Pašulienes kopiena

Sniega vaļņi un kupenas šajās ziemas dienās liek pilnīgi citādāk raudzīties uz pārvietošanās iespējām, izmainot arī apvāršņa līnijas tajās īsajās dienasgaismas stundās, ko mums atvēlējis decembra vidus. Iespējams, decembris ir īstais laiks, lai rakstītu par Pašulieni. Neraugoties uz to, ka kopienā ciemojāmies 2022. gada septembra vidū, kad mazdārziņi novākti un rudens zelta krāšņums vēl kokos nav nolaidies, stāsts ir par ieputinātu vietu.

Pašuliene, agrāk dēvēta par Pašulinu, retāk par Mētrām, meklējama Augšdaugavas novadā. Pie glīti asfaltētā, ainaviskā ceļa, kas Ilūksti savieno ar gleznaino Šēderi. Abas ir tuvu – līdz Ilūkstei mērojami astoņi, līdz Šēderi – tikai pieci kilometri. Kādreiz šeit atradusies Pašelinu pusmuiža, taču ciemats uzbūvēts laika posmā no 1970. līdz 1990. gadam, jo degvielas pārsūknēšanas stacijas „Ilūkste” darbiniekiem bija nepieciešamas dzīvesvietas.

Ejot pa līkumainajām taciņām, atklājas sporta laukums un pussabrukšanas stadijā esošs kultūras komplekss, kura vienā daļā darbojas veikals. Parādās bērnu rotaļu laukums. Pagalmi pilni ar gluži pieklājīgām automašīnām un kaķiem. Kaķi Pašulienē ir visur – tie sēž uz auto, pie durvīm, pie pagrabu lodziņiem, uz palodzēm un soliņiem. Puķu dobēs gan ne. Jo puķu dobju Pašulienē nav.

Tomēr, paskat – pie vienām durvīm kaut ir iestādīts! „Jā, tā sieviete tikko vasarā no laukiem pārcēlās,” saka Pašulienes bibilotēkas vadītāja Aurika Jelinska. Ceļš pie Aurikas un Pašulienes kopienas arī ir kā šaura taciņa starp kupenām. Norādītie tālruņa numuri nav sazvanāmi. Pēc pieejamās informācijas īsti nav skaidrs, kad bibliotēka strādā, varbūt īsti nav uztveršanas zonas. Braucam. Jā, vienīgās pašvaldības iestādes vadītāja strādā nepilnu slodzi, paralēli ir pasniedzēja Daugavpils universitātē. Māksliniece. „Esmu dzimusi Maskavā. Tad pārcēlāmies uz Rīgu, pēc tam uz Daugavpili, un tagad esmu šeit. Aizvien, aizvien…” viņa stāsta par savu ierašanos Pašulienē.

Bibliotēka ir omulīga un bagāta ar grāmatu un preses izdevumu klāstu, tā aizņem divus dzīvokļus vienā no trīsstāvu mājām. „Lielākais vairums manu lasītāju prasa literatūru krievu valodā, Natālija ir faktiski vienīgā, kas daudz lasa latviski,” saka bibliotekāre.

Protams, kā jau jaunveidotā vietā, laikmeta putenis šeit sapūtis visdažādākos cilvēkus, kuri Pašulienē atraduši dzīvi, patvērumu vai eksistenci. Tomēr par tikšanos vienojamies – runāsimies tā, lai visi saprot, kaut ar zīmēm. Atsūtiet afišu, pateiksim, ka būs cienasts un runāsim par dzīvi, tad jau būs labi!

Un tikšanās patiešām ir gana labi apmeklēta. Inese, Natālija, Anna, Andžejs, Vanda, Leontīna, Ņina – sarunas jau raisās pat bez kafijas tases. Krieviski. Taču brīdī, kad sakām „Sveiki, Sēlijā!” pretī skan pārliecinošs jautājums: „Kādēļ tad mēs sarunājamies krieviski?”. Jā, raiti latviski runā visi, izņemot sibīrieti Ņinu. Taču par viņu ir atsevišķs stāsts.

