Aknīstes kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 11. martā

Aknīstes kopiena

Tradicionāli jēdziens „mazpilsēta”, kas arī ir Aknīste ar saviem 1000 iedzīvotājiem, saistās ar rāmu ikdienu un idillisku stagnāciju. Aknīste tajā neierakstās. Pilsētiņu šķērso kustības dzīsla – valsts autoceļš P74, te ir 8 veikali, degvielas uzpildes stacija, 2 kafejnīcas, 2 viesnīcas, kūdras ražotne „Hawitas Baltic”, kas nodrošina darbavietas ar konkurētspējīgu atalgojumu, divi autoservisi, fitnesa zāle. Tiek sniegti skaistumkopšanas, masāžas, fizioterapijas, aktīvās atpūtas pakalpojumi, katru nedēļu darbojas tirgus, kas piesaista apmeklētājus no plašāka reģiona. Atsevišķu „salu” veido psihoneiroloģiskā slimnīca Kraujās. Nomaksāto uzņēmumu ienākuma nodokļa apjomos uz vienu iedzīvotāju Aknīstes novads ir Pierīgas reģiona svara kategorijā.

Priekšstats par Aknīstes kopienu būvējas kā puzle, pa gabaliņam vien. No klātienes un neklātienes sarunām ar četrām jaudīgām sievietēm. No garāmejošu iespaidu niansēm un ainavām aiz garāmbraucošas mašīnas loga. No zināmā un piedzīvotā.
 
Kontrastiem bagātu rakstu veido pilsētas centrs jeb „Kalna Aknīste”– tur ir arhitektoniski greznā un kvalitatīvi izremontētā domes ēka. Vienmēr gaumīgi apstādījumi. Blakus – Sociālās aprūpes centrs un dienas stacionārs. Iepretī pašvaldības ēkai – izteiksmīga Romas katoļu baznīca ar ķeltu krustiem centrālajā fasādē; vēsturiskie vecās baznīcas vārti izved uz Sēļu parku. Trešdienās dubļainā un izdangātā laukumā, kura fonu veido novārtā pamestā Piensaimniecības kooperatīva ēka, notiek slavenais Aknīstes tirgus. Tirgotāji var uzzināt jaunumus, raugoties interaktīvajā ekrānā pie domes mājas. Ekrāns spilgti izceļas uz veikala „Vesko” nepievilcīgās fasādes. Vēsturiskā pilsētas daļa ar sarkanu ķieģeļu ēkām atrodas „Lejas Aknīstē”.
 
Grūti notverama vieta. Puzles gabaliņus liekam kopā ar biedrības „Manai mazpilsētai Aknīstei” vadītāju, angļu valodas skolotāju un Lauku partnerības „Sēlija” dibinātāju Skaidrīti Medvecku, kura šobrīd bauda atpūtu savos „Birzniekos”, Aknīstes novadpētniecības muzeja vadītāju, gidi un novadpētnieci Līgu Jaujenieci, Aknīstes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālisti Lāsmu Prandi un biedrības „Sēlijas laivas” aktīvisti, vienlaikus Aknīstes novada pašvaldības telpiskās attīstības plānotāju Santu Šmiti. Katra no viņām varētu salikt pilnu ainu. Savējo.

