Leimaņu kopiena

Intervējusi Ieva Jātniece un Daina Alužāne 2021. gada 2. oktobrī.

Leimaņu kopiena

Leimaņi smaržo pēc tās īstās, maizes krāsnī ceptās maizes. Šīs vietas vizītkarte ir Latvju zīmju parks, kas, braucot pa lielceļu uz Jēkabpili, vienmēr piesaista uzmanību. Arī diženais Leimaņu Tautas nams, koši violets starp zaļiem kokiem vasarā, bet baltiem ziemā. Tas rāda, ka vieta ir dzīva un griežas kā rokas dzirnaviņas pa saulei.

Satiekot dažādu Sēlijas kopienu cilvēkus šī gada garumā, par Leimaņiem visbiežāk dzirdējām šādus vārdus: tīrība, ticība, latvju zīmes, čaklums, izdoma, amati, tradīcijas, cilvēki, saule lejas, tautas nams, maize, malšana, garšīgi, maizes smarža, labība, kustība, gada ritums, lācis.
 
Jā, šogad Leimaņos redzēti gan lāči, gan vilki, gan dažāda cita dzīva radība. Īpaši bagātīga bijusi tūrisma plūsma. Kāpēc tūristiem patīk Leimaņi? Tas taču pavisam mazs ciemats, dziļā Sēlijā… Atbilde ir vienkārša – Leimaņi ir kopiena, kuras vizuālo tēlu un saturu veido aktīva nevalstiskā organizācija, biedrība „Akācija plus”. Kā neformāla interešu kopa tā sākusi darboties jau 2000. gadā, un 2004. gadā reģistrēta kā biedrība. Visus šos divdesmit gadus biedrība ir neatlaidīgi un aktīvi darbojusies gan organizējot apmācības, gan īstenojot investīciju projektus. Biedrības sievas savākušas un apkopojušas dažādas vēstures liecības par to, kas šeit bijis un noticis, kā apkārtne dzīvojusi un izskatījusies pirmās brīvvalsts laikā. Īpaši lieli nopelni vietējās vēstures pētniecībā un materiālu apkopošanā ir Inai Sēlei. Klausoties un skatoties pagasta stāstu uz lielās kartes, ir mazliet skumji, ka tagad no lielās godības maz kas palicis pāri. Taču, redzot degsmi un enerģiju, ar kādu biedrība iet uz priekšu visos darbos, saproti, ka vienkārši viss ir citādi un, nav teikts, ka sliktāk.
 
„Akācija plus” ir izveidojusi Leimaņu Latvju zīmju parku – apskates objektu, kas iekļauts visos pašvaldības tūrisma un prezentācijas materiālos.Un starp zīmēm jau divdesmit vienu gadu notiek ziedu kompozīciju izstāde par godu Zinību dienai, kas piesaista lielu apmeklētāju interesi.
Pēdējo gadu laikā ciematā ir tapis jauns kopienas centrs, tūrisma un apskates objekts – amatu māja „Rūķīši”. „Rūķīšos” var cept maizi, iepazīties ar pagasta vēsturi, aust un saņemt gida pakalpojumus Latvju zīmju parka apskatei.
 
Par to, kas agrāk bijis “Rūķīšos”, vaicājam “Akācija Plus” vadītājai Initai Lācei un biedrības aktīvistei Ingrīdai Puķītei:
Inita Lāce (I): Te agrāk dzīvoja Pormaļu ģimene. Te bija tirgotava, kur tirgoja visas dzīvei nepieciešamākās preces. Šī bija viena no slavenākajām tirgotavām apkārtnē! Vēlāk, Latvijas laikā, šeit bija pasts un telegrāfs, tad bija citi privātie veikali. Un tad, 2014. gadā, biedrība “Akācija Plus” saņēma mājas atslēgas no mājas saimnieces un sāka šeit darboties.
 
Lai dzirdētu īpašo stāstu par to, kā un kāpēc biedrība tikusi pie “Rūķīšiem”, dodieties uz Leimaņiem un uzklausiet to no pašām biedrības sievām, taču viennozīmīgi – māja ir atdzimusi un pilna dzīvības. Katru gadu tiek meklēti un arī atrasti līdzekļi, lai uzspodrinātu kaut mazu gabaliņu, lai kļūtu labāk. Šogad paveikti lieli, tiešām iespaidīgi darbi. Atjaunojot un siltinot mājas pamatus, atklājās, ka “Rūķīši” ir pamatīgs bišu strops – sienas pilnas ar bitēm un medu. “Skvoteriem” [cilvēki, kas patvaļīgi aizņem tukšu dzīvokli, māju], lai arī ar nelielu skandālu, nācies meklēt jaunas mājas. Un tā nu šeit palikušas tikai “Akācija Plus” čaklās bites.
Pirmajā telpā, kas šeit tikusi atjaunota, tagad ir austuve, kur stāv 3 senas stelles. Katrās no tām ir kāds iesākts darbs. Pie sienām un glīti salocīti redzami arī jau gatavie darbi.
 