Statistikas dati vēsta, ka Pašulienē kopumā dzīvo 193 cilvēki, un, protams, tie, kuri darba dienā var atnākt uz tikšanos, ir seniori – lielā atmiņa, lielā pieredze. Tā bāze, kas nodos kopienas vērtības tiem, kuri strādā Ilūkstē, Daugavpilī, Šēderē un citur. Tiem, kuri pagaidām šeit tikai nakšņo. Jo ir ērti – viena māja pilnībā renovēta, un jaunienācēju Zariņu ģimene priecājas, ka dzīvoklis saņemts ļoti ātri, ir kvalitatīvs un silts. Un bērniem šeit ir droši. Jaunas ģimenes Pašulienē parādās, un tukšu dzīvokļu ciematā ir palicis nedaudz.

„Dod tos dzīvokļus daudziem, arī no pavisam tālām Latvijas vietām,” saka Inese. „Kā sociālos dzīvokļus dod. Mēs ar vīru arī tādēļ šeit dzīvojam, viņš ir invalīds. Tomēr esam sākuši savu lauku māju atjaunot. Savu māju gribas, savu!”

„Kā tad, arī hoh…oi, ukraiņi te ir apmetušies!”, piemetina Andžejs. Kā tad, Pašulienes kaķi sildās arī uz automašīnām ar Ukrainas numuriem. Un varam tikai cerēt, ka auto īpašniekiem šeit ir silti un droši. Andžeja smējiens gan ir bezgala labsirdīgs „Oi, pats esmu polis, visa mana dzimta no šejienes, Pašelinas pusmuižas apkārtnē četras paaudzes vismaz dzīvojušas. Daugavpilī dzīvoju, tur apprecējos. Sieva mana bija vecticībniece, viņiem viss stingri. Nu, izšķīros, no alkohola arī esmu ārstējies. Tā es arī te esmu palicis, bet te ir labi. Cilvēku maz, turamies kopā, izpalīdzīgi esam. Veikals te ir, bibliotēka. Ja kādam vajag, es par šoferi varu piestrādāt.”

Natālija Kraukle novelk īsti sēliskus dūraiņus. Cieši un precīzi adītus, raksts sagulstas ar kopienu albumu kā organiska daļa. „Mana dzimta no šīs puses, jā. Un tā es te esmu atgriezusies. Bērnībā ar tēvu un māsu pārcēlāmies uz Sloku, māte smagi saslima, ar nerviem. Tēvs atrada darbu Slokas papīrfabrikā, sākumā man bija grūti tur iedzīvoties, jo šeit bija ļoti daudz poļu, visi vairāk runāja poliski. Man kā bērnam arī tas akcents bija. Arī stingri katoļu ticībā bijām audzināti. Ziniet, mans vectēvs taisīja krustu Ilūkstes katoļu baznīcai. Kad piecdesmitajos gados atgriezāmies uz šejieni, redzēju, kā to baznīcu spridzina. Strādāju lauku brigādē, pienu vadāju, visādus darbus darīju. Apprecējos. Taču vīrs arī smagi saslima. Ar nerviem. Trīsdesmit gadus viņu kopu. Kā citādi – katoļu baznīcā taču laulājāmies. Toties man ir astoņi mazbērni un piecpadsmit mazmazbērni. Un viņi visi man zvana, citreiz roka piekūst no telefona turēšanas. Tāpat jāada visiem cimdi un zeķes, laika nav nemaz.”

Ja reiz tāds skaitlis, tad skaitīsim tālāk, cik visiem kopā sanākušajiem ir mazbērnu un mazmazbērnu. Skaitļi iespaidīgi – 24 mazbērni un 22 mazmazbērni! Visi esot labi, lai kur arī dzīvotu. Bagāti, tātad, ir Pašulienes cilvēki.

Ņina, sibīriete, gan šim skaitlim nepiepulcē nevienu. Vieni ar vīru – armijnieku nodzīvojuši. Nu arī viņš ir aizsaulē. Un Ņina ir tā vienīgā Pašulienes iedzīvotāja, kura katru dienu izmanto sporta laukumu – staigā, nūjo, jebkuros laika apstākļos. Viena. Koncentrēta un klusa. Pašulienē viņa nonākusi no Penzas, tur, aiz Urālu kalniem. Armijnieku ģimenēm jau nejautāja, kur viņi vēlas doties. Sakravā čemodānus un brauc, pierodi būt pats ar sevi, nepieķerties vietai, neieklausīties valodā. Par dzīvi Pašulienē Ņina priecājas – kad vīrs pensionējies, ļoti gribējuši nonākt Baltijā, bijis jūtams, ka gaidāmas lielas izmaiņas, un milzīgā zeme var kļūt ļoti nepievilcīga. Tā arī noticis, paspējuši pārcelties pēdējā brīdī pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas. Labi. Šeit ir labi un droši. Šeit ir patvērums.

