupeļu klimpas te tika sauktas “parpuļi”, bet no leišu valodas pielipis dārzeņu piena zupas nosaukums – “lapiene”, turklāt ar uzsvaru uz vidējo zilbi “pie”.
Saki kādu stipru, pretvīrusa iedarbības vārdu, piemēram, draudzīgajai Bebrenei, lai vieglāk sagaidīt pavasari un palus!
Turpiniet meklēt un sargāt no aizmirstības visu skaisto un vērtīgo savā novadā.
A kad šita zaraza beigsis, prīcajitīs, bet nepārsadzerit ļurļaka!”
Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.
ATKLĀJ SĒLIJU!
