Neretas kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 30. aprīlī.

Neretas kopiena

Simts tēlojumu vārdos un līnijās. Tā Jānis Jaunsudrabiņš. Viņš radīja Mūsmājas – pasauli, kura izauklējusi vairākas latviešu bērnu paaudzes. Un Jānis Jaunsudrabiņš Neretas pusē nav vienīgais. Skruzīšu Mikus, Jānis Veselis, Velta Toma, Zenta Liepa, Imants Auziņš, Velta Kaltiņa, Mirdza Kļava, Lūcija Ķuzāne, Kristofors Fīrekers – kā labi noaudzis rudzulauks.

Kas tā par vietu, kur viņi dzimst pulkos?
Nereta ir Sēlijas pauguraines noslēgums. Te Augšzemes augstiene sāk slīdēt uz Zemgales līdzenuma pusi, un tā ir Sēlija, saka Ilze Līduma.

No 2009. gada Nereta ir novada centrs, kaut pilsētas statusu tā arī nekad nav ieguvusi, lai cik tas nešķistu dīvaini. Gan vizuālais tēls, gan šeit atrodamās nemateriālās bagātības Neretu mudina pielīdzināt vismaz klasiskajām Sēlijas mazpilsētām – Viesītei, Aknīstei, Subatei. Taču – nekā.
Nereta vēstures avotos pirmo reizi minēta kā Nirica 1298. gadā. Pēc teju trīs gadsimtiem tajos jau uzpeld „Narite pie Susējas upes”. Vēl pēc gadsimta, 1672. gadā, minēts Neretas miests, un šis nosaukums gan nav izrādījies laimīgs, jo miests 1709. – 1711. gadu Lielā mēra epidēmijā izmiris teju pilnībā, palikuši vien daži cilvēki. Tomēr dzīve atjaunojusies. 1868. gadā uzcelts pagastnams, un 1927. gadā Nereta ieguvusi ciema statusu, vēlāk tā dēvēta par strādnieku ciematu un pilsētciematu. Vēl šobrīd Neretas novadā ietilpst Neretas, Mazzalves, Zalves un Pilskalnes pagasti, taču nepaies ne gads, kad Nereta jau atkal būs viens no Aizkraukles novada ciemiem. Un pašvaldības centrs būs „tur, aiz tā lielā meža – piecdesmit kilometri”, saka Neretas novada Izglītības pārvaldes vadītāja Žanna Miezīte.

Lai ieskicētu Neretas šodienu, dažādos laikos un atšķirīgās toņkārtās, sarunājamies ar Žannu Miezīti, kuru vairāk pazīstam kā aktīvu Ērberģes kopienas dalībnieci un Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja „Riekstiņi” vadītāju Ilzi Līdumu.
Ne, ne, tad jau labāk jāraksta Ilze Liepiņš, ja par Sēliju būs runa. Tas man dzimtas uzvārds. Un, zini, maniem senčiem jau 1600. gadu beigās te, Neretas pagasta robežās, bija gan zeme, gan mājas, gan uzvārds. Mēs bijām brīvļaudis. Jā, abi ar Jaunsudrabiņu esam no šīs dzimtas.

Novada centrs tātad jau 2021. gada beigām būs 50 kilometru attālumā, un arī ceļu caur biezo mežu varētu vēlēties labāku. Rīga gan sasniedzama itin viegli – nepilni 150 kilometri, un asfalts teju kā zīds.
Lietuvas robeža tepat ar roku sasniedzama. Pierobeža spilgti iezīmējas visā Neretas novadā, tajā 2020. gadā biedrība „1836” kopā ar neretiešiem, pilkalniešiem, ērberģiešiem un riekstiņiešiem uzstādījusi veselas četras Latvijas robežzīmes. Turklāt šīs zīmes tapušas Neretas novada Sproģos, „Kronīšu kokapstrādes” darbnīcā. Neretā atrodas novada dome un administratīvās iestādes, vidusskola, bērnu pirmskolas izglītības iestāde, luterāņu un katoļu baznīca, kultūras nams, ģimenes ārsta prakse. Atjaunojot Neretas ūdenskrātuvi, uz Dienvidsusējas (upes seno nosaukumu Susēja nomainīja pagājušā gadsimta vidū) izveidota mazā HES. (savulaik, 1950. gadu sākumā, izmantojot veco Neretas muižas sudmalu pamatus un ūdens apteces sistēmu, uz Susējas upes tika uzcelta Neretas hidroelektrostacija).

