Subates kopiena

Imants Ziedonis noteikti ir braucis šeit, jo Ziedoņa zīmes Subatē ir vairākas – gan āra lapenīte (lasītava ar skatu uz ezeru), gan arī 2020. gada vasarā uzstādītais robežstabs „1836”, kas iezīmē tūrisma maršrutu „Leišmalīte”. Arī filmas „Piļsāta pi upis” uzņemšanas komanda pirmajā reizē, visticamāk, ir ieradusies pa šo ceļu.

Jau pirmajās Subates atklāšanas rindās priekšplānā ir Latvijas līmeņa personības un kultūras notikumi. Nu, kurai mazpilsētai ar knapi 600 iedzīvotājiem tā ir? Tomēr, raksturojot Subati, prasīties prasās vēl viena dižgara citāts: „Viņa slēpa savu skaistumu, it kā vairījās no tā. Un, šādi vairoties, nebija pat glīta,” teicis britu rakstnieks Somersets Moems, tiesa gan, par sievieti.

Ar ko apklāts Subates spožums un kura ceļa vidū pamesti lielākie klupšanas akmeņi, meklējam kopā ar trīs dāmām – Subates kultūras nama un biedrības „Subatieši – sanākam, domājam, darām!” vadītāju Guntu Okmani, kā arī ar Ilūkstes un Daugavpils lauku partnerības „Kaimiņi” vadības komandu – koordinatori Ingu Krekeli un grāmatvedi Anitu Baboriko. Gunta ir vietējā, Subates meitene. Kultūras un sabiedrisko darbu vada teju divdesmit gadus. Inga ieprecējusies no Latgales puses, bet Anita no Medumiem Sēlijas austrumos.

Gunta Okmane (G): Subatei tas raksturīgi. Aktīvās sievietes ir no Latgales – dārzniecības vadītāja Valentīna Bule, skolotāja Mārīte Balode, Publiskās adīšanas dienu iedzīvinātāja Aija Upīte. Ir arī citi aktīvi cilvēki, ja pasauc talkā uz kultūras nama vai biedrības pasākumiem, nekad neatsaka.

Kur tad īsti ir Subate? Vai Sēlijā? Un kas te ir sēlisks?
I: Es esmu latgaliete, kas nonākusi Sēlijā.
G: Kā sēli es sevi nekad neesmu pozicionējusi. Visiem saku, ka esmu subatiete. Te tomēr ir kaut kas cits – tā kā Augšzeme, Zemgale vai? Visdrīzāk – pierobeža tomēr. Tautību sajaukums Subatē ir pastāvējis jau vēsturiski, mēs neskatāmies, vai tie ir latvieši, lietuvieši, krievi, baltkrievi, poļi vai ebreji. Šeit tas ir dabiski, vienmēr tā bijis.
Anita Baboriko (A): Jā, ļoti līdzīgi bija arī Medumos, kas ir mana dzimtā vieta. Kādreiz par to vispār nedomājām un nerunājām. Kad pārcēlos uz Daugavpili, tad, jā, parādījās tāds jēdziens kā Latgale. Skaidrs, ka Daugavpils ir Latgalē. Kur ir Subate? Pierobeža, Guntai taisnība, šī ir pierobeža. Arī tās saiknes ar Lietuvu ir ļoti spēcīgas, man Zarasos dzīvo vecmāmiņa, bieži tur braucam. Tagad no Subates – uz Rokišķiem.
G: Protams! Mūsu tuvākā un ērtāk sasniedzamā pilsēta ir Rokišķi. Padomājiet, cik tālu mums ir Jēkabpils, un cik neērti aizbraukt! Arī Daugavpils krietni tālāk. Visa iepirkšanās, pilsētas dzīve notiek Rokišķos.

Sēlijas vidienes kopienām jautājām, kā raugās uz austrumu pusi – Medumi, Demene, Berkeneļi – vai tā ir Sēlija? Subatē jājautā par rietumu virzienu. Vai jūtat kaut ko kopīgu, vai sadarbojaties?
G: Ak vai, tas ir tik šausmīgi tālu! Tāda Jaunjelgava, Nereta, Viesīte! Bet, kad sākam sadarboties, draudzēties, tad sarūk arī ģeogrāfiskais attālums. Piemēram, Kaldabruņa ir pavisam tuvu, Zasa arī, Dviete, Aknīste. Jo vairāk iepazīsti citu kopienu cilvēkus un vairāk kaut kur piedalies, jo viss kļūst tuvāks. Tas, ko tu pazīsti, tas ir tuvs.