Skaidrīte Medvecka (Sk): Aknīste nav tā aktīvākā pasaules daļa kopumā. Šeit ir daudz autonomu vienību, kas īpaši nesadarbojas viena ar otru. Varbūt tas saistāms ar to, ka Aknīstē ir daudz ienācēju, maz ģimeņu, kas šeit dzīvojušas vairākās paaudzēs. Mēs ar Laimoni [Laimonis Medveckis, ilgstošs Aknīstes pilsētas ar lauku teritoriju priekšsēdētājs, nu jau septiņus gadus aizsaulē] jau arī atnācām kā jaunie speciālisti. Tikpat labi varējām aiziet uz citu vietu. Pie tam – Aknīste taču līdz 1921. gadam bija Lietuvas teritorijā. Domāju, ka arī tas ietekmē šodienas dzīvi.
Lāsma Prande (Lā): Mums ir maz nevalstisko organizāciju. Cilvēki ir nodarbināti, strādā ražotnēs, iestādēs. Katrā vietā ir savs kolektīvs, savi nosacījumi. Iespējams, visa pietiek. Ja būtu grūtības ar darbu, varbūt vairāk rastos radošās izpausmes.
Santa Šmite (S): NVO sektors nav ļoti attīstīts. Šobrīd aktīvi darbojas vien dažas nevalstiskās organizācijas un interešu kopas. Novērojama paaudžu maiņa, kā arī straujš kopienu līderu novecošanās un izdegšanas process. Pārsvarā Aknīstes NVO ir šaurs darbības lauks. Nav izteiktas sadarbības ar citām novada, pārnovadu NVO organizācijām vai interešu kopām. Katrs darbojas savas organizācijas ietvaros.
 
Kā aktīvākās NVO un iedzīvotāju iniciatīvu grupas tiek minētas biedrība “Sansusī”, biedrība “Sēlijas laivas”, biedrība “Manai mazpilsētai Aknīstei”, interešu kopa Čukurs, Aknīstes evaņģēliski luteriskā draudze, interešu kopa “Adatiņas”, amatiekrosa apvienība “AKA”, vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs “Ieleja”, Aknīstes mednieku kolektīvs.
Tas nemaz nav tik maz. Un Aknīstes gadījumā izrādās, ka sabiedrisko aktivitāti ne vienmēr nosaka nevalstiskais sektors. Šeit spēles laukumā parādās uzņēmēji – veselas ģimenes! Sorokini, Curikovi, Gasūni, Āboliņi, Kurklieši un citi. Aknīstē jūt uzņēmēju ietekmi vietas attīstībā, tās sejas veidošanā. Kā spožākais piemērs noteikti minams Sorokinu ģimenes darbs – Aknīstes centrā darbojas kafejnīca „Kalniņā”, banketu zāle, viesnīca. Pēdējos gados, Aknīstē atgriežoties ģimenes jaunākajai paaudzei Alenam un Karīnai, iekārtota fitnesa zāle, drīz durvis vērs SPA salons. Īsā laikā apkārtne labiekārtota līdz tādam līmenim, ka krietna daļa aknīstiešu par pilsētas skaistāko vietu nosauc „Sorokinu dīķi.”
 