Ap ko tad griežas dzīve šodienas Neretā, ap ko cilvēki pulcējas?
Ap baznīcu un muzeju, Žanna Miezīte atbild bez garas domāšanas. Baznīca, luterāņu baznīca ir Neretas lielā materiālā un nemateriālā vērtība, saka Ilze Līduma. Nereta ir saglabājusi savas garīgās prioritātes. Muzejs un baznīca, nevis veikals un autobusa pietura. Pat ne skola un pašvaldība. Kas to nosaka?Vispirms jau vadītāju personības, domā Žanna. Ilggadīgā topošā novadpētniecības muzeja vadītāja Lidija Ozoliņa, kaut arī šogad devās pensijā, nekur nav aizgājusi. Pie viņas darbojas dažādi interešu pulciņi, notiek pasākumi, cilvēki vēršas nepārtraukti. Lidija arī vada aktīvāko Neretas biedrību „Upmales mantinieki”, ievieš dažādus projektus – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Lidija aktīvi raksta, šobrīd top grāmata par Skruzīšu Miku. Arī Neretas draudzes priekšnieks ir ļoti atvērts, sirsnīgs cilvēks. Draudze strādā ne tikai reliģiskajai dzīvei, bet arī sabiedrībai. Rāda baznīcu, bēniņi tur ir neparasti iekārtoti. Pašā dievnamā ļoti labi saglabāts vēsturiskais interjers. Tas ir vecākais dievnams Sēlijas teritorijā, Kurzemes hercogistes mantojums. Būvēta no 1584.līdz 1593. gadiem.

Vai ir arī citas biedrības bez „Upmales mantiniekiem”?
Ir gan – biedrība „Nirica”, kas strādā gan ar rokdarbniekiem, gan vides labiekārtošanas projektiem, „Neretas papardītes” kādreiz rīkoja izcilus saimnieču dienas pasākumus, biedrības „Vēveri” un „Pumpuriņi” vairāk darbojas projektu ietvaros. Vēl spilgta jauniešu biedrība „Saules sporta klubs” – veido motokrosa trasi. Neretā būs Eiropas čempionāts. Ir arī Jāņa Jaunsudrabiņa biedrība, atzīmē Ilze. Mēs esam pilnīgi neatkarīgi un mūsu darbības pamatuzdevums un galvenais mērķis ir atbalstīt Jāņa Jaunsudrabiņa muzeju “Riekstiņi”. Iespējams, tādēļ Neretā šo biedrību zina mazāk.

Taču Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs ir atsevišķs stāsts, pie tā vēl atgriezīsimies.

Un kā ar uzņēmējiem, kur neretieši strādā?
Ir arī uzņēmumi – kokapstrāde, mežistrāde, ceļu būve, lauksaimniecība. Daudzi brauc strādāt uz Valsts sociālās aprūpes centru Ērberģē, arī Neretā ir pašvaldības uzturēts sociālās aprūpes centrs. Protams, darbavietas ir arī skolā, pašvaldības domē, pastā, aptiekā, veikalos, muzejos .Par Neretas uzņēmēju spēku vislabāk liecina tas, ka mecenātu Vītolu fonds jau no 2018. gada piešķir īpašas stipendijas studijām augstskolās Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas absolventiem. Tā ir Neretas novada uzņēmēju stipendija, tāss mērķis ir atbalstīt Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas centīgākos skolēnus. Stipendijas dibināšanas iniciatori ir Neretas novada domes deputāts Kaspars Baltacis un SIA “Liellopu izsoļu nama” vadītājs Kaspars Ādams, kuri mudina arī citus vietējos uzņēmējus finansiāli atbalstīt talantīgākos un sekmīgākos audzēkņus. Šis ir visādās nozīmēs liels uzņēmēju žests – dot sava novada talantīgajiem bērniem. Pie tam, nevis tā ka „pats iedevu, un visi mani slavē”, bet ar eiropeisku eleganci, finansējumu nododot pieredzējušam mecenātu fondam ar spožu reputāciju. Vēl kultūras jomā gribētu atzīmēt Neretas sadarbību ar gleznotāju Māru Daugavieti, kura šobrīd dzīvo Maskavā. Un katru gadu brauc uz Neretu, notiek mākslinieku plenēri. Cieši sadarbojamies ar Rites tautskolu, un, protams, lepojamies ar biedrību „Sēļu klubs”, kas uzsākusi Lielzalves muižas atjaunošanu, stāsta Žanna.

Vispār – Nereta ir sena vieta. Paskat, muiža pie muižas.
Kā tad, muižas! Ilze Līduma ir asa kā svaigi trīts dūcītis. Tas viss tomēr ir vācu mantojums, un materiālais. Par nemateriālo mantojumu vairāk ir jādomā. Un, ja par atjaunošanu, tad labāk kādu sēļu sētu tās etnogrāfiskajā veidolā būtu atjaunojuši. Varbūt daudziem tas nepatiks, bet es saku, to, ko domāju. To, par ko esmu pārliecināta.