Subate un tai cieši līdzās esošais Prodes pagasts ietilpst Ilūkstes novadā. Pēc administratīvi teritoriālās reformas norisēm nonāks Augšdaugavas novadā. Sēlijas vēsturiskajā zemē ir bijusi un paliks. Kāda tad ir subatiešu sadarbība ar savu pašvaldību?
G: Mēs nevaram sacensties ar Bebreni.

Un kādēļ ne? Bebrene ir tikai ciemats, kamēr Subate tomēr pilsētiņa. Un iedzīvotāju skaits abās teritorijās vienāds. Pie tam – ne Bebrenei tādu ezeru, ne tādu ceļu, ne Ziedonis tur savas pēdas atstājis, ne viena no pēdējo gadu slavenākajām Latvijas kinofilmām filmēta!
Šeit sākas diskusijas, pārdomas, versijas, kas ne vienmēr paredzētas pierakstam. Izrunāšanai gan. Novada pašvaldība vairāk atbalstot Bebreni, visdažādāko iemeslu dēļ. Par Subati tikai runā – kūrortpilsēta, rekreācijas zona. Un tas patiešām ir minēts Ilūkstes novada attīstības un plānošanas dokumentos. Pagasta pārvaldes pasivitāte, atbalstīs tikai tad, ja neatlaidīgi iesi un prasīsi, un arī tad ne vienmēr. Pietrūkst arī labas, produktīvas komunikācijas.

A: Bebrenē ir viengabalaināka vide, latviskāka. Man, piemēram, ir tā barjera, baidos, ka nevarēšu pareizi izteikties, ja jārunā lielākam cilvēku skaitam. Ja šeit būtu kādi 50 cilvēki, es noteikti nepateiktu nevienu vārdu. Valoda – tas ir svarīgi.
Anitas dzimtā valoda nav latviešu, taču sarunā tas gandrīz nav nosakāms, viņas valodas zināšanas ir izcilas. Un šādas barjeras esamība pārsteidz.
A: Arī šeit būtu svarīgi vairāk satikties, sarunāties, tad tā barjera paliktu mazāka. Taču aiz Bebrenes gribas „pavilkties”! Mēs esam dažādi, un katram atšķirīgas darba metodes.

Un kā tad ar sabiedrības aktivitāti, ja reiz pārvalde pasīva un novads Subati piemirst?
Subatē darbojas Guntas dibinātā biedrība „Subatieši – sanākam, domājam, darām!”, šeit reģistrēta biedrība „Solis dabā”, vēl ir mednieku klubs. Salīdzinot ar Bebrenes 14 biedrībām un iniciatīvas grupām, tiešām ir uz ko tiekties. Arī uzņēmējdarbības vidē ir līdzīgi – Subates pilsētā darbojas pārtikas veikali un lauksaimniecības tehnikas veikals, kafejnīca – tikai pēc pasūtījumiem. Degvielas uzpildes stacija jau Lietuvā.

Pilsētiņā ir daudz iebraucēju, reta ģimene te dzīvo vairākās paaudzēs. Un no daudznacionālās vides ebreju tautība ir pazudusi pilnībā. Ja 1935. gadā šeit dzīvojuši 387 ebreji, jeb 26% no kopējā iedzīvotāju skaita, darbojušās četras sinagogas, tad 1941. gada genocīdā ir izglābusies viena vienīga Subates ebreju ģimene. Ārsts, kuru latviešu zemniekam atļāvuši paturēt dzīvu, kamēr tiek izārstēta viņa mazā meitiņa. Saimnieks, kurš, izrādās, bijis Ingas Krekeles vīra Ginta Ušacka vectēvs, tomēr dakteri paslēpis. Neviens no šīs dzimtas vairs Subatē nav atgriezies.

 
Varbūt pilsētiņai pietrūkst tieši šīs tautības ekonomiskās aktivitātes, zināšanu un uzņēmības? Jo šķiet, ka visi tās dārgumi ir kā atspulgs grezna, senlaicīga spoguļa saplaisājušā amalgamā [metāla sakausējums ar dzīvsudrabu]. Pēckara gados daudzi Latvijā no šādām lietām baidījās. „Neskaties tajā, tas ir no izlaupītajām ebreju mājām,” teica vecmāmiņas Latgalē, Rīgā, Kurzemē. Un noteikti arī Sēlijā.