Šeit ir runa par ģimenes spēku, par bērniem, kas atgriežas uz dzīvi Aknīstē. Kas mudina to darīt?
Līga Jaujeniece (Lī): Pēc manas saprašanas un pasaules tvēruma ir tā, ka “atpakaļ vilkšana” ir pilnīgi dabisks impulss, kam ļaujas tie, kas dzīvo ar atklātu sirdi paši pret sevi. Protams, pāriešana dzīvot citur, ne uz savu dzimto vietu, nav noziegums pret sirdsapziņu, ja vien rīkojas godīgi pret savu sirdi. Tādai pāriešanai ir jābūt balstītai mīlestībā vai tādā nepārprotamā jušanā, ka šī – jaunā, vieta bez manis nevar un es nevaru bez tās. Ir jābūt tādai savstarpējai papildināšanās sajūtai, starp sevi un vietu.
Es esmu atgriezusies atpakaļ uz savu dzimto vietu, varu skaitīt sevi arī pie tiem “ārējiem cilvēkiem”, kas ir atnākuši atpakaļ. Kāpēc atnācu? Manā gadījumā nospēlēja… khmm… kapi. Atbraucot uz Aknīstes pagasta Tunķeļu kapiem, kur mūža mierā atdusas daži mani dzimtas tuvākie ļaudis, es sāku maldīties pa kapu rindām un nevarēju pārliecināti aiziet uz savu senču atdusas vietām. Kapsēta nav liela, taču mainīga teritorija, kas kļūst svešāka, ja tiek izlaisti pāris gadi, to neredzot. Un tad man notika lūzums apziņā, ka mana vieta ir šeit, kur dzīvojuši, smējušies un raudājuši viņi – mana vecmamma, vectēvs, vecmammas māsiņa un citi pārējie manējie. Tagad esmu šeit kaut kādā veidā tuvāk ar tiem, kas mūžībā, bet nepārprotami – mājās. Tāds ir mans stāsts.
S: Ir jaunās ģimenes – aknīstieši, kas pēc ilgākas prombūtnes atgriežas dzimtajā pusē, jo šeit ir “savējie”, kas palīdzēs, atbalstīs un sapratīs. Vēlas dzīt saknes tieši šeit. Novērtē iespēju attīstīt ar nelauksaimniecisko darbību saistītu uzņēmējdarbību, realizēt sabiedriskās iniciatīvas, jo iespēju realizēties Aknīstē ir daudz. Tādas ir Svikšu ģimene, Šmitu (Buholcu) ģimene, Buiķu ģimene un citas.
Tad ir “svešie”, kas atraduši šeit bāzes vietu, kuriem nav būtiska piederības sajūta (patīk būt savrupiem), bet svarīga apkārtējā vide un maz sabojātā daba. Arī viņi novērtē iespēju attīstīt uzņēmējdarbību, realizēt sabiedriskās iniciatīvas. Aknīstē ir daudz brīvo nišu.
 
Šmitu ģimene – tas par pašu Santu un vīru Ričardu. Viņu biedrība „Sēlijas laivas” ir viena no vārdkopām, ar kuru Latvijā pazīst Aknīsti. Otra ir „Sansusī” festivāls Susējā, kura vadītāja Armanda Siliņa dzimta arī nāk no Aknīstes. Spožie Savējie. Ar lielo „S”.
 