Tikšanās spožās acis, sārtās lūpas un atklātā valoda ir Anna. Eglainē dzimusi, strādājusi, eh, visur plašajā bijušās PSRS telpā, pat uz kuģa par pavāri bijusi. Vēl Pašulienes uzplaukuma laikos atgriezusies šeit. Un atceras ar dzirkstīgu prieku: „Kādas balles te bija, kādi Jaungada svētki! Maskas taisījām, visi nācām kopā, cik daudz cilvēku te dzīvoja – jaunieši, bērni, visiem bija darbs, kultūras nams darbojās. Tagad, paskat, tukšs! Un ciemats paliek pavisam tukšs. Nekā te vairs nav.”

Anna ir arī tā, kas nekautrējas slavēt Krievijas vadoni – skaists vīrietis, brašs un visādi piemērots tādam godam. Nepieklājīgi? Nu, un tad? Paskat, kas tad te notiek – nav nekā laba, un nav nemaz.

Vai tad nekas nenotiek arī apkārtnē? Un vai piedalāties kādos pasākumos? Jā gan, esot bijusi. Un vairāk nekad uz tādiem nebraukšot, briesmīgi. Šis Annas stāsts ir mācību grāmatas vērtībā: „Iedomājieties, uzaicināja mūs uz senioru balli. Transportu atsūtīja, braucam arī. Un tur – stādieties priekšā, visi tie kungi, latvieši, sēž pie bagātīgi klātiem galdiem, bet mums priekšā tikai tējas krūzītes un kaut kādi cepumiņi nolikti! Lai es tur vēlreiz brauktu? Lai mani tā pazemotu, kā kādu ubagu? Nekad!”

Sašutums ir neviltots. Jo neviens Annai nav teicis, ka katra sēļu sieva uz senioru balli dodas ar savām ķilavmaizītēm un svaigi ceptām bulciņām. Un mājās gatavotām gaļiņām tādā daudzumā, lai pietiek vismaz vēl pieciem citiem. Un katram kungam groziņā ir vīna pudele, konfektes un kas tik viss vēl ne. Neesi tak nekāds ubags, kas dodas uz balli paēst. Pacienāt un dalīties ir tas, kas tevi par kungu padara. Nevis tas, cik brangi tevi kāds cienā. Izsalkušu cienā. Vai tas kāds gods?

Ja reiz par svētkiem sākam runāt, nu tad par puķēm arī. Kādēļ pie Pašulienes namdurvīm to nav? Zālāji nopļauti, taciņas tīras, taču kopums rada pagaidu nometinājuma vietas iespaidu. Ērti. Tīri. Nedzīvi. Nekādu dekoriņu, dārza rūķīšu, rudens ķirbju vai pērno Lieldienu salmu zaķu.

Kaķi visu izkašā un pieķēza, lūk, kur tā vaina! Un kaķus neviens neizķer, pašvaldība to nedara, un īpašnieki arī ne. Smird visas kāpņu telpas, visas mašīnas, kur tad te ko stādīsi?

Un vispār – nekas jau priekš Pašulienes netiek darīts. Bērnu laukumiņš noplucis, autobusa pietura izdemolēta, jau trešo gadu tur soliņš stāv salauzts. Sporta laukumu sakārtoja, tas nu gan. Bet ko tas dod, ja tur nekādus pasākumus nerīko? Viena Ņina staigā ar savām nūjām.