I: Uz atklāšanu te bija liels, skaists kafijas galds, ar skaistām tasītēm, Bet pēc tam iedomājāmies, ka tepat, mazliet pa ceļu uz priekšu, vienai kundzei ir stelles, jānes tās šurp un tad te būs aušanas istaba. Tagad jau ir trīs stelles, nākam un aužam!
 
Jāteic, ka it kā pieticīgais aušanas veids – lupatu celiņi, šeit izskatās kā īsti mākslas gobelēni. Krāsu pārejas atlasītas ļoti gaumīgi, un musturi katram tik atšķirīgi un noskaņām bagāti! Dodamies uz nākamo telpu, kas tiek saukta par seno lietu istabu.
I: Šī ir seno lietu istaba, un nav vēl līdz galam iekārtota. No sākuma visu salikām lielā kaudzē pa vidu un tad likām un kārtojām. Bet vēl jau te vajadzēs visu labāk sistematizēt. Šinī istabā dzīvojis pats saimnieks, Helmutonkulis. Dzīvojis šeit līdz pat mūža galam.
Seno lietu istabā atrodami mūsu dārgumi. No tirgotavas laikiem saglabājies pat viens glauns kurpju pāris. Mulinē diegu šķeterītes, adatu komplekti, dažādi citi saimniecībā noderīgi sīkumi liecina par to, ka patiesi šis ir bijis īsts universālveikals, kur ticis piedomāts, lai mājas dzīvei būtu viss nepieciešamais.
 
Neraugoties uz to, ka administratīvais pagasta centrs atrodas Mežgalē, tieši Leimaņu ciems veido gan pagasta, gan, protams, Jēkabpils novada tēlu. Lielā mērā to ietekmē izdevīgā atrašanās vieta pie asfaltētā valsts autoceļa P72, ciemata centrs ir sakopts, dekoratīvs, uzmanību piesaistošs.
Izteikti latviskās tradīcijas, vēstures nozīmīgā loma Leimaņu kopienas dzīvē ieņem ļoti būtisku vietu. Tas tiek akcentēts svētkos un nepārprotami izpaužas ikdienā. Reliģijai kopienā ir minimāla nozīme, šeit nav dievnamu, nav arī draudzes. Kopienas garīgo saturu veido izteikti nacionālās tradīcijas, lepnums par savu latviskumu, vietas vēstures bagātību.
 
Ingrīda Puķīte: Leimaņu pagastam jau vēsturiski ir raksturīgas spēcīgas, attīstītas zemnieku saimniecības, kas pamatā nodarbojas ar graudkopību. Saimniecību īpašnieki arī tagad ir kopienas daļa, kas piedalās ciemata attīstībā gan ar brīvprātīgo darbu, gan, nepieciešamības gadījumā, ar finansiālo atbalstu. Nacionālais lepnums izpaužas arī šajā aspektā – mēs kopjam savu zemi, mums klājas labi, mēs rūpējamies par savām tradīcijām, zemi un turam godā savu vēsturi.
 
Pats pagasta nosaukums, visdrīzāk, radies no vārda “leimanis”, kas nozīmē – Viduslaikos ordeņa vasalis, kuram izlēņots neliels zemes gabals bez dzimtcilvēkiem par pienākumu ar savu zirgu un ieročiem doties ordeņa rīkotajos karagājienos, veidojot vieglo kavalēriju. Nav gan zināms, cik tieši kavalēristu ir bijis leimaniešu senčos.
Leimanieši nav bijuši lieli padomju varas piekritēji un atbalstītāji. 1946. gada laikrakstā “Brīvā Daugavā” var lasīt: “Biržu pagasta Leimaņu ciems vēl arvien atpaliek meža darbos, kaut gan attālums no ciema līdz mežam tikai kādi 4 kilometri. No 138 leimaniešu saimniecībām līdz 18. februārim meža darbu normas izpildījušas tikai 16. Priekšsēdētājs Arkliņš aizbildinās, ka zemnieki neklausa. Leimanieši, izņemot pašus apzinīgākos, noskatījušies, ka tādi vīri, kam spēks, neko nedara, neķeras sirsnīgi pie darba. Ciema izpildkomitejai bez vilcināšanās jāpanāk kulacisko elementu iesaistīšana meža darbos, jālauž viņu spītība”.
Izskatās, ka spītību tajos laikos tā arī nav izdevies salauzt, tā šeit ir asinīs. Spītība, pacietība, tradīcijas un cieņa pret vēsturi, mīlestība uz savu vietu, spēja apvienoties – droši vien šīs īpašības ir Leimaņu kopienas stiprās puses.
 
Viesojoties Leimaņos, izteikti jūti īsti sievišķīgu siltumu. Dabisks ritums, pamatīgums un praktiskums, tāda īsta dzīvesgudrība un mierīga liesma – pēc tā uz šejieni brauc cilvēki no citurienes, tādēļ nāk arī savējie.
 
Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte”.

Šis raksts ir tapis publikāciju cikla „NVO un kopienas Sēlijā” ietvaros. Projekts “Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte” Nr.2021.LV/NVOF/MAC/008/35 Materiāla izstrādi finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild biedrība „Ūdenszīmes”.


Atklāj Sēlijas salu kopienas!