Kā ir ar pašvaldības ietekmi Aknīstē? Cik tā aktīva un pretimnākoša? Kā izjūt pašvaldības iestāžu darbu? Galu galā – Aknīste taču ir novada centrs!
Sk: Novada centrs – tā ir īpaša sajūta, atbildība. Man, piemēram, visas spuras saceļas gaisā, kad kāds saka „Te ir nomale.” To nomali nedrīkstam ielaist paši sevī. Pēdējos desmit gados Aknīstē bija centrs. Un jāsaprot, ka otras tādas iespējas vairs nebūs. Vai tā tika pilnvērtīgi izmantota? Neņemos spriest, cilvēkresursi tomēr ir vājākais punkts. Tā neprasme pamudināt, iedvesmot, radīt nākotnes vīziju. Tomēr neko labu negaidu no reģionālās reformas, kas pašvaldības centru no Aknīstes atkal pārcels uz Jēkabpili. Ar mazajiem novadiem cilvēki ir ieguvuši pašcieņu. Un jau ap šī [21.] gadsimta sākumu skotiete Vanesa [Vanessa Halhead, Honorary President of „Scotish Rural Action” – Vanesa Halheda, Skotijas Lauku darbības goda prezidente] man teica: „Tikai neļaujiet veidot lielas pašvaldības! Jo plašāks iedalījums, jo tālāk no cilvēka. Nepieļaujiet.”
S: Sadarbība ar pašvaldību ir apmierinoša vai pat laba, ja iniciatīva nāk no pašiem inicatoriem. Ja paši neprasa, no pašvaldības palīdzība netiek piedāvāta. Savstarpējā komunikācija varētu būt labāka – visu izšķir cilvēciskais faktors. Ja ir labas savstarpējās attiecības, tad izdodas ļoti laba sadarbība starp visām iesaistītajām pusēm. Traucējošs ir empātijas trūkums un “mazpilsētas” sindroms, kad “visi par visiem visu zina”; kaimiņi nesarunājas, klasesbiedri ķīvējas un pašdarbības kolektīvi savstarpēji asi konkurē. Kopienā ir liela sadrumstalotība.
Pašvaldība finansiāli atbalsta iedzīvotāju iniciatīvas caur ikgadēju projektu konkursu, kā arī tiek izvērtētas individuālās iniciatīvas, ja tās tiek noformulētas un nodotas atbilstošā, pašvaldībai saprotamā, formā.
Lā: Pie aktīvajiem pašvaldības darbiniekiem jāmin arī mākslas skolas vadītāja Eva Joča. Ir jūtams, ka pilsētā ir mākslas skola. Par vidusskolu gan to nevar sacīt. Šķiet, ka skolai ir sava pasaule, ļoti norobežota. Ārpusē to nejūt. Vidusskola ļoti rūpējas par mācību kvalitāti, ir aktīva tieši izglītības jomā. Tomēr pietrūkst saiknes ar pārējo sabiedrību.
Sk: Jau toreiz, kad atnācām uz Aknīsti un sāku strādāt skolā, Laimonis teica: „Skola ir kā cietoksnis! Jūs, skolotāji, tak neko nezināt no dzīves!”, un viņam bija daudz taisnības. Skolā bija ļoti norobežota vide, savrupa un autonoma. Gandrīz tāpat kā „kolonijā” [Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā] – sava pasaule. Tas, manuprāt, ir liels zaudējums kopienai. Skolā strādā tik daudz inteliģentu, izglītotu cilvēku! Kādēļ tā izveidojies? Manuprāt, šaurās kadru aprites dēļ. Vismaz kādreiz bija tā, ka lielu daļu skolas kolektīva veidoja pedagogi, kuri beiguši Aknīstes vidusskolu, tad pedagoģijas studijas, un tad kā pirmā darbavieta atkal ir Aknīstes vidusskola. It kā varētu būt labi, atgriežas taču. Tomēr tas radīja izteiktu uzskatu šaurību, jaunu iespaidu trūkumu. Jaunie pedagogi nebija paraudzījušies ne drusciņu aiz apvāršņa!

Un kā tad vajadzētu? Kā Aknīstes kopienas aktīvistes redz ideālo sadarbību ar pašvaldību?
Lī: Manā miestā trešdaļa kopienas ir pašvaldība… Bet nu saprotu, ka domāti sadarbības paņēmieni un taktika, lai būtu rezultāts. Turklāt labāks par labu rezultātu. Runāšana, klausīšanās un domāšana. Empātija, atbildība un varas sajūtas apslāpēšana. Uzticēšanās un godaprāts – ar šo komplektu jau var sākt kaut ko gudrot. Citādi darbojas tikai “kam skaļāka balss un kas uzstājīgāks”.
S: Ideālā gadījumā ieinteresētas ir abas puses – NVO sektors un interešu grupas dod svaigas idejas un norāda uz akūtākajām vajadzībām, savukārt pašvaldība, izmantojot savus resursus, palīdz tās īstenot. Ir abpusēja empātija un spēja saklausīt vienam otru.
Lā: Daudz par to domāju tieši reģionālās reformas sakarā. Varbūt tur būs ekonomiskie ieguvumi, bet no kopienas pašvaldība būs krietni tālāk. Tādēļ ir ļoti, ļoti rūpīgi jādomā par to, kādi cilvēki paliks šeit uz vietas kā saimniecisko uzdevumu veicēji, pakalpojumu nodrošinātāji. Bieži vien tieši viņi ir tie, kas tura kopā vietu. Paskatieties, kā strādā Modris Asares pagastā, tehniskais darbinieks! Nav nozīmes amata nosaukumam. Šiem cilvēkiem ir jābūt tādiem, kuri redz, kas vajadzīgs. Pie kuriem var aiziet gan parunāties, gan ar ierosinājumiem. Tad arī pašvaldība būs kopienas daļa. Pat centrs labākajā gadījumā.

