Skrudalienas kopiena

Taurenis ir viens no tiem retajiem simboliem, kas pēdējos 25 gados piedzīvojis neredzētu transformāciju. Ja līdz 21. gadsimta sākumam tas viennozīmīgi saistījās ar „taurenīša vieglumu”, tad pēc trillera „Tauriņa efekts” pasaules mēroga triumfa, uz taureņa spārnu vēdām raugāmies jau citādāk. Pie tam – mums taču pašiem ir rakstnieka Imanta Ziedoņa „Taureņu uzbrukums”, kas vieglumam un košumam piešķīris ārkārtīgi daudzveidīgus aspektus. Kurus no tiem savā dzīvošanā atklāj Skrudaliena? Jo tieši šīs kopienas ģerbonī ir taurenis. Meklējam, jautājam un vērojam.

 

Kā daudzas apdzīvotās vietas, Skrudaliena izveidojusies ap muižas centru. Ciema statuss tai piešķirts jau 1925. gadā, bet atšķirībā no daudzām citām Sēlijas kopienām, Skrudalienā iedzīvotāju skaits kopš 20. gadsimta 30. gadiem nav kritiski, pat desmitkārtīgi, samazinājies. Lūk – 236 cilvēki 1935. gadā, 210 cilvēki 1989. gadā, 192 cilvēki 2021. gadā. Pagasta iedzīvotāju nacionālais sastāvs šobrīd ir daudzveidīgs – latvieši 16,8%; krievi 50,6%; poļi 12,4%; baltkrievi 15,5%; citi 4,7%. Un arī tas kopš 20. gadsimta sākuma nav īpaši mainījies, izņemot ebreju iedzīvotāju pilnīgu izzušanu pēc Otrā pasaules kara genocīda.

Skrudalienas vizuālo centru veido stalta skolas ēka. „Ulmaņa skolas” – tā dēvē līdzīgus namus visā Latvijas austrumu pierobežā. Līdz 1982. gadam šeit bijusi vidusskola, līdz 2017. gadam pamatskola. Un šai brīdī jāsāk raudzīties pēc „tauriņa efekta”, ko vēlējās panākt Latvijas pirmās brīvvalsts prezidents, būvējot izteikti mazos, daudznacionālos pierobežas ciematos monumentālas gaismas pilis. Izdevās vai neizdevās? Kādu laika periodu noteikti izdevās. Taču nekas nav mūžīgs, taureņa spārni ir kustībā, un šobrīd izglītības spārni pierobežas ciematos sakļaujas.

Kas nepieciešams, lai tie vērtos jaunai kustībai? Gaisa plūsma. Siltums. Ziedu aromāts. Nu, tās lielās lietas, par kurām var gādāt cilvēki. Vispirms jau tie, kas šeit dzīvo – Skrudalienas kopiena.
Skrudalienas gaismas pils nav pamesta. Tajā darbojas un tiek pastāvīgi pilnveidots multifunkcionālais centrs „Skrudaliena”. Šeit pieejami teju visi ciematā nodrošinātie pakalpojumi – sociālā dienesta struktūrvienība, trenažieru zāle, bibliotēka, sociālā dienesta mobilās brigādes atbalsta punkts. Cits taureņa spārnu aspekts.

Un, ja ir pils, tad jābūt karalienei. Un tāda ir – Sofija Mole, centra vadītāja, projektu domātāja un rakstītāja, cilvēku kopā saucēja. Cēla kā valdniece un mīlīga kā mamma: „Vajag, lai cilvēki būtu priecīgi, rau, iekārtosim tajās neglītajās šautuves drupās dabas taku, daudzi tur iet sēņot, bet krūmi, brikšņi, neglīti. Kādēļ lai mēs neietu sēnēs skaisti?” – šī ir tikai viena no jaunajām Sofijas iecerēm.

Un tās mēdz piepildīties, jo Skrudaliena ir no tām laimīgajām kopienām, kur pagasta pārvalde, pašvaldības darbinieki strādā roku rokā ar visiem tiem, kuri ciematā dzīvo. Pagasta pārvaldes vadītāja Betija Ivanova ir klāt visās tikšanās reizēs, visos semināros. Tāpat bibliotekāres, sociālās darbinieces. Un visi domā par savu sfēru tā, mazliet plašāk, nekā prasa tiešie darba pienākumi. Harmonisks, skaists taureņa spārnu plētums.

Jau pēc tikšanās trenažieru zāles vadītāja aiz rokas ievelk savā darba telpā – lūk, paskatieties taču, kā mēs te darbojamies! Un stāsts par to arī ir pieminēšanas vērts. Daudzi no mums taču ir redzējuši lauku ciematu telpās noputējušus, teju nelietotus trenažierus, vai ne? Un tas nav nekāds priecīgais skats. „Zinu es visu šito, zinu, kā tad! Un tādēļ, kad to zāli iekārtoja, aizgāju tūlīt pie Sofijas – mums vajag nodarbības, es varu vadīt, drusku esmu mācījusies. Kāda tad jēga no trenažieriem, ja neviens tev neparāda, kā pareizi vingrot, ko iesākt ar tiem rīkiem? Un vajag taču arī, lai samaksā par to darbu, pilsētās taču maksā par pulciņu vadīšanu, kādēļ ne pie mums? Nu, sāka runāt ar pagasta pārvaldnieci, tad atkal ar novadu. Novads saka – vajag kursus, tad maksāsim. Izgāju es tos kursus, nu! Un tagad mums zāle darbojas, re, nāk sievietes, te bērnu stūrītis, viņiem atkal savas aktivitātes. Satikties varam, pavingrot, visiem labi. Jā, esmu ļoti priecīga, ka tas izdevās! Tā nu ir, ja neprasīsi, tad arī nebūs.”

