Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 18. jūnijā.
Viesītes kopiena
Kurš gan nezina Viesīti? Viņam nudien nav jāatzīstas un jāklusē par šo faktu mūžam. Pilnīgi noteikti Viesīte nav tā vieta, ko varētu raksturot ar hrestomātiskajiem vārdiem: „Kur tas ir?” Viesīte jau pēc iedzīvotāju skaita ir ir trešā lielākā apdzīvotā vieta Sēlijas vēsturiskajā zemē – 1500 viesītiešu, tas ir vērā ņemams skaits. Sēlijas sirds, Sēlijas centrs, vieta, kas bija gatava kļūt par Sēlijas novada attīstības centru, ja vien tiktu atbalstīta iecere par tā izveidi. Šīs, 2021. gada, administratīvi teritoriālās reformas ietvaros tas nenotika. Taču tas nekādi nav ietekmējis Viesītes pašapziņu.
Vietas vēsture ir pētīta un apzināta. Eķengrāves muiža vēstures avotos minēta jau no 16. gadsimta, kad uz tās zemes Jaunjelgavas, Jēkabpils, Aknīstes un Neretas ceļa krustojumā atradās Āžu krogs. Ap 1890. gadu pie kroga izveidojās lielāka apdzīvota vieta, kuru dēvēja par Eķengrāves Āžu miestu.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, 1926. gadā, Āžu miestu pārdēvēja par Viesīti, un pēc diviem gadiem tai piešķīra pilsētas tiesības. Nostāsti vēsta, ka pārdēvēšanas ierosinātāji esot bijuši kādi smalki ļaudis, kuriem mazbānīša konduktors uzsaucis: „Kungi, Āži, izkāpiet!”. Īsta veiksme, jo tiešām dīvaini izklausītos „Āžu miesta muzejs” vai „Āžu miesta kultūras pils”. Un, iespējams, ka tad šo vietu nemaz nebūtu – vārds rada skanējumu, vārds iztaisno un ceļ augšup.
Viesīti cēluši gan vārdi, gan ļaudis. Tās senākā un nesenākā vēsture ir bagāta ar spēcīgām personībām. No Viesītes nācis mediķis Pauls Stradiņš, viņa dēls akadēmiķis Jānis Stradiņš visu savu darba mūžu turējis rūpi par Viesīti un visu Sēliju. Ieceri par monumentālas kultūras pils būvi Viesītē iecerēja vareni ļaudis vēl padomju laika izelpas gados. Un to, lai pilsētas centrā nerēgotos monumentāls grausts, nodrošināja vēl viena spēcīga personība – ilggadējs Viesītes domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs.
Viesītē no 2009. līdz 2021. gadam atradās novada pašvaldība, un arī šobrīd darbojas tās iestādes. Šeit ir Viesītes muzejs „Sēlija”, Kultūras pils, vidusskola, Sēlijas sporta skola, mūzikas un mākslas skola, jaunatnes iniciatīvu centrs. Ir divas aptiekas, divas ģimenes ārsta prakses, sociālās aprūpes centrs, divas kafejnīcas un vairāki veikali. Darbojas aktīvas katoļu, luterāņu un baptistu draudzes. Lursosf datos minētas 17 dažādas nevalstiskās organizācijas.
Ko gan vēl jaunu var pateikt par Viesīti? Un, pats galvenais – kur šeit ir kopiena? Jo vienu, visu pilsētu apvienojošu kopienu, īsti ieraudzīt nevar. Šī parādība palaikam ir raksturīga vietām, kurās spēcīgi darbojas pašvaldība un tās iestādes. Tomēr kopiena šeit ir. Pilnīgi unikāla, protams, tāda, kas var rasties un pastāvēt tikai Viesītē. Viesītes dzelzceļnieku kopiena. Tiekamies, protams, Viesītes muzejā.
Valija Fišere (V): (muzeja krājuma glabātāja) Tā mums ir pilsēta pilsētā. Muzejs patiešām ir iespaidīgs, ar veselām divām nodaļām – Paula Stradiņa skolu un Mazā bānīša parku. Dzelzceļnieku kopiena Mazā bānīša parkā ilgstoši tiekas katra mēneša pēdējā piektdienā, Vēlās brokastis ar dzelzceļniekiem muzejam ir svēta lieta.
Jānis Dzimtais (J): (muzeja speciālists ķircina) Viesītes muzeja direktoram pirms stāšanās amatā ir jāiztur veselas trīs komisijas – pašvaldības, valsts un dzelzceļnieku kopienas. Saka, ka pēdējā komisija ir pati bargākā.
Muzeja direktorei Ainai Gouģei, kura šai amatā strādā pirmo mēnesi, sejā pavīd bažas – visādi esot gājis priekšgājējiem, jācer, ka šo komisiju izturēs. Bažām gan nav īsta pamata – dzelzceļnieki smaida, priecīgi par kopāsanākšanu pēc ilga mājsēdes laika.
Kas tad viņiem dod tik lielu jaudu, muzeja direktoru apstiprināt?
J: Viss Mazā bānīša parks ir tapis, pateicoties apņēmīgas kopienas iniciatīvai. Tieši ar bijušo dzelzceļnieku palīdzību.