Kā Aknīstes kopiena pārdzīvo ierobežojumu laiku?
S: Darām nepadarītos darbus, plānojam jaunas aktivitātes, meklējam jaunus veidus kā sabiedrību ieinteresēt. Šis “interesantais” laiks rada iedvesmu dzirkstošu ideju radīšanai, lai gan tas arī izsmeļ. Pamazām pašiedvesma un pozitīvā domāšana plok. Ļoti, ļoti pietrūkst būšana barā, fiziskā pleca sajūtas.
Lī: Man šis laiks nav tāds, ka būtu “jācieš” (tpu, tpu, tpu – tā var teikt, ja nesaķer to sērgu vai kamēr tas neskar materiālā ziņā), tamdēļ es to tiešām baudu. Un pāri pār visu – šis laiks jau nav nekāds citāds, drīzāk – mums iepriekš piederēja tāds “citāds” laiks, ar kuru daudzkārt ļaudis nezināja ko iesākt, tamdēļ pasāka visādas muļķības. Man kā “vēsturniecei” jāsaka, ka vēl mūsu vecvecāki pilnīgi visi saskārās ar šādu “interesantu” laiku daudz sāpīgāk nekā mēs – tīfs, šarlaks, cērmes galu galā, no kurām daudzi bērni gāja bojā. Par mēri un deportācijām es te pat nerunāju, par atņemtām mājām un sapostītām apziņām psihiatriskajās slimnīcās arī pat nepieminu… Varam būt pateicīgi, ka mums šis pārbaudījums vēl ir samērā viegls.

Kāda ir Aknīstes īpašā identitāte? Cik daudz tajā sēliskā?
S: Aknīstieši ir ar augstu pašvērtējumu ar visām no tā izrietošajām sekām.
Lā: Šeit svešo palaikam nepelnīti novērtē augstāk nekā savējo.
Sk: Aknīšāni ir savrupi, te darbojas „salinieka” sindroms.
Lī: (dusmīgi) Ja kopienai ir identitāte, tā nav jāmeklē, tai ir JĀBŪT, citādi tā nav identitāte, bet aprakti pīšļi. Sēlijas puses ļaužu identitāte nav dziļi jāizrok, tā ir dzīva un katram “aptaustāma” ne ar rokām, bet ausīm un sajūtām. Izloksne un mentalitāte, kas ir pozitīvi smagnēja, tendēta uz savdabīgu pasaules redzējumu. Un īsts sēlis zina, kā viss ir patiesībā. Vai sevi uzskatu par Sēlijas daļu? – nevis uzskatu, bet esmu.

Izcils Sēlijas dabas un senvēstures piemineklis Aknīstē – Saltupju svētavots – atrodams vien zinātājiem. Un tas nav puzles gabaliņš. Tā ir vesela pasaule. Grava. Milzīga kulta liepa. Avots ar spilgti rūsainu ūdeni. Dzelzs daļiņu tajā tik daudz, ka šķiet, no saujas Saltupju avota ūdens var uzbūvēt to sētu, par kuru tautasdziesma saka „Tais, Dieviņi, dzelzu sētu, apkārt manu augumiņu.. Bur man buri, skauž man skauģi, nevar manis izpostīt…”

Runājot par sabiedriskajām, NVO un kopienu iniciatīvām, bieži vien tiek lietots jēdzies „procesi, kas notiek no apakšas uz augšu”.
Lī: (smejas) Kurš te ir “apakša”? Aknīstē “apakšu” nav!!!

Protams, Aknīste ir īsta augstiene! Un spoži iezīmējusies Latvijas kartē tieši ar iniciatīvām, kas mazpilsētu šai augstienē uzvedušas. Viena no pirmajām Latvijas LEADER grupām – Lauku partnerība „Sēlija” – ir dzimusi tieši Aknīstē. Mazpilsētā, nevis rajona centrā, kā tas noticis citviet.