Vai tad paši kopienas cilvēki nevar to soliņu salabot, cilvēku taču šeit diezgan daudz? Brīdi valda klusums. Un tad arī atbilde rokā: „Bet kur tad mēs dēļus ņemsim?” Labi, dodamies tālāk, uz lietām, kur dēļus nevajag. Vai piedalāties Lielajā Talkā? Tā taču visā Latvijā jau gadiem notiek. Arī citās reizēs cilvēki kopienās pulcējas, lai sakoptu savu ciematu. Nnnēēē, sanākušie purina galvas. Nekad nevienā talkā neesam piedalījušies. Un vispār – pagasta darbinieki te visu sakopj, tas taču viņu pienākums! Un mēs redzam, ka viņi strādā tikai līdz pusdienlaikam, tātad krāpjas, un naudu saņem. Mums tad vēl būtu jāiet talkās? Nevaram. Nenākam. Un mums neko neorganizē. Un nekā nav.

Šeit puteņa smagums aizžņaudz elpu, un ceļam gaismā svaigu Sēlijas kopienu stāstu . Par Lielzalvi. Par to, kā divas trauslas seniores muižu atjauno. Stāsta jauda ir acīmredzama – sanākušo acis atdzīvojas, galvas paceļas, parādās jautājumi. Un visiedvesmotākā ir emocionālā Anna: „Oho, nu, pastāstiet vēl, kā viņas to dara? Kā kurina? Kā krāso? Tiešām agroplēvi pie logiem pielikušas kā greznus aizkarus? Nē, nu kas par sievietēm! Kur tas ir, pasakiet vēlreiz? Neticami, tur gan varētu aizbraukt paskatīties, kā tāds piedzīvojumu gabals!”

Tūlīt, tūlīt lūzīs tas „nevaramnenākamnedod” ledus blāķis, stāsts būs izkausējis taciņu dzīvajam ūdeni, vēl mazliet…un tad grandiozu kupenu uzpūš cilvēks, kura pienākumos (ne nu gluži amata aprakstā minētajos, bet morālajos gan) būtu kopienu iedvesmot un siltumā turēt: „Mums nav muižas!”.

Izrādās, ka labā ir gana daudz – daba, klusums, miers, drošība. Vieta, kur sagaidīt ciemos mazbērnus un mazmazbērnus. Pašulienes mežs, mazdārziņi. Veikals tuvu. Laba bibliotēka. Un bibliotekāre tāda sirsnīga, vienmēr uzklausīs, vienmēr laipna un mīlīga. „Es nekad tik labi neesmu dzīvojusi, kā Pašulienē,” saka Vanda.

Un ko jūs gribētu, kādu pasākumu, kas pulcētu Pašulienes cilvēkus? „Pirti! Oi, pirtiņa būtu labi!” izsaucas Anna. „Sakurinātu, sanāktu taču cilvēki. Un grillu ārā, pasēdētu, parunātos, tas nu gan būtu pasākums!” Jā, esot ar mieru arī maksāt, samest naudiņu un tā. Iesilstam, un stāstām, ka ir taču pārvietojamās pirtiņas, un vairākiem uzņēmējiem tepat netālu tādas ir. Atvedīs, uzstādīs, iedosim viņu kontaktus, zvaniet, viss jums būs! Jā, atkal acis priecīgas, tā nu reiz būs lieta, kas lielo sniegu izkausēs pamatīgi.

„Bet no kurienes ūdeni ņemsim?”. Nu ja. Ūdens nav. Ir kupenas. Neliela, un varbūt vēl zem ledus, tomēr atkusušā ūdens plūsma Pašulienē ir. Jaunās ģimenes, kas saka, ka šeit ir droši bērnus audzināt. Kristīnes un Aivja Ruļuku izveidotais bizness – veļas mazgātava, kas no dažām veļas mašīnām un gludekļiem šobrīd izvērties par nopietnu nodarbi ar plašu klientu loku. Renovēta māja. Šķeldas apkure ciematam.

Natālijas Kraukles cimdi. Viņu visu 24 mazbērni un 22 mazmazbērni. Andžeja krāsu izvēle, anketu aizpildot. „Kādas krāsas ir Pašulienei? Nu sarkanais, karoga sarkanais. Mēs taču Latvijā esam! Un sudraba baltais. Tāds tīrs.”

Un trausls. Pašuliene liek domāt par to, cik uzmanīgi, neatlaidīgi un ilgi ir jālaipo, lai vieta no patvēruma starp kupenām kļūtu par Pašu mīlētu vietu. Pašu. Šo uzsvaru izplaucēt novēlam Pašulienes kopienai.