Varbūt šī ir sēliskā īpašība kopumā? Tiešums un skarbums?
Jā, tā noteikti varētu teikt, Ilze apliecina. Toties, ja tu būsi ticis pāri skarbumam, dabūjis uzticību, tad tā ir uz palikšanu. Lēnām pieņems par draugu, ja pieņems vispār. Bet, ja tas būs noticis, tad nenodos.

Kā Neretas dāmas raugās uz gaidāmo reģionālo reformu, kas pārcels novada centru „aiz lielā meža”?
Neko labu no tās negaidu, saka Žanna. Paliksim galīga nomale. Vajadzēs pašiem saņemties, lemt un darīt, tikai naudu drukāt jāiemācās! Gan jau no pašvaldības pakalpojumiem nekā nepietrūks, tā tīri formāli raugoties. Tomēr – cilvēki nevar iztikt bez socializēšanās, bez mazajiem pasākumiem. To nevar dabūt ne Rīgā, ne Aizkrauklē, tikai kopienā uz vietas. Tās tuvības pietrūks noteikti. Mēs nedrīkstam pazaudēt savus aktīvos cilvēkus, nobīdīt malā. Un arī jaunus iedzīvotājus piesaistīt būs grūtāk, ir tādas kā bailes no tās nomales. Kaut arī šogad izteikti jūtam, ka pilsētnieki meklē mājas, dzīvi tieši laukos. Tas viss sākās jau 1967.gadā, kad radās Stučkas pilsēta (tagadējā Aizkraukle) un veidoja Stučkas rajonu, griež Ilze. Tam vajadzēja teritoriju, cilvēkus, un tad Neretu. Pilkalni, Zalvi, Mazzalvi un tām piegulošās teritorijas vienkārši ņēma un nodalīja no Jēkabpils rajona, kārtējo reizi nodalot arī gabalu no identitātes, piederības sajūtas Sēlijai. Kaut nekādās augstās domās neesmu arī par Neretas novadu. Nu, nebija tam perspektīvas, nebija resursu! Tieši cilvēku, kas varētu attīstīt šo teritoriju kā kopumu nebija. Tomēr Ilzes lielākā sāpe ir par reformas norisēm, kas varētu skart Jāņa Jaunsudrabiņa muzeju „Riekstiņi”. Tas ir pagasta muzejs, es uzsveru, Neretas pagasta! Un arī paliksim patstāvīgs Neretas pagasta muzejs. kas sasniedzis laba muzeja līmeni un atpazīstamību. Ir izietas vairākkārtējas akreditācijas. Apvienot, ko tas nozīmē? Paņems tik un apvienos, ko – muzejus! Tas taču nozīmē reorganizēt muzeju, ne tikai to, kuru pievieno, bet arī to, kam pievieno. Abi muzeji zaudē esošās akreditācijas, visu vajadzēs sākt no jauna. Tas ir sarežģīts process. Kopumā, ne tikai mums, bet visā valstī šajā jautājumā ir virkne neskaidrību.

Kādi ir „Riekstiņu” un pašas Ilzes nākotnes plāni?
Ziniet, teikšu atklāti (kā vienmēr). Mūsu muzejs ir ieguvis pietiekošu atpazīstamību, tā var dzīvot tālāk. Šobrīd gribu nodoties nopietnam pētniecības darbam un turpināt jau aizsākto – Jāņa Jaunsudrabiņa gleznu apzināšanu, lai sastādītu viņa apzināto gleznu katalogu. Esmu apzinājusi jau ap 300 darbus. Viņa gleznas atrodamas visā pasaulē – Amerikā, Austrālijā, Kanādā, Vācijā. Vēl ļoti gribētos aizbraukt uz Kaukāzu, tur noteikti viņa darbi būtu atrodami. Taču to laikam vairs neiespēšu.

Par izvešanām un Neretas vēsturi Ilze zina daudz. Un viņas secinājumi ir skarbi.
Šeit, Neretā, bija ļoti daudz vecsaimniecību. Jau teicu, ka mana dzimta bija brīvļaudis jau 17. gadsimta beigās, un mēs tādi nebijām vienīgie. Turīgos vecsaimniekus tādēļ arī 1941. gadā uz Sibīriju aizveda. Un 1949. gadā vēl atlikušos. Tagad Neretā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt to dzimtu, kas šeit dzīvoja 20. gadsimta 20.–30. gados, pēctečus. Vietā iebrauca cilvēki no Baltkrievijas, no Latgales, no visurienes. Tas ļoti lielā mērā nosaka šodienas dzīvi.