Aizrautīgi par savus darbu stāsta arī sociālā darbiniece, un izrādās, Skrudalienas multifunkcionālajam centram jau ir ieceres par sociālā biznesa attīstību. Ieinteresēts pašvaldības kolektīvs, aktīvi un neatlaidīgi cilvēki. Bet kā Skrudalienā ar nevalstiskajām organizācijām?

Arī labi. Skrudalienas pagastā darbojas vairākas aktīvas biedrības, tieši Skrudalienas ciemā to aktivitātes vairāk saistītas ar Skrudalienas multifunkcionālo centru, kurā NVO īstenojušas vairākus projektus. Darbojas biedrība „Dzidra straume”, „Silenes stariņi”, Sieviešu klubs „Silenīte”. Atzīmējams tas, ka, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, projektu finansējumu jomā aktīvākas ir bijušas pagasta biedrības, nevis pašvaldība.

„Tā laikam ir, jā,” plati smaida Sofija Mole. „Bet ziniet, mēs jau tomēr visu kopīgi darām. Ja labāk rakstīt projektu biedrībai, tad biedrība raksta, izdomājam – kura. Ja labāk pašvaldībai, tad pašvaldība. Viss jau aiziet kopējai lietai.” Betija Ivanova piekrīt – ko tad bez biedrībām, pašvaldībai mazā pagastā nemaz nav tik vienkārši.

Koši un priecīgi, kā jau pienākas atvērtam taureņa spārnam. Taču aptaujās par savu ciematu atklājas arī tumšā puse. Te Skrudalienas iedzīvotāji kā kopienu raksturojošos vārdus lietojuši „mazs”, „depresija”, „nabadzība”. Tiesa, tūlīt seko atbildes vārdi – atbalsts, palīdzība, rūpes. Sievišķīgi maigi, kā naktstaureņa pūka.

Kopienas centrs no izglītības iestādes ir transformējies palīdzības, atbalsta iestādē, tāda tā kustība. Iespējams, tas ietekmē viedokļus. Kas tad vēl ir Skrudalienā, nav taču baltā atbalsta pils tukšā vietā?
Arhitektoniski un vēsturiski izcila ir Skrudalienas pareizticīgo baznīca, ciemata rota. Nav gan īpaša viedokļa par reliģisko dzīvi, draudzes aktivitātēm. Skaista pati par sevi tā ēka, ir, uz ko paskatīties. Un kur tad bagātā daba, tik daudz īpaši aizsargājamu teritoriju!

Lielākie uzņēmumi pagastā ir biogāzes ražotne un slavenais „Silene Spa& resort”, kas gan atrodas Silenes ciematā. Tieši Skrudalienā – tikai lauksaimniecība un mežsaimniecība. Multifunkcionālā centra vestibilā ir informācija par četriem nelieliem tūrisma pakalpojumu sniedzējiem – viesu mājām.

Vai jūtat tos viesus, kas brauc, nakšņo šajās mājās?
„Nē”, Sofija apliecina, „Viņi darbojas paši par sevi, mēs tikai esam izlikuši reklāmu, lai cilvēki zinātu, kur braukt.” Skrudalienā nav arī savu amatnieku, nelielu pakalpojumu sniedzēju, kas varētu kuplināt skaisto, sakopto vidi, vēsturiskās ēkas, ainavas.

Pierobeža. Baltkrievijas pierobeža, tā visu laiku esam dzīvojuši. Novada centrs tomēr Daugavpils, kas ir tā kā Latgales pilsēta. Kaut arī to vairāk jūtam kā daudznacionālu vietu. Paraudzīties uz Sēlijas pusi ir interesanti, kā tad – varbūt tieši tur izdodas iekļauties tā dabiski un sirsnīgi. Taču visvairāk mēs esam sava ciemata, pagasta iedzīvotāji. Skrudaliena, Saliena. Pašas skaistākās, labākās vietas!
Un kas jums pietrūkst pilnam spārnu košumam?

Kopiena ir racionāla – pietrūkst informācijas par jaunajām iniciatīvām, projektu konkursiem, to ziņu, ko dara kopienas, biedrības citur Latvijā. Valodas barjera arī traucē..kā mēs tur brauksim, pie jums uz Sēlijas viduci..tur viss tik ļoti latviski. Mēs saprotam, bet, kad runāsim, tad nebūs vis tik gludi, kā gribētos. Un projektu pieteikumus arī rakstīt nav nemaz tik viegli. Sarunāties, vislabāk ir sarunāties – re, jūs atbraucat, atbrauc Inga Krekele no partnerības „Kaimiņi”. Sarunās viss ir skaidrāks, un kā mums tā pietrūkst!

Citas Sēlijas kopienas par Skrudalienu raksta atslēgas vārdus:

kultūra, dzeltenā baznīca, cerība, pašpietiekami, zili tauriņi, klusums, kokgriezumi, Baltkrievijas tuvums, nākotne, tīra vide, sakoptas mājiņas, patstāvība, vienotība, “reiz bija”, lauki, Sofija, sociālais centrs, ornamenti, sievietes uztur visu vietas dzīvi.

Sievišķīgais košums uzmirdz kā taureņa spārni pilnā plētumā. Lai silta gaisa plūsma lidojumam!