Sk: Ja jūs jautājat, ko man devusi darbošanās NVO sektorā, tad man jāsaka – visu. Es to visu darīju pati priekš sevis. Angļu valoda ir mana profesija un sirdslieta, tomēr no skolas aizgāju. Sabrukusi būtu tajā vidē. Tad sākās nevalstiskā sektora periods. Vispirms nodibinājām biedrību „Manai mazpilsētai Aknīstei” un sākām darboties, mācīties, rakstīt projektus. Esmu ļoti pateicīga Eiropai par tām iespējām, kas pavērās! Nezinu, kā būtu izveidojusies mana dzīve, ja nebūtu iespējas paraudzīties aiz apvāršņa, iegūt jaunas zināšanas, iepazīt cilvēkus. Tas viss notika pakāpeniski, viens solis veda pie nākamā. Somijā iepazinos ar brīnišķīgām lauku sievietēm, viņas pamudināja veidot partnerību. Kur tad, šeit vēl neviens tādu vārdu kā LEADER nebija dzirdējis! Un neviens no augšas to darīt nemudināja. Skrējām uz rajona padomi, runājām ar cilvēkiem, tik daudz ko nezinājām. Jā, jau teicu, ka viss, ko darīju, vispirms bija svarīgs man pašai. Un tā tas arī ir – katra projekta veiksmes stāsts ir projekta vadītāja personiskā ieinteresētība. Gan procesā, gan rezultātos.
Lā: Darbošanās biedrībā „Manai mazpilsētai Aknīstei” man deva iespēju ieraudzīt pasauli! Sadarbojāmies ar citām valstīm, es vadīju rokdarbu nodarbības, iedomājieties, varēju braukt un samaksāt ar savu darbu. Pie tam  kā tūrists tu jau nekad neieraudzīsi to reālo dzīvi, tos īstos cilvēkus, kas sapņo, strādā un dzīvo tur, tajā vecajā Eiropā. Jā, arī angļu valodu iemācījos.
Šeit jāatzīmē vēl viena Aknīstes īpašība – liela daļa kopienas vidējās un vecākās paaudzes runā ne vien sēliski, bet arī angliski. Ilgstošie mūžizglītības pasākumi ir ienesuši neizdzēšamu toni kopienas meldijā. Šis tonis skan arī Sorokinu ģimenes biznesa stāstā – drosme izveidot kafejnīcu radusies tieši pēc kādas ārvalstu projekta partneru vizītes uzņemšanas.
S: Darbošanās NVO sektorā dod iespēju pilnveidot personību, veidot noderīgas pazīšanās, gūt jaunas draudzības un atbalstu. Īpaši šobrīd, kad arvien vairāk pamanāma Sēlijas identitāte, Sēlijas NVO sektora uzplaukšana caur kopienu sadarbības tīklu “Sēlijas salas”, Sēlijas austrumu “mošanās” un citas pozitīvas iniciatīvas.

Vēlējumi citām Sēlijas kopienām arī kārtojas kā puzle, latviski un sēliski. Tai pašā laikā – tik vienoti. Kā saule caur zariem. Ēnas dažādas. Gaisma viena.
S: Pirmos savas dzīves gadus esmu pavadījusi Vidzemē, kas iedevusi TĀDU identitāti, ka visu dzīvi asociēju sevi kā vidzemnieci, ne sēli. Sev novēlu iemācīties „izdzīvošanas komplektu” ar sēliskajiem vārdiem, savukārt citiem novēlu – iet, diet un smiet!
Sk: Katru rītu pieceļoties, mēs esam izvēles priekšā – pasmaidīt vai nepasmaidīt? Izvēlamies pareizi.
Lī: Lai kotrs mousu pasaceitais voārds, mousu izdareitā izvēle vai nūdūmoātā dūma pasaulē īnas vairoāk prīka i gaismas!
Lā: Lai visim visu laiku saule ripoj pa prīkšu!
 
Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!