Vai būtu labāk, ja tomēr būtu izdevies izveidot vienu Sēlijas novadu?
Protams, ka būtu labāk! Ilze nešaubās. Kā tad tagad? – Skrīveru, Aizkraukles, Kokneses un Pļaviņu novadi, visi taipus Daugavai, Jaunjelgavas novads tomēr Daugavas krastā, kaut Sēlijas pusē. Mēs tāda tālā Sēlijas daļa, tāda aizmirstā puse. Bez šaubām, Aizkraukles novadam vairāk rūpēs tas, kas taipus Daugavai. Tur neko nevar darīt, Daugava ir lielā ūdensšķirtne visās tradīcijās, tautasdziesmās, mitoloģijā. Pārbrauc pār upi – un tur ir cita pasaule. Mēs taču jūtam, cik dabiski, viegli mums ir sarunāties un sadarboties šeit, Sēlijas daļā. Vienalga, vai tas būtu Ilūkstes, Jēkabpils vai Neretas novads. Dvēselisko tuvību jūt starp cilvēkiem. Sēlija sašķelta: mēs – Nereta un Jaunjelgava pievienoti Aizkraukles novadam, vidus daļa – Aknīste, Viesīte jau Jēkabpils novadam, tālāk Ilūkste jau kopā ar Naujeni – Augšdaugavas novadam un visbeidzot Kaplava un piegulošā apkārtne – Krāslavas novadam.

Administratīvi tāda novada nebūs. Un viss ir atkarīgs no pašiem. Kas mums jādara, lai Sēliju kopā turētu?
Tieši tas, ko jūs tagad darāt! Jārunā, jāvāc kopā cilvēki, jāuztur kontakti. Ir jābūt vienai organizācijai, Sēlijas dvēselei, vienojošai, kas Sēlijas cilvēkus apvieno. Un dara to regulāri. Šai domai pievienojas arī Žanna: mums vajadzētu visiem Sēlijas kopienu, biedrību cilvēkiem kādu regulāru tikšanos, kā tradīciju. Kaut ko vienojošu. Tie svētki „Sēlija rotā” jau bija labi, tomēr tas nav tas, pārāk oficiāli un uz publiku vērsti. Vajag kaut ko tādu, lai mēs viens otru satiekam, iepazīstam, sarunājamies. Tikai ne vasaras sezonā! Varētu būt februārī, piemēram. „Sēlijas salas” brauc no salas uz salu. Tad ir Meteņi, un mēs varētu uzmest metus jaunam Sēlijas gadam.

Nekāda organizācija nelīdzēs, ja paši cilvēki nebūs gatavi savu zemi turēt. Un kas darāms katram  cilvēkam?
Ilze: jācentrējas uz nemateriālām vērtībām. Individuāli, ar sevi jāstrādā – jāatrod saikne ar sevi, ar savas dvēseles izaugsmi. Es arī pandēmiju pieņemu kā mācību stundu. Nevajag taisīt bezjēdzīgus plānus, kas tā arī nepiepildās. Ir jāmācās ātri reaģēt, būt elastīgiem. Jāiet zemē un debesīs. Vienlaikus, ja runājam par nemateriālām vērtībām, tad Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs „Riekstiņi” ir īstā vieta, kur tās ieraudzīt. Uz muzeju taču braucam kā uz Baltās grāmatas „Mūsmājām”, vai ne? Tā ir Jaunsudrabiņa bērnu dienu pasaule, saglabājusi to laiku identitāti. Asociācijas veidojas nepārprotamas. Taču tīri no materiālā viedokļa Jānim Jaunsudrabiņam šeit nekad nav piederējis nekas. Nevienā dzīves posmā. Šeit viņš pavadījis savu apzinīgo bērnību no trīs līdz deviņu gadu vecumam – sešus dzīves gadus. Un viņa māte nebūt nav bijusi saimniece, viņa dzīvoja kā vaļeniece un par dzīvošanu „Riekstiņos” atstrādājusi saimniekiem nolīgtās dienas. Un kurš vairs atceras materiālo „Riekstiņu” saimniekus? “Riekstiņi” ir Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” mūsmājas un viņa bērnības pasaule. Paliekoša pāri laiku un varas maiņām.

Jaunsudrabiņam taču tagad pieder „Riekstiņi”, vai ne?
Nē, tie pieder mūsu tautai. Kamēr tāda vēl ir, noslēdz Ilze. Jautāta pēc īsti sēliska vēlējuma, viņa ilgi nedomā: Mēās, sēļi, neesam nikuodi ni kūka zūles, ni gleizda golvas. Mēās esam vareni. Mēās pastāvam!

Pastāvam. Un vareni. Jo tās “Mūsmājas” ir mūsu.

 

Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


ATKLĀJ SĒLIJU!

Iepazīsti Sēlijas salu kopienas!