Līvija Jaksteviča (L): (pensionēta vilciena pavadone, ilgstoša Viesītes dzelzceļnieku kopienas vadītāja) Dzelzceļu pilnībā slēdza 1972. gadā. Iedomājieties, mēs tur 500 cilvēki strādājām, uz dzelzceļa! Tas gādāja par Viesītes uzplaukumu, tik daudz darbavietu. Vilciens bija vienīgais transports, taču daudzām apdzīvotām vietām tāda nebija. Tas mums visiem ielika ļoti stingru disciplīnu, precizitāti. Nevari iedomāties minūti nokavēt! Arī apņēmību, jā. Nu, un tad, kad mēs tā skatījāmies, ka bijusī depo ēka un bānīša sastāvs tur tā stāv un pamazām iet bojā, saņēmāmies un gājām pie pašvaldības priekšnieka Jāņa Dimitrijeva runāt par to vērtību saglabāšanu. Atbalstīja! Un, paskat, tagad bānītis ir Viesītes simbols.
Kā tad notika šis process? Bija jābūt kādam, kurš uzņemas virzīt tik nopietnu lietu, gatavo dokumentus, tura rūpi par tālāko virzību. Kurš to darīja?
L: Ilma Svilāne visus sauca kopā. Gan muzeja darbiniekus, gan dzelzceļniekus. Viņa ļoti daudz tā labā darīja. Tad pašvaldība izstrādāja apjomīgu projektu, izveidoja bānīša ekspozīciju – nekur citur Latvijā tādas nav!
Ekspozīcija patiešām ir iespaidīga. Pašvaldība to izveidojusi, veiksmīgi startējot Latvijas – Lietuvas pārrobežu projektā.
Aina Guoģe (A): Visvairāk mēs lepojamies ar to, ka esam dzīvs muzejs. Unikāls ar to, ka pie mums pulcējas bijušie dzelzceļnieki. Tā ir pati lielākā vērtība.
L: Tik grūti taču tūristiem par to visu izstāstīt, nesaprot viņi. Arī mūsu pašu bērni, mazbērni nesaprot, neviens negrib uz dzelzceļa strādāt – tas ir grūti. Mūsu jau paliek aizvien mazāk, tagad tikai kādi divdesmit sanākam kopā. Daudziem jau pāri astoņdesmit.
Kā bija kādreiz, kā sākāt pulcēties muzejā?
L: O, nākam jau no 2003. gada uz šejieni, tikko atvēra pirmās telpas. Tad bijām vairāk nekā piecdesmit. Un, kad sāka muzeju iekārtot, mēs visi nesām no mājām saglabātos priekšmetus, dokumentus, formastērpus. Tā nu ir – citur, kur kaut kas tika likvidēts, visi stiepa uz mājām, ko tik varēja. Mēs nesām no mājām uz muzeju.
Mazā Bānīša parku veido vesels ēku komplekss, un viena no tām ir Amatniecības centrs, kurā saimnieko biedrība „Zīle”, tepat draudzīgā „iekšpilsētā” ar dzelzceļniekiem, tūrisma informācijas punktu, galdniecības darbnīcu. Arī „Zīles” piedalās sarunā – galu galā, rokdarbi prasa precizitāti, tāpat kā darbs uz dzelzceļa.
Kas tad vēl būtu vajadzīgs Viesītes nevalstiskajām organizācijām un „iekšpilsētas” iedzīvotājiem? Un ko dara citas biedrības „ārpilsētā”?
J: Plaši atpazīstamas un darbīgas Viesītē ir tikai dažas no reģistrētajām NVO – „Sēļu zīle” strādā ar izglītības un starptautiskās sadarbības projektiem, bet pēdējos gados pieklususi. Labi gan būtu, ja tās darbība atjaunotos. Starptautiskie projekti, it īpaši pēc ilgstošā ierobežojumu perioda, viesītiešiem dotu ļoti daudz. Tad vēl „Veloklubs „Selonia” nodarbojas ar velosportu. „Latvijas Cistiskās fibriozes biedrība” strādā ar veselības aizsardzību visas Latvijas mērogā, tomēr arī Viesītē ļoti jūtam viņu darbošanos. Viņi uztur atbalsta centru, kur pieejami speciālisti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Viesīte sasistās arī ar Latvijas mēroga biedrības „Stendera biedrība” aktivitātēm, kā arī ar reģionāla mēroga biedrības „Sēļu klubs” darbošanos.
L: „Sēļu klubā”, tur taču Ilma Svilāne! Viņa tik nopietni, pamatīgi visu dara! Ķērušies klāt Lielzalves muižai, mums, Viesītē, tagad Ilmas palīdzīgo roku un gaišā prāta tiek mazāk. Tomēr ļoti jūtam visu, ko viņi dara.
V: „Stendera biedrību” gan mēs gribētu tepat Viesītē vairāk redzēt! Ar lekcijām, priekšlasījumiem, lai mūs aicina uz tādiem pasākumiem arī, ne tikai uz talkām lapas grābt.
Šeit nav nozīmes jautāt, vai Viesīte ir Sēlijā. Protams – pašā tās centrā. Kas tad ir Sēlija bez Viesītes!
Par to nešaubās arī citas Sēlijas kopienas, par Viesīti sakot šādus atslēgas vārdus: Šaursliežu dzelzceļš, Bānītis, Āžu miests, krogs “Zaļā varde”, skaista pilsētiņa, kluss, mierīga pilsētiņa, Kultūras pils, iekopj tradīcijas, viesmīlība, konservatīvi, kustība, ritms, dzelzceļnieku atmiņas, ozolzīles.
Rudens gaisa dzidrums Viesītē tiešām atklāj visus šejienes simbolus – sliežu taisnvirziena precizitāti, ozolzīļu pamatīgumu, un to spītību, kas salieks laikmetu āža ragā, lai panāktu savu. Savu kultūras pili. Savu muzeju kā pilsētu pilsētā. Sliedes var nojaukt, virziens saglabājas.
Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.
ATKLĀJ SĒLIJU!