Daudzsološa zīme – Ilūkstes un Daugavpils novadu partnerības „Kaimiņi” vadība ir kļuvušas par subatietēm. Varbūt arī šīs reģionālā mēroga biedrības biroju varētu pārcelt uz Subati? Vai izveidot otru biroju? Dažām Latvijas partnerībām tādi ir. Tas noteikti ietekmētu sabiedrisko un uzņēmējdarbības aktivitāti Subatē – tepat uz vietas zinoši cilvēki, kas var pastāstīt jaunumus, pamācīt un iedvesmot. Cilvēki brauc uz konsultācijām, semināriem. Savējiem ir, kur satikties. Parādās vietas attīstības intelektuālais centrs.

Subatē ir pamatskola. „Vai ir?” iejautājas viena no dāmām. Visas atzīmē, ka skola ir pasīva, kopienas dzīvē iesaistās ļoti maz.

I: Iespējams, tas tādēļ, ka vairums skolotāju brauc no Ilūkstes, tikai trīs ir vietējās. Viņas arī vairāk piedalās sabiedriskajā dzīvē.
G: Es gan skolu jūtu! Kad stundas beidzas, bērni iegriežas klubā, nāk galda spēles spēlēt. Un uz ielas redz bērnus. Manuprāt, katrs bērns ir jāsargā un jāaudzina, nav svarīgi, no kādas ģimenes viņš nāk. Nu, ne vienmēr tas jūtams no vadības puses.

Vadības pasivitāte, tā ir šīs sarunas daļas vadošā dzīsla. Vai tad visās jomās tā? Vai tiešām Subatē nav patriotu, aizrautīgo cilvēku?
I: Ir, protams, ir! Piemēram, Inese Ziediņa. Viņa taču vada ekskursijas Subates luterāņu baznīcā, draudzes māju iekārtojusi. Tūristi ir sajūsmināti par viņas stāstiem! Uz Subati brauc slēgt laulības, tas piesaista cilvēkus. Arī Inese kādreiz strādāja Subates skolā, tad pārgāja uz Daugavpili. Vēl pirms gada kļuva par Sūnu pamatskolas direktori Krustpils novadā. Tas ir tālu. Subatei paliek mazāk laika. Un tas ir ļoti liels zaudējums mūsu pilsētai.
G: Arī reliģisko dzīvi Subatē ļoti jūt. Sevišķi katoļu baznīcu. Priesteris nāk gan uz skolu, gan uz kultūras namu. Mēs savus pasākumus ļoti saskaņojam ar baznīcas kalendāru. Jā, Subatē ir redzama šī reliģiskā daudzveidība ikdienas dzīvē. Tiesa gan, mēs nešķirojam konfesijas, draudzes, ar cieņu izturamies viens pret otra ticību.

Un kur tad slavenā dārzniecība, bez kuras nevar uzrakstīt par Subati? Tās vadītāja Valentīna Bule ir īsta sava darba un arī Subates patriote. No intervijas gan viņa atteikusies, jo… neesot īsti vietējā. Viņas bizness, kas ir viens no Subates zīmoliem, šeit aktīvi attīstās tikai kādus 20 gadus. Un, ja vēlas Subatē nokļūt sastrēgumā, gaidīt rindās un pieredzēt cilvēku pūli, tad jādodas uz dārzniecību aprīlī, maijā un jūnijā. Ar rindām saistītās nervozitātes gan šeit nebūs. Gan Valentīna, gan citas dārzniecības darbinieces ir smaidīgas, žiglas un ar apbrīnojamu atmiņu apveltītas – viņas atcerēsies, kura peoniju šķirne tev pagājušā gadā neiedzīvojās, kuri salāti padevās labāk, un kuri ārstniecības augi izsala. „Vai tad grūti?” smejas Valentīna pēc 8 stundu skrējiena siltumnīcas karstumā „Te man gan sauna, gan fitnesa zāle, un vēl naudu par to maksā!” . Dārzniecība izstaro neuzvaramu dzīvīgumu, un ļoti gribētos, lai tas izplatās.

 

Kādu redzam Subates nākotni? Attīstības vīzija, noņemtais pelēkais plīvurs, kas atklāj pilsētiņas patieso vērtību?
G: Šeit varētu būt ļoti laba senioru pilsēta. Vieta ērta un skaista, Subatē dzīvot ir droši, pievilcīgi. Arī lētāk nekā lielajās pilsētās. Tik daudz dabas, pastaigu vietas jaukas. Jau ir pietiekami daudz pensijas vecuma cilvēku, kuri interesējas par dzīvošanu Subatē. Tas uzreiz prasītu papildus servisus, pakalpojumus. Un nav jau tikai seniori. Pēdējos gados Subatē pie ezeriem intensīvi pērk mājas. Cilvēki no lielākām pilsētām, arī ārzemnieki ir parādījušies.

I: Mana Elza [Ingas meita, 12 gadus veca] saka, ka Subatē vislabākais mēnesis ir augusts! Augustā Subatē notiek pludmales volejbola turnīrs, tieši augusta mēnesi dzimtajā pilsētiņā pavada studējošie jaunieši. Arī tie, kas devušies darbā uz ārzemēm, šeit atbrauc tieši augustā. Ezeri silti, var peldēties, laivot, spēlēt volejbolu, visu!

Lieliski! Tad arī dzimst jauna iecere – augustā Subatē jārīko tāda īsta Prāta vētra ar jauniešu piedalīšanos. Un moderēt šo pasākumu varētu Latvijā pazīstamā lektore, „zināšanu eņģelis” Vita Brakovska, kuras mamma, starp citu, ir dzimusi Subatē.

Vai jauniešiem liksies pievilcīgs „senioru pilsētas” modelis? Varbūt tas ir paplašināms – kā vieta attālinātajam darbam, ērta dzīves vide ģimenēm? Taču gan senioriem, gan attālinātā darba veicējiem būs nepieciešamas dzīvesvietas, piemērota infrastruktūra.
G: Subatē taču nav pat centralizētās kanalizācijas sistēmas! Arī vēsturiskās koka mājas iet bojā, jo to īpašnieki noveco, māju uzturēšanai nepieciešami lieli līdzekļi. Sakārtots, mūsdienu apstākļiem piemērots dzīvojamais fonds ir vajadzīgs jebkurā gadījumā, vai nu tie būs seniori vai jaunieši.

Apburtais loks? Uz Subati nevar pārcelties, jo nav kur dzīvot. Un trūkst motivācijas šo dzīvojamo fondu sakārtot, jo nav vīzijas par to, kas tad te dzīvos un ko darīs.

A: Nu, neredzu, piemēram, ka šeit varētu darboties automazgātuve! Vajadzīga, jā, bet vai uzņēmējam tas atmaksāsies? Tāpat kā daudzas citas lietas. Es ļoti racionāli domāju, arī par līdzdalību sabiedriskajā dzīvē. Esmu aizņemta, daru savu darbu. Un no jebkura pārvaldes līmeņa sagaidu tieši to pašu.

Raudzīties sociālā biznesa virzienā. Tiešām intensīvi attīstīt tūrisma piedāvājumu, izmantojot izcilos dabas un vēstures resursus, papildināt to ar dažādiem servisiem. Saskaņot sabiedrisko labumu ar ieņēmumu gūšanas iespējām. Izveidot produktīvu sadarbību ar jaunā novada pašvaldību. Domāt, kā tieši to darīt. Izraudzīties/ izvēlēties/izaudzināt vietējos līderus. Vētrai būs ko vētīt. „Laimes lāčus” tā neatnesīs, tas jāsaprot.

Subatiešu vēlējumi citām kopienām skan latviski. Tie runā par kopā sanākšanu, lielām idejām un drosmi.
A: Lai jums izdodas īstenot visneiespējamākos projektus!
I: Sapņojiet lielus sapņus! Un neesiet vienaldzīgi!
G: Mīliet savu dzimto vietu un ticiet tai!

Mēs gribētu novēlēt Subates Prāta vētrai panākt tādu neliela tornado efektu. Ar izteiktu centrtieces spēku. Tādu, kas savelk kopā aktīvos cilvēkus ar pilsētas dabas un kultūras vērtībām, sagriež ciešā virpulī, paceļ kādu metru virs zemes, un bez lielām traumām nosēdina Subates centrā ar gatavu attīstības vīziju un saliedētu komandu tās iedzīvināšanai.